- Tas, ka esat satikusi kādu, kuram ir zobi, ir skaidri redzams. Makrenoka piezīme attiecās uz maniem saplīsušajiem svārkiem. Uz brīdi viesmīlība guva virsroku pār aizdomām.
- Vai esat ievainota? Tikai skrāpējumi? Nu, nosalusi esat pilnīgi noteikti un droši vien arī satriekta. Iekārtojieties pie uguns. Hektors atnesīs jums kaut ko ēdamu, un tad varēsiet man pastāstīt kaut ko vairāk par saviem draugiem. Vīrs ar vienu kāju pavilka tuvāk smagu trijkāju ķebli un ar varu, uzspiežot vareno ķepu uz pleca, apsēdināja mani uz tā.
Kūdras uguns dod maz gaismas, toties izplata patīkamu siltumu. Nevilšus nodrebēju, kad asinis atsāka plūst nosalušajās rokās. Pāris malku no ādas blašķes, ko Hektors negribīgi man pasniedza, lika asinīm riņķot ari dziļāk ķermenī.
Izskaidroju situāciju, kurā biju nonākusi, kā nu pratu, un tas nebija īpaši labi. īsais stāsts par to, kā es izkļuvu no cietuma, un tikšanos aci pret aci ar vilku, tika uzņemts stipri skeptiski.
- Pieņemsim, ka jums izdevās iekļūt Ventvērtā, tomēr tas, ka sers Flečers ļāva jums brīvi klaiņot pa cietumu, neizklausās diez cik ticami. Un tāpat negribu ticēt, ka šis kapteinis Rendels, atradis jūs kazemātos, tā vienkārši izlaistu jūs pa sētas durvīm.
- Viņš… viņam bija savi iemesli tā rikoties.
- Un tie būtu? Zileņu acis raudzījās nepielūdzami.
Es padevos un drosmīgi visu izstāstīju; biju pārāk nogurusi, lai šobrīd nodarbotos ar izlikšanos un liekvārdību.
Likās, ka Makrenoks sāk man ticēt, tomēr aizvien vēl nevēlējās neko darīt manā labā.
- Jā, es saprotu jūsu raizes, Makrenoks piekrita, bet varbūt viss nemaz nav tik ļauni.
- Nav ļauni!? Es niknumā pielēcu kājās.
Viņš papurināja galvu, it kā atvairītu uzmācīgu mušu.
- Es gribēju teikt, viņš paskaidroja, ja kapteini saista puiša pakaļa, tad nu daudz pāri nedaris. Un, atvainojiet, kundze, par rupjību, viņš savilka ķerraino uzaci, izčakarēšana nevienu nav nobeigusi. Viņš mierinoši pacēla savas šķīvja lieluma plaukstas.
- Ņemiet vērā: es nesaku, ka viņam tas patīk, bet šādas izdarības nav tā vērtas, lai puiša pakaļas glābšanas dēļ nopietni strīdētos ar seru Flečeru Gordonu. Ziniet, es šeit atrodos bīstamā stāvoklī, ļoti bīstamā. Viņš skaļi izpūta elpu un, uz mani skatoties, sarauca uzacis.
Ne jau pirmo reizi es nožēloju, ka nepastāv īstas raganas. Ja es būtu ragana, tad es šo vīrieti uz vietas būtu pārvērtusi par krupi. Par lielu, treknu, kārpainu krupi.
Noriju dusmas un atkal mēģināju likt lietā veselo saprātu.
- Es sliecos domāt, ka šobrīd viņa pakaļa jau vairs nav glābjama; es raizējos par viņa kaklu. Angļi rīt grib viņu pakārt.
Makrenoks, pie sevis kaut ko purpinādams, mētājās pa istabu kā lācis pārāk šaurā krātiņā. Pēkšņi viņš apstājās man pretī un piegrūda degunu tikai collas attālumā no manējā. Es būtu atrāvusies, ja nejustos tik pārguruši. Tāpēc tikai mirkšķināju plakstus.
- Un, ja es teiktu, ka jums palīdzēšu, kāds man no tā būtu labums? viņš ierēcās. Lācis atsāka mētāšanos un griešanos divi soļi līdz sienai, tad, zvērādai noplandot, pagrieziens, un divi soļi līdz otrai. Staigājot viņš runāja, vārdi sabalsojās ar soļiem, un pagriezienos viņš apklusa, lai izpūstu gaisu.
- Ja es pats aizietu pie sera Flečera, ko tad es teiktu? Tavā komandā ir kapteinis, kas vaļas brīžos nodarbojas ar ieslodzīto spīdzināšanu? Un, kad viņš man prasīs, kā es to zinu, tad teikšu, ka mani vīri atraduši noklīdušu Armaliešu mergu, kas vazājas pa tumsu un saka, ka šitais kapteinis uzmācas viņas vīram, kurš ir izsludināts ārpus likuma, un par viņa galvu solīta maksa, turklāt viņš ir uz nāvi notiesāts slepkava?
Makrenoks apstājās un uzblieza ar vienu ķepu pa nestabilu galdiņu.
