Upura, kurš vienlaikus ir pilnīgi nepakļāvīgs un pilnīgi padevīgs, pievilcībai nav iespējams pretoties.
- Norunāts. Nazis pazuda no mana pleca, un es dzirdēju, kā nodžinkst metāls, kad to iebāza makstī. Rendels lēnām pagāja man garām, apgāja ap galdu un paņēma āmuru. Viņš to pacēla un ironiski pajautāja: Vai tu atļausi man sarīkot mazu ticamības pārbaudi?
- Jā. Džeimija balss bija tikpat rāma kā rokas, kas nekustīgi spieda galda virsmu. Es mēģināju kaut ko teikt, iebilst, bet mana rīkle bija izkaltusi un kā aizķepusi.
Rendels gausi paliecās garām Džeimijam un viegli paņēma no niedru groziņa vienu nagliņu. Uzlika to stāvus uz Džeimija labās rokas un ar četriem spēcīgiem koka āmura sitieniem izdzina naglu cauri plaukstai. Salauztie pirksti noraustījās un iztaisnojās kā zirnekļa kājas, ko piesprauž pie kolekcionāra dēļa.
Džeimijs ievaidējās, acis no sāpju šoka iepletās un zaudēja jebkādu izteiksmi. Rendels rūpīgi nolika āmuru. Tad saņēma Džeimiju aiz zoda un pacēla uz augšu, lai varētu ieskatīties viņam sejā.
- Un tagad noskūpsti mani, Rendels maigi čukstēja un pielieca galvu pie Džeimija mutes, kas nepretojās.
Rendela seja pēc skūpsta bija sapņaina, skatiens maigs un tālumā vērsts, lūpās iegūlis smaids. Sensenos laikos es mīlēju šo smaidu, un šis sapņainais skatiens iesvēla manī ilgas. Tagad tas mani šķebināja. Man lūpu kaktiņos sakrājās asaras, kaut neatcerējos, ka būtu raudājusi. Rendels bridi stāvēja kā transā, vērdamies Džeimijā. Tad, kaut ko atcerējies, viņš sakustējās un atkal izvilka dunci no maksts.
Asmens pavirši, skarot ādu, pārgrieza auklu, kas saistīja manas plaukstu locītavas. Nepaguvu pat paberzēt rokas, lai iekustinātu asins plūsmu, kad viņš jau satvēra manu elkoni un steidzīgi stūma uz durvīm.
- Pagaidi! aiz muguras ierunājās Džeimijs, un Rendels nepacietīgi pagriezās.
- Vai tad atvadīties neatļausi? Tas vairāk bija apgalvojums nekā jautājums, un Rendels tikai mirkli svārstijās, tad pamāja ar galvu un pagrūda mani atpakaļ pretī nekustīgajam stāvam pie galda.
Džeimija veselā roka cieši apskāva man plecus, un manu miklo seju viņš piespieda sev pie kakla.
- Tu nevari, es čukstēju. Tu nevari. Es tev neļaušu.
Siltas lūpas skāra manu ausi.
- Klēra, mani rīt pakārs. Tas, kas notiks šajā īsajā bridi, nevienam nav svarīgi. Es atrāvos un raudzījos viņā.
- Man tas ir svarīgi! Saspringtās lūpas nodrebēja, gandrīz vai savilkās smaidā. Viņš pacēla brīvo roku un pieskārās manam slapjajam vaigam.
- Es zinu, mo duinne. Un tāpēc tu tagad dosies projām. Lai es zinātu, ka kāds par mani domā. Viņš atkal mani cieši piekļāva sev klāt, maigi noskūpstīja un gēlu valodā nočukstēja: Viņš ļaus tev iet, jo domā, ka esi bezpalīdzīga. Es zinu, ka tā nav. Palaidis mani, viņš angliski piebilda: Es tevi mīlu. Tagad ej.
Rendels pie durvīm palaida mani pa priekšu.
- Tūliņ būšu atpakaļ. Tā bija tāda cilvēka balss, kas nevēlas atstāt savu mīļoto, un man gribējās vemt.
Aizmugurē degošās lāpas gaismā Džeimija siluets iekrāsojās sarkans, kad viņš graciozi ar galvu norādīja uz pienagloto roku.
- Laikam jau atradīsi mani tepat.
Melnais Džeks. Tā 18. gadsimtā sauca daudzus neliešus un blēžus. Romantiskas prozas radīts, šis vārds uzbur šarmantu lielceļa laupītāju, kas, spalvām rotātu cepuri galvā, veikli vicina dunci.
Bet, kas zina, ko slēpj romantika. Laika rituma izmainītas traģēdijas un bailes. Vēl mazliet stāstnieka mākslas, un, lūk, aizkustinoši romantisks stāsts, kas liek asinīm straujāk ritēt dzīslās un jaunavām grūtsirdīgi nopūsties. Manas asinis traucās kā trakas, un neviena jaunava nav nopūtusies tik smagi kā Džeimijs, kad viņš auklēja savu sakropļoto roku.
- Šeit. Tas bija pirmais vārds, ko Rendels pateica, kopš mēs pametām kameru. Viņš norādīja uz šauru, lāpu neapgaismotu aiļu sienā. Te bija izeja, par kuru viņš bija stāstījis Džeimijam.
