Es iekodu lūpā. Viņš runāja taisnību. "Nejauši" atbrīvoto cietumnieku daudzums situāciju varētu mazliet apgrūtināt, bet kaut kad kopējais aprēķins tiks izdarits, un tad sāksies meklēšana. Un, pateicoties uzkrītošajai atbrīvošanas metodei, ko biju izvēlējusies, pavisam driz uzmanību piesaistīs Eldridžas muižai.
- Ja mums paveiksies, Džeimijs klusā balss turpināja, sniegs aizkavēs meklētājus, līdz mēs būsim prom. Ja ne… Viņš paraustīja plecus, lūkodamies liesmās. Klēra, es neļaušu viņiem saņemt mani ciet vēlreiz. Un ļaut, lai mani iemidzina, gulēt te bezpalīdzīgi, ja viņi ierodas, un pamosties atkal iekaltam važās kamerā… Klēra, to es nevaru.
Man zem plakstiņiem sūrstēja asaras. Uguns kvēlošana kamīnā piešķīra mānīgi veselīgu sārtumu bālajiem vaigiem. Redzēju, ka garie muskuļi Džeimija kaklā noraustās, kad viņš norija siekalas.
- Neraudi, Ārmaliet, Džeimijs teica tik klusi, ka tikai es to dzirdēju. Viņš pastiepa veselo roku un mierinoši noglāstīja man kāju. Domāju, ka mēs esam puslīdz drošībā, zeltenīt. Ja es uzskatītu, ka mūs var sagūstīt, tad pilnīgi noteikti nešķiestu vienu no pēdējām savas dzīves stundām, ļaujot tev lāpīt man roku, kuru man vairs nevajadzēs. Atved pie manis Mērtegu. Tad atnes viskiju, un ķeramies pie darba.
Stāvēju pie galda un gatavojos medicīniskajai procedūrai, tāpēc nedzirdēju, ko Džeimijs teica Mērtegam, bet vienu brīdi redzēju galvas kopā sabāztas, tad Mērtega cīpslainā roka viegli pieskārās jaunākā vīrieša ausij vienai no retajām vietām, kas bija vesela.
īsi pamājis atvadu sveicienu, Mērtegs manījās uz durvīm. Kā žurka, es nodomāju, kas aizšaujas gar sienas līsti, lai viņu nepamanītu. Sekoju večukam līdzi gaitenī un sakampu aiz pleda stūra tieši tajā brīdī, kad viņš grasījās izšmaukt pa ārdurvīm.
- Ko viņš tev teica? es nikni noprasīju. Uz kurieni tu ej?
Tumsnējais, sīkstais vīrelis bridi apdomājās, tad rāmā balsī atbildēja:
- Mēs, redz, ar šito jauno Absolomu ejam vaktēt Ventvērtu. Ja sarkansvārči postos uz šo pusi, man viņi jāapsteidz un, ja paliek laiks, jūs abi jānobēdzina, tad jāņem trīs zirgi un jālaižas projām, lai aizvilinātu sekotājus no muižas. Te ir pagrabs; tas var noderēt par slēptuvi, ja šie nemeklē dikti cītīgi.
- Un ja slēpties nav laika? Es samiegtām acīm uz viņu skatījos, sak, pamēģini tikai kaut ko noklusēt.
- Tad man viņš jānogalē un tevi jāņem sev līdzi, Mērtegs ar atbildi nekavējās. Dziedi vai raudi, viņš piebilda ar ļaunu sminu un pagriezās uz durvīm.
- Pagaidi! es skarbi uzsaucu, un viņš apstājās. Vai tev ir otrs duncis?
Plānās uzacis pašāvās uz augšu, bet roka bez kavēšanās pieskārās jostai.
- Vai tev vajag? Šiten te? Skatiens pārslīdēja greznajam un klusajam priekšnamam ar angļu klasicisma stilā apgleznotajiem griestiem un dekoratīvajiem koka sienu paneļiem.
Mana dunča kabata bija tā sadriskāta, ka vairs nebija lietojama. Es paņēmu dunci un ieslidināju to aizmugurē starp ņieburu un kleitu, kā biju redzējusi darām čigānietes.
- Nekad neko nevar zināt, vai ne? es mierīgi noteicu.
Kad viss bija sagatavots, es ļoti uzmanīgi izpētīju brūci, lai novērtētu bojājumu apjomu un izlemtu, kas darāms. Džeimijs strauji ierāva plaušās gaisu, kad pieskāros kādai īpaši jutīgai vietai, bet, kamēr es iztaustīju katru kaulu un locītavu, cenšoties iegaumēt, kur atrodas katrs lūzums un izmežģījums, acis viņš turēja ciet.
