- Tātad tagad tās ir jūsu. Valkā uz veselību, zeltenlt!
- Man būtu daudz lielākas izredzes to darīt, centos savaldīt nepacietību, ko modināja šie sentimentālie jūtu izpaudumi, ja jūs palīdzētu man atgūt vīru.
Mazā, sārtā mute, kurā līdz šim, kamēr tās īpašnieks kavējās atmiņās, bija rotājies viegls smaids, pēkšņi sakniebās.
- Ak tā! Sers Markuss Makrenoks plūkāja bārdu. Skaidrs. Bet es jau tev, zeltenīt, teicu, ka nezinu, kā to varētu izdarīt. Man mājā ir sieva un trīs brēkuļi. Jā, es labprāt kaut ko Elenas puikas labā darītu. Bet tu prasi drusku par daudz.
Pēkšņi man atteicās klausīt kājas, es nobūkšķēju uz ķebļa, pleci saguma, un galva nokārās. Izmisums kā enkurs vilka mani lejup. Aizvēru acis un noslēdzos sevī kādā pustumšā vietā, kur bija tikai sāpīgs, pelēks trulums un kur Mērtega balss, kaut ko iebilstot, sasniedza mani kā klusa vaukšķēšana.
No transa mani izrāva govju maušana. Es pacēlu galvu un redzēju, ka Makrenoks iznesas no mājas kā viesulis. Kad viņš atvēra durvis, iekšā ielauzās ziemas gaisa plūsma, ienesot līdzi lopu maušanu un cilvēku klaigas. Durvis aiz milzīgā, matainā stāva noblīkšķēja, un es pagriezos, lai pajautātu Mērtegam, ko, viņaprāt, darīt tālāk.
Mērtega sejas izteiksme mani bez vārdiem apklusināja. Reti biju viņu redzējusi citādu kā vien īgnu, bet tagad viņš satraukumā pilnīgi kvēloja.
Es saķēru viņu aiz rokas.
- Kas ir? Saki ātri!
Mērtegam bija tikai tik daudz laika, lai izmestu:
- Gosniņas! Tās pieder Makrenokam! Un tad jau mājās atgriezās pats Makrenoks, stumjot sev pa priekšu slaiku jaunekli.
Ar pēdējo grūdienu viņš pielīmēja jaunekli pie mājas sienas. Acīmredzot Makrenoks uzskatīja, ka bāršanās ir iedarbīgs līdzeklis; viņš izmēģināja to pašu "deguns pret degunu" metodi kā pirmīt ar mani. Ne tik savaldīgs vai ne tik noguris kā es puisis nervozi atkāpās līdz pašai sienai.
Makrenoks sāka ar to, ka izturējās saprātīgi vēlīgi.
- Absolom, draudziņ, pirms trim stundām es aizsūtīju tevi, lai tu atved četrdesmit galvu ganāmpulku. Es pieteicu, ka ir svarīgi lopiņus atrast, jo taisās uz vienu traku sniega vētru. Skaisti modulētā balss pieauga skaļumā. Un, kad es izdzirdu ārā gosniņas maunam, es sev teicu: redz, Markus, Absoloms gājis un atradis lopus, kāds labs puisis, tagadiņ mēs visi varēsim iet mājās, atkausēties pie uguns un gosniņas būs drošībā šķūnī.
Viena gaļīgā dūre bija ieķērusies Absoloma jakā. Audums, iespiests strupajos pirkstos, sāka plīst.
- Un tad es izeju laukā, lai pateiktu tev par labu darbu paldies, un sāku skaitīt galvas. Un cik es saskaitu, Absolom, manu mīļo zēn? Tagad viņš jau rēca pilnā rīklē. Lai ari Markuss Makrenoks nebija īpaši zemas balss īpašnieks, plaušu tilpuma viņam pietika trijiem parasta auguma vīriem.
- Piecpadsmit! viņš iekliedzās, paceldams nabaga Absolomu uz purngaliem. Piecpadsmit lopu viņš atradis no četrdesmit! Un kur palikušas pārējās? Ārā sniegā, lai nosalst!
Kamēr šis tracis gāja vaļā, Mērtegs bija klusiņām ieslīdējis kaktā, kur biezākas ēnas. Taču es visu laiku vēroju viņa seju, un pie šiem vārdiem vīreļa acis uzdzirkstīja uzjautrinājumā. Pēkšņi es aptvēru, ko viņš bija gribējis man pateikt, un es zināju, kur šobrīd atrodas Ruperts. Vai, pareizāk sakot, precīzu vietu es nezināju, bet man bija skaidrs, ko viņš dara. Un manī modās pavisam vārga cerība.
Bija melna tumsa. Cietuma ugunis ielejā cauri sniegam mirgoja kā lampas uz nogrimuša kuģa. Kopā ar diviem pavadoņiem gaidīdama zem kokiem, es prātā jau tūkstošo reizi uzskaitīju visu, kas varēja noiet greizi.
