Tagad jau ar abām rokām no apakšas biju satvērusi vilka apakšžokli. Vienas rokas pirksti patiesībā bija tam mutē. jutu kauliņos spēcīgas sāpes, bet nelikos ne zinis, spiežot spalvaino galvu atpakaļ, atpakaļ un atpakaļ, sienas leņķi izmantodama kā centru svirai, kas bija zvēra ķermenis. Likās, ka man salūzis rokas, bet tā bija vienīgā iespēja.
Troksni dzirdēt nevarēja, bet es jutu vibrāciju izskrienam cauri visam ķermenim, kad pārlūza vilka sprands. Saspringtās ekstremitātes un pūslis uzreiz atslāba. Nepanesamais spiediens uz manām rokām izzuda, es saļimu tikpat ļengana kā mirstošais vilks. Jutu, kā man zem vaiga raustās sirds, tā bija vienīgā ķermeņa daļa, kas vēl spēja cīnīties ar nāvi. Cietā spalva oda pēc amonjaka un piemirkušiem matiem. Gribēju tikt projām, bet nespēju.
Domāju, ka kādu bridi biju aizsnaudusies, lai cik dīvaini tas izklausītos, vaigu piespiedusi līķim kā spilvenam. Atvēru acis un ieraudzīju cietuma zaļganos akmeņus dažas collas no mana deguna. Tikai doma par to, kas norisinās aiz šīs sienas, piespieda mani piecelties.
Klumburoju pa grāvi, apmetnis no viena pleca bija noslīdējis, klūpot pār sniega apslēptajiem akmeņiem, sāpīgi atsitot stilbus pret daļēji apraktajiem koku zariem. Zemapziņā es noteikti biju zinājusi, ka vilki dzīvo baros, jo neatceros, ka būtu izbrīnījusies, izdzirdusi gaudas, kas atskanēja no meža virs un aiz manis. Ja es kaut ko jutu, tad tas bija melns niknums, ka visi sazvērējušies, lai kavētu mani un liktu ceļā šķēršļus.
Garlaikoti es pagriezos, lai paskatītos, kas tā par skaņu. Tagad jau biju atklātā laukā labu gabalu no cietuma; nebija sienas, pret kuru atbalstīties, un arī nekāda ieroča. Pirmo vilku man uzveikt palīdzēja galvenokārt veiksme; man nebija izredžu, pat tūkstotis pret vienu, ka es kailām rokām varētu uzveikt vēl kādu vilku. Un cik to te vispār bija? Barā, kuru redzējām vasarā mēnesnīcā, bija vismaz desmit zvēru. Atmiņā dzirdēju, kā šņakst zobi un lūst kauli. Tagad vienīgais jautājums bija, vai man vispār cīnīties vai arī vienkārši nogulties sniegā un padoties. Ņemot vērā visus apstākļus, šāda iespēja likās ārkārtīgi kārdinoša.
Tomēr Džeimijs bija atteicies no dzīves un vēl daudz kā vairāk, lai dabūtu mani ārā no cietuma. Biju viņam parādā vismaz mēģināt.
Es atkal lēnām atkāpos, virzīdamās tālāk pa grāvi. Gaisma dzisa; drīz aizu piepildīs ēnas. Šaubījos, vai tas man palīdzētu. Vilkiem noteikti bija labāka spēja redzēt tumsā nekā man.
Pirmais no vilkiem parādījās uz aizas malas tāpat kā iepriekšējais pinkains siluets, nekustīgs un modrs. Satriekta es ieraudzīju, ka aizā uz manu pusi jau lēnām, gandrīz soli solī rikšo vēl divi vilki. Krēslā tie izskatījās gandrīz tādā pašā krāsā kā sniegs netīri pelēki gandrīz neredzami, lai gan viņi kustējās, nemaz necenšoties slēpties.
Es apstājos. Skaidrs, ka aizbēgt es nevarēju. Pieliecos un izvilku no sniega nokaltušu priedes zaru. Pat cauri cimdiem sajutu, ka melnā miza ir slapja un raupja. Griezu zaru sev virs galvas un kliedzu. Dzīvnieki apstājās, bet projām negāja. Tuvākais piekļāva ausis pie galvas, it kā viņam nepatiktu troksnis.
- Nepatīk? es iespiedzos. Ļoti slikti! Atkāpies, nolādētais lops! Paķērusi akmeni, es metu ar to vilkam. Netrāpīju, bet zvērs palēca sānis. Iedrošināta es sāku mētāties ar to, kas trāpijās pa rokai, akmeņiem, zariem, sniegu. Kliedzu, līdz rīkle kļuva jēla no aukstā gaisa, pati gaudoju kā vilks.
Sākumā domāju, ka trāpījis viens no manis mestajiem priekšmetiem. Tuvākais vilks iekaucās, un likās, ka noraustās. Otra bulta palidoja man garām tikai pēdas attālumā, ķēra sīku, izplūdušu punktiņu un tad ar būkšķi sasniedza mērķi otra vilka krūtis. Tas dzīvnieks izlaida garu tur, kur stāvēja. Pirmais, kura ievainojums bija vieglāks, spārdījās un cīnījās sniegā, tikai uzkalniņš, kas biezajā krēslā krampjaini raustījās.