- Un kā tad es dabūtu vīrus iekšā! Ja, ņemiet vērā, es saku, ja mēs tiktu iekšā…
- Jūs varat tikt iekšā, es pārtraucu šo domu plūsmu. Varu parādīt ceļu.
- Mmmpfmmm. Var jau būt. Ja mēs tiktu iekšā, kas notiks, ja sers Flečers pieķers manus vīrus klaiņājam pa cietoksni? Nākamajā rītā viņš atsūtītu kapteini Rendelu ar lielgabalu un tas nolīdzinātu Eldridžholu līdz ar zemi, tas, lūk, notiktu! Milzenis atkal purināja galvu, melnajām šķipsnām plīvojot pa gaisu.
- Nekā nebūs, zeltenīt, es neredzu…
Viņš apklusa, jo spēji atvērās durvis un ienāca vēl kāds vīrs ar loku plecos, tikai šis, piedraudot ar nazi, stūma pa priekšu Mērtegu. Makrenoks sastinga uz vietas un izbrīnā blenza uz atnācējiem.
- Kas tas tāds? viņš noprasīja. Varētu domāt, ka ir maijs un meičas ar puišiem staigā pa mežu, puķītes lasīdami, nevis pats ziemas vidus, kad tuvojas sniegputenis!
- Tas ir viens no mana vīra klana locekļiem, es atbildēju. Kā jau teicu…
Mērtegs, neviesmīlīgās uzņemšanas nesatraukts, pētīja lāčādā ģērbušos stāvu, iztēlē "atbrīvodams" to no gadu nastas.
- Vai tik tu neesi Makrenoks? viņš jautāja gandrīz vai apsūdzošā tonī. Šķiet, ka tu pirms kāda laika biji Leohas pilī uz Saietu?
Makrenoks bija nopietni izbrīnījies.
- Kā tad, pirms kāda laika! Ko, tas taču būs nu jau gadi trīsdesmit. Kā tu, draugs, to zini?
Mērtegs apmierināts pamāja ar galvu.
- Man jau tā šķita. Es pats tur biju. Un to Saietu es atminos dikti labi, laikam jau tā paša iemesla dēļ kā tu.
Makrenoks pētīja sažuvušo vīreli, mēģinādams nodzēst trīsdesmit gadus no grumbainās sejas.
- Nūjā, es tevi zinu, viņš beidzot sacīja. Ne vārdu, bet pēc skata. Jakts laikā tu viens pats ar dunci nomušīji mežakuili. Tas bij viens pamatīgs zvērs. Tas tiesa, un Makenzijs iedeva tev ilkņus smuku pārīti, gandrīz dubultloku. Labs darbiņš, vecīt. Uz mirkli Mērtega krunkainajam vaigam pārslīdēja izteiksme, kas bīstami tuvu līdzinājās gandarījumam.
Es blenzu vaļēju muti, atcerējusies brīnišķīgās, barbariskās aproces, ko biju redzējusi Lelibrokā. "Tās ir manas mātes aproces," Dženija bija teikusi, "kāds pielūdzējs uzdāvināja." Neticibā lūkojos Mērtegā. Pat ņemot vērā, ka pagājuši trīsdesmit gadi, viņš nu nekādi nelikās piemērots kandidāts maigām jūtām.
Domājot par Elenu Makenziju, atcerējos pērles, kuras aizvien vēl nēsāju iešūtas kabatas vīlē. Sataustīju virtenes brīvo galu un izvilku kaklarotu uguns gaismā.
- Es varu jums samaksāt, piedāvāju. Negribu, lai jūsu vīri riskētu par baltu velti.
Kustēdamies krietni ātrāk, nekā varēja no viņa gaidīt, Makrenoks izrāva pērles man no rokām. Un blenza tajās, neticības pilnu skatienu.
- Sieviete, kur jūs tās dabūjāt? viņš noprasīja. Vai teicāt, ka jūsu vārds ir Freizere?
- Jā. Lai cik nogurusi biju, es izslējos. Un pērles ir manas. Tās man kāzu dienā uzdāvināja vīrs.
- Ak tā? Bargā balss pēkšņi skanēja milīgi. Joprojām turēdams pērles rokā, viņš pagriezās pret Mērtegu.
- Elenas dēls? Vai šitās mergas virs ir Elenas dēls?
-Jā, Mērtegs apstiprināja, kā aizvien vienaldzīgs pret citiem. Un, ja būtu šo redzējis, tad uzreizam zinātu kā izspļauts tēvs.
Beidzot atcerējies pērles, ko bija sagrābis rokā, Makrenoks atvēra plaukstu un maigi noglāstīja spožos akmeņus.
- Es tās uzdāvināju Elenai Makenzijai, viņš sacīja, kāzās. Gribēju dāvināt kā sievai, bet viņa izraudzījās citu biju tik bieži iztēlojies, kā tās apvij Elenas skaisto kaklu, ka nespēju iedomāties tās rotājam citu sievieti. Tāpēc teicu, lai viņa patur un, kad apliek ap kaklu, lai iedomā par mani. Hm! Viņš īsi nokremšļojās par atmiņām, tad uzmanīgi atdeva man pērles atpakaļ.