Kamēr vien varēju izvairīties, negribēju rāpties augšā pa stāvo klinšu krauju, tāpēc gāju pa grāvja dibenu. Diezgan drīz aiza aizvijās prom no cietuma, un izskatījās, ka tā varētu iziet pie upes; iespējams, kūstošā sniega straumes nesa turp cietuma atkritumus. Biju jau gandrīz sasniegusi cietokšņa stāvās sienas stūri, kad izdzirdēju sev aiz muguras kādu skaņu. Es strauji apcirtos. Troksni radīja no kraujas noripojis akmens, ko bija izkustinājusi liela, pelēka vilka kāja.
Salīdzinājumā ar tiem, kas gulēja zem sniega, es noteikti biju kārdinošāks kumosiņš. No vienas puses, es kustējos, tāpēc mani būtu grūti noķert un es, iespējams, pretotos. Bet, no otras puses, es kustējos lēni, neveikli un, galvenais, nebiju sasalusi stīva, tāpēc nedraudēju izlauzt zobus. Turklāt es odu pēc svaigām asinīm, kārdinoši siltām šajā sasalušajā klajumā. Ja es būtu vilks, nodomāju, nekavētos ne mirkli. Tieši tajā brīdī, kas es šādi biju nodefinējusi mūsu nākotnes attiecības, šķiet, arī vilks bija pieņēmis lēmumu.
Pembrukas hospitālī bija ārstējies kāds amerikānis, vārdā Čārlijs Māršals. Patīkams puisis, draudzīgi noskaņots kā jau visi jeņķi. Viņš ārkārtīgi interesanti stāstīja par savu vaļasprieku. Un viņa aizraušanās bija suņi; Čārlijs bija K-9 vienības seržants. Viņš kopā ar diviem suņiem bija uzkāpis uz kājnieku minas mazā ciemā pie Arlas. Puisis ļoti sēroja par saviem suņiem un bieži man par tiem stāstīja, kad retajos brīvajos brīžos apsēdos pie viņa gultas.
Atgriežoties pie pašreizējās tēmas, jāsaka, ka reiz Čārlijs man pastāstīja, ko vajadzētu un ko nevajadzētu darīt, ja uzbrūk suns. Sapratu, ka šo spokaino radījumu, kas klusiņām līkločiem starp akmeņiem nāk lejup, dēvēt par suni ir visai nesaprātīgi, bet cerēju, ka kādas kopējas pamatīpašības tam ar cilvēka pieradinātajiem pēcnācējiem varētu būt saglabājušās.
- Slikts suns, es stingrā balsī uzsaucu, mērķēdama uz vienu dzeltenīgo acābolu. Patiesībā, es gausi kāpos atpakaļ uz cietuma sienu, tu esi viens briesmīgs suns. ("Runā skaļi un skaidri," es dzirdēju Čārlija balsi.) Droši vien vissliktākais pasaulē, sacīju skaļi un skaidri. Turpināju atkāpšanos, ar vienu atpakaļ pastieptu roku mēģinot sataustīt granīta mūri; kad pirksti pret to atdūrās, es virzījos uz ēkas stūri aptuveni desmit jardus tālāk.
Sasēju ciešāk pie kakla auklas un sameklēju brošu, kas saturēja manu apmetni, visu laiku stingri un skaļi stāstīdama vilkam, ko es domāju par viņu, viņa senčiem un tuviniekiem. Likās, ka zvēru mani kritiskie izteikumi interesē, mēle raustījās starp suniskā smaidā atņirgtajiem zobiem. Zvērs nesteidzās; kad vilks bija pienācis tuvāk, es redzēju, ka tas ir kārns, plušķains un mazliet pieklibo. Varbūt dzīvniekam nevedās ar medīšanu un slimība bija iemesls, kādēļ viņu pievelk cietuma mēslu kaudze, kur varēja pārtikt no maitām. Katrā ziņā es uz to cerēju; jo slimāks, jo labāk.
Apmetņa kabatā sameklēju savus ādas cimdus un uzvilku tos. Tad vairākkārt aptinu apmetni ap labo roku, pateikdamās Dievam, ka samts ir tik biezs. "Viņi krīt pie rīkles," Čārlijs mani mācīja, "ja vien saimnieks neliek darīt citādi. Skaties sunim acīs; tu redzēsi, kad tas būs nolēmis lēkt. Tas ir tavs brīdis."
Tajā ļaunajā, dzeltenīgajā lodē redzēju daudz ko, arī izsalkumu, ziņkāri un pārdomas, bet nodoma lēkt pagaidām vēl nebija.
- Tu esi pretīgs, es turpināju, neuzdrošinies ķerties man pie rīkles! Biju izdomājusi ko citu. Ap labo roku vaļīgi aptinu apmetņa malu, pārējo biju sagatavojusi pietiekami biezu, kā polsterējumu, un es cerēju, zvēra zobi tam cauri netiks.
Vilks bija vājš, bet ne novārdzis. Lēsu, ka tas varētu būt astoņdesmit vai deviņdesmit mārciņu smags; vieglāks par mani, bet ne tik daudz, lai tā būtu liela priekšrocība. Svaru kausi bija nosvērušies par labu dzīvniekam: četras kājas salīdzinājumā ar divām spēja labāk noturēties uz slidenās sērsnas, kas klāja sniegu. Cerēju, ka, piespiežot muguru pie sienas, būs vieglāk cīnīties.