Tagad jau es biju tiktāl atguvusies, ka varēju parunāt, un to es ari darīju. Paspēru soli atpakaļ, lai atrastos lāpas gaismas lokā, jo vēlējos, lai Rendels atcerētos manu seju.
- Tu, kaptein, man jautāji, vai esmu ragana, es teicu klusā, mierīgā balsī. Tagad es tev atbildēšu. Jā, es esmu ragana. Un es tevi nolādu. Tu apprecēsies, kaptein, un tava sieva laidīs pasaulē bērnu, bet tu nenodzīvosi tik ilgi, lai redzētu savu pirmdzimto. Es nolādu tevi ar zināšanām, Džek Rendel, es pateikšu tavu nāves stundu.
Lai gan viņa seja atradās ēnā, tomēr degošais acu skatiens apliecināja, ka viņš man tic. Un kāpēc ne? Es runāju taisnību un to zināju. Frenka dzimtas koku es varēju redzēt tik skaidri, it kā tas ar visiem vārdiem būtu iecirsts akmens sienā.
- Džonatans Vulvertons Rendels, es runāju klusā balsī, kā lasot uzrakstu uz kapakmens. Dzimis 1705. gada 3. septembrī. Miris… Viņš kā lode metās pie manis, bet ne tik ātri, lai pagūtu mani apklusināt.
Eņģēm nočīkstot, vērās šaurās alkova durvis. Biju sagaidījusi, ka ieraudzīšu tumsu, tāpēc man no spožā sniega apžilba acis. Ašs grūdiens mugurā iegāza mani visā augumā kupenā, un durvis aizcirtās.
Es gulēju grāvī cietuma aizmugurē. Sniega kupenas visapkārt sedza kaut kādas kaudzes visticamāk, tie bija atkritumi no cietuma. Zem tās kupenas, kurā biju iekritusi, gulēja kaut kas ciets, varbūt koka gabals. Pacēlusi skatienu uz stāvo sienu, kas slējās man pāri, es akmenī redzēju švīkas un notecējumus, kas iezīmēja ceļu, pa kuru slīdēja atkritumi, kad tos izgāza pa lūku ar bīdāmu aizvirtni četrdesmit pēdu augstumā. Te noteikti bija virtuve.
Apvēlos uz sāniem un mēģināju pierunāt sevi celties augšā, kad mans skatiens satikās ar zilām acīm. Seja bija gandrīz tikpat zila kā acis un cieta kā koka stumbrs, par ko biju to noturējusi. Rīstīdamās es uzrausos kājās un aizstreipuļoju līdz cietuma sienai.
"Galvu uz leju, elpo dziļi," es sev stingri pieteicu. Tu neģībsi, tu jau agrāk esi redzējusi miroņus, daudzus, tu neģībsi ak Dievs, viņam ir zilas acis tāpat kā… sasodīts, tu neģībsi!
Beidzot elpa un līdz ar to arī pulss atguva rāmāku ritmu. Kad panikas lēkme atkāpās, es piespiedu sevi atgriezties pie nožēlojamā ķermeņa, krampjaini slaukot rokas gar brunčiem. Nezinu, kādēļ aiz žēluma, ziņkāres vai vienkārši šoka -, es vēlreiz paskatījos uz mironi. Tagad, kad bija zudis pārsteiguma izraisītais pēkšņums, mirušajā vīrietī nebija nekā biedējoša un nekad arī nebija bijis. Vienalga, cik neglītā veidā cilvēks mirst, šausminoša ir tikai dvēseles ciešanu klātbūtne; kad tā ir prom, tad palicis vien nedzīvs objekts.
Zilacainais svešinieks ticis pakārts. Un viņš šajā grāvī nebija vienīgais. Neapgrūtināju sevi ar rakņāšanos pa kupenām, bet tagad, kad zināju, kas zem tām slēpjas, sniegā skaidri saskatīju sasalušu roku un kāju, un galvu apaļīgos apveidus. Tur gulēja vismaz ducis cilvēku, gaidīdami vai nu atkusni, kas ļaus viņus vieglāk apbedīt, vai skarbāku nokopšanu, ko paveiks zvēri no tuvējā meža.
Šī doma izsita mani no grūtsirdīgā stinguma. Man nebija laika meditēt pie kapiem, citādi vēl viens zilu acu pāris akli vērsies pretī krītošajām sniegpārslām.
Jāatrod Mērtegs un Ruperts. Varbūt šis aizmugures durvis var mums noderēt. Skaidrs, ka šis durtiņas nav tā nocietinātas un apsargātas kā galvenie vārti un citas ieejas cietumā. Bet man bija vajadzīga palīdzība, turklāt nekavējoties.
Es pametu skatienu augšup uz grāvja malu. Saule jau bija noslīdējusi zemu pie apvāršņa; piesegusies ar mākoni, tā kvēloja virs pašām koku galotnēm. Gaiss likās mitruma pievildzis un smags. Droši vien naktī atkal snigs; austrumos debesis sedza bieza dūmaka. Vēl aptuveni stundu būs gaišs.