Kādu laiku es stāvēju un stulbi blenzu, tad instinktīvi pacēlu skatienu uz aizas malu. Trešais vilks, gudri izvēlēdamies virzienu, bija iesprucis atpakaļ koku aizsegā, no kurienes atskanēja gaudas, kas uzdzina šermuļus.
Es joprojām raudzījos augšup uz tumšajiem kokiem, kad kāda roka satvēra manu elkoni. Elpai aizraujoties, es apcirtos un ielūkojos svešiniekam sejā. Ar šauru žokli un mazu zodu, ko neapslēpa šķidra bārdele, viņš nudien bija man svešs, bet pleds un duncis vēstīja, ka viņš ir skots.
- Palīdziet, es izdvesu un iekritu savam glābējam rokās.
36 makrenoks
Mājiņā bija tumšs, un istabas kaktā tupēja lācis. Panikā es atmuguriski kāpos atpakaļ, jo nevēlējos vairs nekādu saskari ar meža zvēriem, līdz uzdūros savam pavadonim. Viņš spēcīgi pagrūda mani, un es klupšus ieklupu istabā. Kad klunkurēju uz pavarda pusi, milzīgais stāvs pagriezās pret mani, un es ar novēlošanos pamanīju, ka tas ir tikai lāčādā ģērbies vīrietis.
Precīzāk sakot, tas bija lāčādas apmetnis, kas pie kakla bija sasprausts ar sudrabaini zeltītu brošu, lielu kā cilvēka plauksta. Saspraude bija kalta divu lēcienā lidojošu briežu formā, muguras tiem bija izliektas, un galvas saskārās, veidojot noslēgtu apli. To saturēja īsa vēdekļveida adata bēgoša brieža formā.
Tik sīki es visu ievēroju tāpēc, ka broša atradās man deguna priekšā. Pacēlusi skatienu uz augšu, vienu mirkli jau iedomājos, ka, iespējams, esmu maldījusies, varbūt tas bija lācis.
Tomēr lāči laikam nevalkā rotas un acis viņiem nav kā zilenes mazas, apaļas un mirdzoši zilas. Tās bija iegrimušas lielos vaigos, kuru apakšējās nogāzes kā biezs mežs sedza sudrabaini melna bārda. Tādi paši mati slīga pāri spēcīgajiem pleciem, kur saplūda ar apmetņa spalvu, kas, par spīti jaunajam pielietojumam, sīvi oda pēc iepriekšējā īpašnieka.
Vērīgās, mazās ačeles pārslīdēja pāri manam augumam, novērtējot gan apģērba nepiedienīgo paskatu, gan labo kvalitāti, un nepalaida garām neievērotus arī divus laulības gredzenus zelta un sudraba. Uzrunas formu lācis izvēlējās, balstoties uz šiem novērojumiem.
- Izskatās, kundze, ka esat nonākusi grūtībās, lācis pieklājīgi sacīja; kad viņš nolieca maslvo galvu, matos vēl vizēja kūstošā sniega lāses. Varbūt varam jums palīdzēt?
Es vilcinājos, jo nezināju, ko teikt. Man izmisīgi bija nepieciešama šī cilvēka palīdzība, bet, tiklīdz mana atbilde atklās, ka esmu angliete, uzreiz izraisīšu aizdomas. Bet strēlnieks, kurš mani šurp atveda, pasteidzās pirmais:
- Uzgāju šo pie Ventvērtas, viņš īsi paskaidroja. Sitās ar vilkiem. Angliete, viņš piebilda ar tādu uzsvaru, ka namatēva zileņu acis kavējās pie manis ar skatienu, kura dzīlēs jautās kaut kas nepatīkams. Izslējos visā augumā un centos, cik spēdama, demonstrēt virsmāsas stāju.
- Angliete pēc izcelšanās, skotiete pēc laulībām, noteikti paziņoju. Mani sauc Klēra Freizere. Mans vīrs ir ieslodzīts Ventvērtas cietumā.
- Skaidrs, lācis gausi novilka. Nu, mani sauc Makrenoks, un jūs šobrīd atrodaties uz manas zemes. Redzu pēc apģērba, ka nākat no turīgas dzimtas; kā tas nākas, ka viena ziemas naktī klīstat pa Eldridžas mežu?
Es izmantoju radušos iespēju: te, lūk, bija izdevība nostiprināt manu labo slavu, kā arī atrast Rupertu un Mērtegu.
- Kopā ar dažiem sava laulātā drauga klana vīriem ierados Ventvērtā. Tā kā esmu angliete, mēs domājām, ka man izdosies dabūt atjauju ieiet cietumā un varbūt atradīsim kādu ceļu, kā… ē… atbrīvot manu vīru. Tomēr es… es no cietuma izkļuvu pa citu izeju. Es meklēju savus draugus, kad man uzbruka vilki, no kuriem šis džentlmenis mani laipni izglāba. Pamēģināju veltīt pateicīgu smaidu kalsnajam strēlniekam, kurš to uzņēma saltā klusumā.