Sajūta, ka man aiz muguras nekā nav, nozīmēja, ka esmu tikusi līdz cietokšņa stūrim. Vilks stāvēja aptuveni divdesmit pēdas no manis. Esmu klāt. Piemīdīju zem kājām sniegu, lai varētu stabilāk nostāvēt, un gaidīju.
Es pat nepamanīju bridi, kad vilks atrāvās no zemes. Liku galvu ķīlā, ka vēroju viņa acis, bet, ja lēmums lēkt tajās ari parādījās, tad darbība sekoja pārāk strauji, lai es spētu to pamanīt. Instinkts, nevis apzināts prāta spriedums pacēla manu roku, kad balti pelēkais traips lidoja man virsū.
Zobi polsterējumā iecirtās ar tādu spēku, ka atstāja zilumus man uz rokas. Zvērs bija smagāks, nekā biju iedomājusies; tādam svaram nebiju gatava, un mana roka noslīga. Cerēju, ka varēšu triekt uzbrucēju pret sienu, varbūt to apdullinot. Bet es pati atkritu pret mūri, iespiežot vilku starp akmens bluķiem un savu gurnu. Nikni triecu celi uzbrucējam krūtīs un izdzirdēju aizžņaugtu kaucienu. Un tikai tad es aptvēru, ka savādie, ņurdošie smilksti nāk no manas rīkles, nevis no vilka.
Lai cik savādi tas liktos, es vairs nemaz nebaidījos, bet, kamēr vēroju vilku tuvojamies, biju bailēs drebējusi. Manā galvā vietas pietika tikai vienai domai: vai nu es nogalināšu šo dzīvnieku, vai tas nogalinās mani. Tāpēc es nogalināšu viņu.
Ikvienā spriegā fiziskā cīņā pienāk pagrieziena punkts, kad cīnītājs ļaujas izšķērdigam spēku un ķermeņa resursu patēriņam, ignorējot cenu, kāda būs par to jāmaksā, līdz cīņa ir galā. Sievietes šādu punktu piedzīvo dzemdībās, vīrieši kaujā.
Kad esi garām šim punktam, tu zaudē jebkādas bailes no sāpēm vai ievainojumiem. Tajā brīdī dzīve kļūst ļoti vienkārša; tu darīsi to, ko centies paveikt, vai mirsi, to mēģinot, un nav nemaz tik svarīgi, kurš variants izrādīsies īstais.
Biju redzējusi šādu cīņu mācību laikā palātās, bet piedzīvojusi nebiju. Tagad visi mani spēki koncentrējās uz žokļiem, kas bija sagrābuši manu apakšdelmu, un kustīgo dēmonu, kas plosīja manu ķermeni.
Man izdevās triekt zvēra galvu pret sienu, bet ne pietiekami stipri, lai no tā būtu kāds labums. Jutu, ka strauji zaudēju spēkus; ja vilks būtu vesels un spēcīgs, man nebūtu nekādu izredžu. Arī tagad to nebija daudz, bet es tvēros pie tā, kas man bija. Uzkritu virsū dzīvniekam, piespiedu ar augumu un aizsitu tā pēc maitas smirdošo elpu. Vilks gandrīz tūlīt atguvās un sāka spirināties zem manis, bet sekundes atslābināšanās deva man iespēju atbrīvot roku, viena plauksta bija iestrēgusi zem slapjā purna.
Iespiežot pirkstu zvēra mutes kaktiņos, man izdevās nejaut aizcirst kā šķēres asos dzerokļus. Pa roku man tecēja slienas. Es gulēju virsū vilkam. No cietuma ēkas stūra mani šķīra apmēram astoņpadsmit collas. Kaut kā man tur jānokļūst, neatlaižot spalvu kušķi, kas cilājās un kustējās zem manis.
Spārdīdamās ar kājām un ar visu augumu spiežot vilku, es stūmu sevi uz priekšu collu pa collai, vienlaikus ne mirkli neatslābinot tvērienu, kas neļāva ilkņiem sasniegt manu rīkli. Noteikti nebija pagājušas pat dažas minūtes, kamēr es pieveicu šīs astoņpadsmit collas, bet man likās, ka esmu tur vārtījusies visu mūžu, saķērusies cīņā ar zvēru, kura pakaļkājas skrāpēja man kājas, meklējot, kur varētu pārplēst man vēderu.
Beidzot es varēju redzēt ap stūri. Akmens asā mala bija tieši man acu priekšā. Tagad nāca visgrūtākais. Man vilks jāpagriež tādā veidā, lai es varētu ar abām rokām satvert tā purnu; vienā rokā man nemūžam nebūtu tik daudz spēka.
Negaidīti es paripoju malā, un vilks uzreiz ieslīdēja šaurajā spraugā starp manu augumu un sienu. No visa spēka uzspiedu ar celi, iekams vilks paguva piecelties. Tas ieņurdējās, kad celis ietriecās sānā, piespiežot to pie sienas, kaut tikai uz īsu mirkli.