Vai Makrenoks izpildīs savu darījuma pusi? Viņam tas jādara, ja viņš vēlas dabūt atpakaļ savus vērtīgos Hailendas sugas lopus. Vai sers Flečers noticēs Makrenokam un liks nekavējoties pārmeklēt pazemes kazemātus? Droši vien ar baronetu joki mazi.
Biju noskatījusies, kā, Ruperta un viņa viru prasmīgi vadīti, spalvainie lopi pa vienam pazūd lejup grāvī, kas veda uz slēptajām sētas durvīm. Bet vai viņiem bez citu palīdzības izdosies ar spēku iedabūt govis pa tām iekšā? Un, ja izdosies, ko viņi tur darīs pusmežonīgi lopi, kas pēkšņi ieslodzīti akmens koridorā, ko apgaismo spoža lāpu gaisma? Varbūt mums paveiksies. Koridors jau nemaz tik ļoti neatšķiras no kūtīm ar akmens grīdu, ieskaitot lāpas un cilvēka smaku. Ja tās tiks tik tālu, tad mūsu plāns, iespējams, izdosies. Rendels pats diez vai uzbrukuma gadījumā sauks palīgus, baidoties, ka viņa mazās spēlītes tiks atklātas.
Tiklīdz lopi būs palaisti uz nedrošās takas, dzinējiem uz ātrāko vajadzēja laisties projām no cietuma un jāt, ko nagi nes, uz Makenziju zemēm. Rendelam nebija nozīmes; ko viņš šajos apstākļos viens varētu izdarīt? Bet ko tad, ja troksnis pārāk ātri piesaistītu cietuma apsardzes garnizona uzmanību? Ja Dūgals ne visai vēlējās mēģināt ar varu izvest māsasdēlu ārā no Ventvērtas, tad es spēju iedomāties, kā viņš ārdītos, ja vairākus Makenzijus arestētu, kad viņi mēģina ielauzties tur iekšā. Es arī par to negribēju justies atbildīga, kaut Ruperts ar lielāko prieku bija gatavs uzņemties risku. Es kodīju īkšķi un centos mierināt sevi, iztēlojoties tās tonnas skaņu slāpējoša, pamatīga granīta, kas šķīra kazemātus no cietuma telpām augšstāvā.
Bet visvairāk mani, protams, uztrauca tas, ka viss var izdoties, vienīgi būs jau par vēlu. Tas nekas, ka jāgaida bende, Rendels vienkārši varēja aiziet par tālu. No karagūstekņu nometnēs pabijušo karavīru stāstiem es pārāk labi zināju, ka ieslodzītajam iet bojā "nelaimes gadījumā" ir ļoti viegli un no līķa var ērti atbrīvoties, pirms oficiālās personas sāk uzdot mulsinošus jautājumus. Ja tādus vispār uzdod un Rendelu pieķer, tas būs vājš mierinājums man un Džeimijam.
Biju stingri sev noliegusi iztēloties, kā tiek pielietoti visvienkāršākie priekšmeti, kas gulēja tajā kamerā uz galda. Bet nespēju atvairīt ainu, kas atkal un atkal iznira manu acu priekšā, vidējā pirksta sašķaidītie kauli, kas spiežas uz galda. Gribēdama izdzēst šo tēlu, es paberzēju pirkstu kauliņus pret seglu ādu. Jutu vieglu sūrstēšanu un novilku cimdu, lai apskatītu pušumus, ko manā rokā bija atstājuši vilka zobi. Nav slikti, ne vairāk kā daži skrāpējumi un viena maza, dziļa brūce, kur asais zobs bija izdūries cauri cimda ādai. Izklaidīgi nolaizīju brūci. Ko līdzēja mēģinājums sev iestāstīt, ka esmu darījusi visu iespējamo. Es biju izdarījusi vienīgo iespējamo, bet šī apziņa nedarīja gaidīšanu vieglāku.
Beidzot mēs dzirdējām, ka no cietuma skan klusi, juceklīgi kliedzieni. Viens no Makrenoka vīriem saņēma mana zirga iemauktus un pamāja, lai paslēpjos zem kokiem. Te uz zemes sniega kārta bija krietni plānāka, birztalā zem savītajiem koku zariem brāzmas nebija tik spēcīgas, sniegs bija sapūsts šaurās, sastingušās svītrās uz lapām piebirušās, klinšainās zemes. Kad satraukta vedu zirgu pa mazā laukumiņa malu, redzamība bija tik apgrūtināta kaut arī šeit nesniga tik biezām pārslām -, ka dažu pēdu attālumā no rožainās gaismas pēkšņi iznira koku melnie stumbri.
Stiprā snigšana slāpēja skaņas, tāpēc tuvojošos pakavu troksni mēs izdzirdējām tikai tad, kad jātnieki bija mums gandrīz vai uzskrējuši virsū. Abi Makrenoka vīri izrāva pistoles, aizveda zirgus tuvāk kokiem un gaidīja, bet es, saklausījusi lopu dobjo īdēšanu, iecirtu zirgam sānos piešus un izauļoju no birzs.