Sers Markuss Makrenoks, pamanāms pa lielu gabalu sava dābolainā zirga un lāčādas apmetņa dēļ, pirmais jāja augšā pa nogāzi, sniegs mazās strūkliņās šāvās no pakavu apakšas. Viņam sekoja vairāki vīrieši, pēc skaņas spriežot, visi lieliskā omā. Vēl vairāki viri jāja nopakaļ, dzenot nemierīgo ganāmpulku no aizmugures, vadot izbijušos lopu baru gar pakalna pakāji uz godam nopelnīto pajumti Makrenoka kūtīs.
Makrenoks apturēja zirgu blakus manējam un sirsnīgi smējās.
- Man jāsaka jums paldies, Freizera kundze, viņš kliedza cauri sniegputeņa auriem, par jautri pavadītu vakaru. Sākotnējās aizdomas bija pagaisušas, un viņš mani sveicināja ar lielu sirsnību. Sniegpārslām piebirušās uzacis un ūsas pārvērta viņu par Ziemassvētku vecīti, kurš devies uzdzīvot. Saņēmis manu zirgu aiz iemauktiem, Makrenoks ieveda mani birzī, kur bija klusāks. Pamājis abiem maniem pavadoņiem, lai dodas palīdzēt dzīt lopus, viņš, visu laiku pie sevis smiedamies, nokāpa no zirga un nocēla zemē arī mani.
- Tev vajadzēja to redzēt! Viņš spurca smieklos, sevi ar rokām apskaudams. Sers Flečers kļuva sarkans kā dzeņa galva, kad es iebrāžos ēdamistabā, kur viņš vakariņoja, un sāku bļaut, ka viņš savās telpās slēpj zagtu īpašumu. Un, kad viņš nokāpa lejā un dzirdēja lopu baurošanu kā pērkona grāvienus, domāju, ka viņš pielika bikses. Viņš… Es nepacietīgi sapurināju Makrenoku aiz rokas.
- Lai paliek sera Flečera bikses. Vai manu viru atradāt?
Makrenoks mazliet atžirba un ar piedurkni izslaucīja acis.
- 0 jā. Atradām.
- Vai ar viņu viss kārtibā? Es runāju rāmi, kaut gribēju kliegt.
Makrenoks ar galvu norādīja uz kokiem mums aiz muguras, es
apcirtos un ieraudzīju, ka starp zariem uzmanīgi tuvojas zirgs un priekšā pār seglu loku ir pārlikts liels, audumā ietīts sainis. Es metos uz priekšu, Makrenoks man pakaļ, izpalīdzīgi turpinādams stāstīt:
- Beigts viņš nav, vismaz tad, kad mēs atradām, nebij. Bet ar viņu, nabaga puiku, apgājušies dikti slikti. Biju atbīdījusi Džeimijam no galvas audumu un satraukta, cik spēju, izmeklēju viņu, bet zirgs, noguris pēc jājiena aukstumā un smagās papildu nastas, mīņājās. Redzēju tumšus zilumus, izspūrušajos matos sajutu sakaltušu asiņu cietos plankumus, bet pustumsā neko vairāk pateikt nevarēju. Likās, ka ledusaukstajā kaklā sataustīju pulsu, bet pārliecināta nebiju.
Makrenoks aiz elkoņa aizvilka mani projām.
- Vislabāk būs, ja ātri dabūsim viņu zem jumta, meitēn. Nāc man līdzi! Hektors ienesīs puiku iekšā.
Makrenoka mājās, Eldridžas muižas galvenajā dzīvojamā istabā, Hektors ar klusu būkšķi nolika savu nešļavu uz paklāja pie kamīna. Satvēris vienu segas stūri, viņš uzmanīgi attina saini, un uz lēdijas
Annabellas Makrenokas prieka un lepnuma paklāja ar sārtajām un dzeltenajām puķēm izripoja šļaugans, kails augums.
Lēdijai Annabellai par godu jāsaka, ka viņa izlikās neredzam asinis, kas sūcās viņas dārgajā Obisonas tepiķi. Putnam līdzīgā sieviete, kurai bija mazliet pāri par četrdesmit, ģērbusies kā ciglītis saules spožuma dzeltenā zīda mājas tērpā, aši sasitot plaukstas, izrīkoja kalpus, kas teciņiem vien aizsteidzās uz visām pusēm, un es nebiju vēl paguvusi noņemt apmetni, kad man tika pienestas segas, palagi, karsts ūdens un viskijs.
- Labāk apgrieziet viņu uz vēdera, ieteica sers Markuss, ielejot divās lielās glāzēs viskiju. Viņam ar rīkstēm sakapāta mugura, un uz tās gulēt ir sāpīgi. Neliekas gan, ka viņš vispār kaut ko justu, sers Markuss piebilda, ciešāk ielūkojies Džeimija pelnu pelēkajā sejā un cieši aizvērtajos, zilganajos plakstiņos. Vai esi pārliecināta, ka viņš ir dzīvs?
- Jā, es strupi attraucu, cerot, ka man ir taisnība. Pūlējos pagriezt Džeimiju otrādi. Bezsamaņa likās trīskāršojusi viņa svaru. Makrenoks nāca palīgā, un mums izdevās nolikt slimnieku uz segas ar muguru pret uguni.
