- Jā, viņš atbildēja, sniedzot tukšo trauku seram Markusam, kurš atkal devās pie karafes.
- Markus, pagaidām pietiks, lēdija Annabella, kas atkal bija parādījusies kā saule austrumos, apturēja vīru ar pavēlošu čiepstienu. Puisim vajadzīga karsta, stipra tēja, nevis viskijs. Procesu turpināja istabene ar sudraba kannu rokās, kuras cēlo gaitu nu nekādi neietekmēja fakts, ka viņa joprojām bija ģērbusies naktskreklā.
- Karsta, stipra tēja un daudz cukura, es papildināju.
- Un varbūt arī viena maza šļuciņa viskija, sacīja sers Markuss bridi, kad viņam nesa garām tējkannu, veikli noņemdams tai vāku un ieliedams no karafes krietnu devu viskija. Pateicīgi satverot kūpošo tasi, Džeimijs pacēla to mēmā sveicienā pret seru Markusu un tikai tad piesardzīgi ielēja karsto šķidrumu mutē. Viņam stipri trīcēja roka, un es apņēmu to ar pirkstiem, lai paceltu tasi pie lūpām.
Vēl vairāki kalpotāji ienesa saliekamu gultu, matraci, papildu segas, jaunus pārsējus, karstu ūdeni un lielu koka lādi, kurā glabājās šīs saimes medikamenti.
- Domāju, ka uguns dēļ labāk strādāsim te, lēdija Annabella paskaidroja savā burvīgajā putna balsi. Te ir vairāk gaismas, un šī pilnīgi noteikti ir siltākā telpa visā mājā.
Pēc viņas norādījuma divi spēcīgākie kalpi katrs paņēma aiz gala segu, uz kuras gulēja Džeimijs, un līgani pārcēla slimnieku uz gultu, kas tagad bija novietota pie kamīna, kur cits kalps sabikstīja uz nakti noslāpēto uguni un piemeta vēl malku. Istabene, kas bija ienesusi tēju, tagad izveicīgi aizdedzināja vaska svecītes, kuras salika sazarotos kandelabros uz bufetes. Kaut gan lēdija Annabella izskatījās kā putniņš, dvēselē viņa bija feldfēbelis brunčos.
- Jā, tagad, kad viņš pamodies, jo ātrāk, jo labāk. Vai jums būtu aptuveni divas pēdas garš dēlis, es jautāju, stipra siksna un varbūt daži mazāki, taisni, plakani skali, apmēram tik gari? Es papletu pirkstus, parādīdama kādas četras collas. Viens no kalpiem pazuda ēnā, izgaisdams skatienam kā džins pēc manas pavēles.
Likās, ka šī māja atrodas pasakā: varbūt kontrastā ar gaudojošo puteni un aukstumu ārā un bagātīgo siltumu iekšā vai arī varbūt tikai tāpēc, ka jutu atvieglojumu, pēc tik ilgām baiļu un raižu stundām redzot Džeimiju drošībā.
Lampas gaisma apspīdēja nospodrinātās, smagās tumša koka mēbeles, uz bufetes mirdzēja sudrabs, trausli stikla un porcelāna nieki rotāja kamīna dzegu, ērmoti kontrastējot ar asiņaino, sakropļoto augumu tā priekšā.
Jautājumi netika uzdoti. Mēs bijām sera Markusa viesi, un lēdija Annabella izturējās tā, it kā tas, ka viņas mājā pusnaktī ierodas cilvēki un asiņo uz viņas paklāja, būtu ikdienišķs notikums. Pirmo reizi man ienāca prātā, ka kaut kas tāds varējis notikt ari agrāk.
- Ļoti nepatīkami, sers Markuss sacīja, aplūkodams sadragāto roku ar pieredzējušu skatienu, kādu var gūt tikai kaujas laukā. Un noteikti arī drausmīgi sāp. Tomēr no tā tu nemirsi, vai ne? Viņš izslējās un noslēpumainā tonī uzrunāja mani.
- Spriežot pēc tā, ko tu man stāstīji, domāju, ka būs sliktāk. Izņemot ribas un roku, kauli nav lauzti, un pārējais viss ir labi. Es teiktu, ka tev, puis, ir paveicies.
No gulošā auguma gultā atskanēja vārgs šņāciens.
- Laikam jau to var saukt par veiksmi. Mani rīt gribēja pakārt. Viņš nemierīgi pagrozīja galvu uz spilvena, cenšoties paskatīties uz seru Markusu. Vai tu to zini… ser? viņš piebilda, ieraudzījis sera Markusa izšūto vesti, uz kuras starp rozēm un baložiem ar sudraba diegiem bija izšūts viņa ģerbonis.
Makrenoks atmeta ar roku, noraidīdams šo sīko formalitāti.
- Nu, ja kapteinis bij gribējis, lai tevi var rādīt bendem, tad ar muguru viņš aizgājis mazliet par tālu, sers Markuss piebilda, noņemot asinīm piesūkušos šarpiju un tās vietā uzliekot tīru.
- Jā. Viņš zaudēja galvu, kad… kad viņš… Džeimijs pūlējās dabūt vārdus pār lūpām, tad atteicās no šī nodoma, aizvēra acis un pagrieza galvu pret uguni. Ak Dievs, kā es esmu noguris.
Mēs ļāvām viņam atpūsties, līdz man pie sāniem materializējās kalps ar skaliem, kurus biju lūgusi. Tad es saudzīgi paņēmu sadragāto labo roku un pacēlu tuvāk svecei, lai varu kārtīgu apskatīt.
Kauli jāsaliek jo ātrāk, jo labāk. Ievainotie muskuļi jau vilka pirkstus uz iekšu. Kad redzēju, cik ievainojums ir nopietns, es zaudēju dūšu. Bet, lai Džeimijs vēl kādreiz varētu lietot labo roku, tad man jāmēģina.
Kamēr es izmeklēju ievainoto, lēdija Annabella bija stāvējusi man aiz muguras un ar interesi vērojusi, ko es daru. Kad noliku roku, viņa panāca soli uz priekšu un atvēra nelielu zāļu lādīti.
- Laikam jau jums vajadzēs krastkaņepes un varbūt ķirša mizu. Es nezinu… Viņa domīgi noskatīja Džeimiju. Ko teiksiet par dēlēm? Dāmas koptā roka, gatava nocelt vāku, kavējās virs trauka, kurā varēja redzēt duļķainu šķidrumu.
Es nodrebinājos un papurināju galvu.
- Nē, nedomāju vis, vismaz pagaidām. Bet man patiešām noderētu… vai jums gadījumā nav kāds opiāts? Es noslīgu ceļos viņai blakus, lai izpētītu kastes saturu.
- O jā! Viņas roka nekļūdīgi atrada mazu, zaļu pudelīti. Magoņu ziedi, viņa izlasīja uz etiķetes. Vai derēs?
- Lieliski. Es ar pateicību pieņēmu pudelīti.
- Nu tad labi, es moži uzrunāju Džeimiju, ielejot glāzē nedaudz smirdošā šķidruma, tev vajadzēs piecelties sēdus, lai norītu šo. Tad tu aizmigsi un gulēsi ilgi. Faktiski es mazliet šaubījos, cik ieteicams ir opijs pa virsu tādam daudzumam viskija, bet cita varianta salikt roku, kamēr slimnieks ir nomodā, nebija. Es pagāzu pudelīti, lai ielietu vēl mazliet vairāk.
Džeimijs mani apturēja, uzliekot roku man uz ceļa.
- Es negribu zāles, viņš stingri pieteica. Varbūt vēl tikai kādu lāsi viskija… viņš šaubījās, mēle pieskārās sakostajai lūpai, …un kaut ko starp zobiem.
Noklausījies mūsu sarunu, sers Markuss devās pie sava skaistā, mirdzošā Šeratona rakstāmgalda istabas stūri un sāka tur kaut ko meklēt. Pēc brīža viņš atgriezās ar gabaliņu nolietotas ādas. Apskatījusi biezo ādas gabalu tuvāk, es tajā redzēju desmitiem sīku pusloka iedobumu, kas pārklāja cits citu, zobu pēdas, es satriekta aptvēru.
- Lūdzu, sers Markuss izpalīdzīgi sacīja. Es pats to izmantoju Svētā SImaņa hospitāli; palīdzēja, kamēr man no kājas izvilka musketes lodi.
Pavērtu muti es noskatijos, kā Džeimijs ar galvas mājienu paņem ādu un pārlaiž ar īkšķi mazajām bedrītēm. Es apstulbusi runāju lēnām:
- Vai tiešām tu gribi, lai es salieku deviņus salauztus kaulus, kamēr esi nomodā?
- Jā, viņš īsi izmeta, ieliekot ādas gabalu starp zobiem, un kā izmēģinot sakoda. Tad patriņāja to uz priekšu un atpakaļ, meklējot ērtāko sakodienu.
Šis kustības teatrālisma saniknota, trauslā savaldība, ko biju tā sargājusi, pēkšņi izsīka.
- Vai tu reiz beigsi tēlot vienu sūda varoni! es uzbļāvu Džeimijam. Mēs visi zinām, ko tu esi izdarījis, un tev nav jāpierāda, cik daudz tu vari izturēt! Vai arī tu domā, ka mēs visi apjuksim, ja tu ikkatru minūti neteiksi, kas darāms? Sasodīts, ko tu iedomājies, ka esi kāds sūda Džons Veins?
Iestājās neveikls klusums. Džeimijs pavērtu muti raudzījās mani. Beidzot viņš ierunājās:
- Klēra, mēs esam aptuveni pāris jūdžu no Ventvērtas cietuma. Mani rīt paredzēts pakārt. Vienalga, kas noticis ar Rendelu, angļi driz vien pamanīs, ka manis nav.