Pavirša apskate noteica, ka Džeimijs ir dzīvs, ka viņam netrūkst neviena locekļa un ka nedraud tūlītēja noasiņošana, un tad es varēju atļauties veikt nesteidzīgāku ievainojumu uzskaiti.
- Varu aizsūtīt pēc ārsta, ieteicās lēdija Annabella, domīgi skatīdamās uz līķim līdzīgo cilvēku, kas gulēja kamīna priekšā, bet šaubos, vai viņš tiks šurp agrāk nekā pēc stundas; ārā briesmīgi snieg. Domāju, ka atturība viņas balsī tikai daļēji bija saistīta ar sniegu. Ārsts būtu vēl viens nevēlams liecinieks, ka viņas mājās atrodas no cietuma izbēdzis noziedznieks.
- Neraizējieties, es izklaidīgi noraidīju piedāvājumu, esmu dziedniece. Nepievērsdama uzmanību abu Makrenoku izbrīnam, es nometos ceļos pie tā, kas bija atlicis no mana vīra, sasedzu ar segām un kailās ķermeņa daļas sāku apmazgāt ar karstā ūdenī samērcētu audumu. Šobrīd mans galvenais uzdevums bija Džeimiju sasildīt; asinis uz muguras tikai viegli sūcās, ar to varēs tikt galā vēlāk.
Lēdija Annabella bija iegājusi dziļāk mājā, viņas augstā ciglīša balss aicināja, sauca un kārtoja. Viņas dzīvesbiedrs notupās man blakus un ļoti lietišķi ar savām lielajām rokām un strupajiem pirkstiem sāka berzēt Džeimija nosalušās pēdas, laiku pa laikam pārtraucot, lai iedzertu malciņu viskija.
Pa gabaliņam atlokot segas, es konstatēju, kas Džeimijam nodarīts. No kakla līdz ceļgaliem viņš bija pamatīgi sasists ar kaut ko lidzīgu kučiera pātagai, brūces krustu šķērsu sašvīkoja muguru kā akurāta caurā vīle. Ievainojumu secība pati par sevi nepārprotami vēstīja, ka tā sitējam sniegusi baudu, un, to redzot, man no dusmām kļuva slikta dūša.
Kaut kas smagāks, varbūt spieķis, nesavaldigāk kritis pār nelaimīgā pleciem, reizēm sitiens ķēris tik dziļi, ka virs vienas lāpstiņas brūcēs blāvi vizēja kauls. Uz nopietnākajiem ievainojumiem es saudzīgi uzspiedu biezu šarpijas vīstokli un turpināju apskati.
Kreisajā sānā, kur bija trāpījis koka āmurs, bija neglīts pietūkums, melni violets laukums lielāks par sera Makrenoka plaukstu. Tur pilnīgi noteikti bija lauztas ribas, bet ari tās varēja gaidīt. Manu uzmanību saistīja jēlumi uz kakla un krūtīm, kur āda bija sakrunkojusies, apsarkusi un klāta tulznām. Viena jēluma malas bija pārogļojušās, ar baltu pelnu apmalojumu.
- Velns un elle, kas tas tāds? Sers Markuss bija beidzis berzēšanu un tagad ar interesi lūkojās man pār plecu.
- Nokaitēts bigulis. Balss skanēja vārgi un neskaidri; pagāja labs brīdis, iekams es aptvēru, ka runātājs ir Džeimijs. Viņš ar pūlēm pacēla galvu, parādīdams, kāpēc tik grūti runāt; vienā pusē apakšlūpa bija sakosta un pietūkuši kā pēc bites dzēliena.
Ļoti saprātīgi sers Markuss aizlika roku Džeimijam aiz kakla un piespieda viņam pie lūpām kausu ar viskiju. Kad stiprais dzēriens iekoda saplosītajā lūpā, Džeimijs saviebās, bet iztukšoja trauku un atkal nolika galvu uz grīdas. Viņš pavērsa acis pret mani. Tās bija mazliet apmiglotas sāpju un viskija dēļ, tomēr gaišas no smiekliem.
- Govis? viņš jautāja. Tur patiešām bij govis, vai ari es sapņoju?
- Nu, neko citu uz ātru roku es nevarēju sadabūt, sacīju, starodama no atvieglojuma, ka viņš ir dzīvs un pie samaņas. Uzliku roku viņam uz galvas un pagriezu, lai apskatītu lielu zilumu uz vaigukaula. Tu izskaties briesmīgi skaists. Kā tu jūties? es pajautāju, sena paraduma mudināta.
- Dzīvs. Viņš ar pūlēm atbalstījās uz elkoņa, lai ar galvas mājienu pieņemtu otru kausu ar viskiju, ko piedāvāja sers Markuss.
- Vai tiešām tev ir tik daudz vienā rāvienā jāizdzer? es jautāju, mēģinādama pārbaudīt acu zīlītes, vai neredz pazīmes, kas liecinātu par smadzeņu satricinājumu. Bet Džeimijs izjauca manu nodomu, aizverot acis un atgāžot galvu.