- Piedod, es nomurmināju.
Saņēmu arī veselo roku un salīdzinot rūpīgi izspaidīju visus pirkstus abām rokām gan veselajai, gan savainotajai. Tā kā man nebija ne rentgenuzņēmumu, ne pieredzes ar šādām operācijām, man vajadzēs vadīties pēc sajūtām, lai atrastu un izlīdzinātu sadragātos kaulus.
Pirmā locītava ir vesela, bet otrajā falangā ir plīsums, es nodomāju. Piespiedu stiprāk, lai noteiktu plīsuma garumu un virzienu. Ievainotā roka palika nekustīgi guļam man plaukstā, bet veselās pirksti instinktīvi saliecās.
- Piedod, es vēlreiz nomurmināju.
Veselā roka pēkšņi izslīdēja no mana tvēriena, jo Džeimijs paslējās uz elkoņa. Izspļāvis ādas gabalu, viņš lūkojās manī, un sejā atspoguļojās kaut kas vidējs starp uzjautrinājumu un izmisumu.
- Armaliet, viņš pārmetoši ieteicās, ja tu atvainosies ikreiz, kad nodarisi man sāpes, tad šī nakts būs ļoti gara turklāt tā sākusies jau labi sen.
Droši vien izskatījos satriekta, jo viņš sāka stiept roku pēc manis, tad saviebās un nolaida to. Taču savaldījies viņš savu sakāmo pabeidza skaidri:
- Es zinu, ka tu nevēlies nodarīt man sāpes. Bet tev nav citas izejas, tāpat kā man, un nav vajadzības ciest mums abiem. Dari, kas tev jādara, un es, ja vajadzēs, kliegšu.
Atkal iekodies ādas siksnā, Džeimijs zvērīgi atņirdza pret mani zobus, tad lēnām un teatrāli izbolīja acis. Tā viņš tik ļoti atgādināja apjukušu tīģeri, ka es nespēju novaldīties un sāku histēriski smieties.
Aizšāvu mutei priekšā roku, bet vaigi sāka svilt, kad ieraudzīju lēdijas Annabellas un viņas kalpotāju izbrīnītās sejas, jo viņi, stāvēdami Džeimijam aiz muguras, protams, šo viepli neredzēja. Bet sers Markuss no savas vietas blakus gultai gan bija to pamanījis un nosmaidīja savā platajā bārdā.
- Turklāt, Džeimijs turpināja, vēlreiz izspļaudams ādas gabalu, -ja angļi uzradīsies pēc šīm mocībām, laikam jau lūgtin lūgšos, lai ved mani atpakaļ uz cietumu.
Es paņēmu ādas gabalu, ieliku Džeimijam starp zobiem un atkal iespiedu viņa galvu spilvenā.
- Klauns tāds, es rājos. Viszinis. Nolāpītais varonis. Bet viņš bija noņēmis man no pleciem smagu nastu, un es strādāju mierīgāk. Pat ja pamanīju katru saviebšanos un grimasi, es vismaz vairs nejutos tik briesmīgi.
Sāku aizmirsties darbā, visu uzmanību koncentrējot saviem pirkstu galiem, lai novērtētu katru bojājuma punktu un izlemtu, kā labāk ielikt lauztos kaulus šinās. Par laimi, īkšķis bija cietis vismazāk; tikai pirmās locītavas lūzums. Tas sadzīs gludi. Ceturtā pirksta otrais kauliņš bija pilnībā iznīcināts; kad viegli to paripināju starp īkšķi un rādītājpirkstu, jutu tikai mīkstu kaulu šķembu beršanos, un Džeimijs ievaidējās. Tur neko nevarēja darīt, tikai iešinēt locītavu un cerēt uz labāko.
Vissarežģītāk bija izdomāt, ko iesākt ar vidējā pirksta kombinēto lūzumu. Pirksts būs jāiztaisno, un izlīdušais kauls jāievelk caur brūci atpakaļ audos. Agrāk biju redzējusi, kā to dara vispārējā narkozē, vadoties pēc rentgenuzņēmuma.
Līdz šim brīdim problēma vairāk bija mehāniska, man tikai vajadzēja izdomāt, kā atjaunot satriekto, izkropļoto roku. Tagad biju nonākusi aci pret aci ar iemeslu, kādēļ mediķi izvairās ārstēt savus ģimenes locekļus. Medicīnā ir dažas procedūras, kuras prasa zināmu nežēlību, ja vēlas veiksmīgu rezultātu; distancēšanās ir nepieciešama, lai labāk noritētu dzīšanas process un ārsts nenodarītu pacientam sāpes.
Sers Markuss neuzkrītoši bija pienesis pie gultas solu. Kamēr es beidzu apsaitēšanu, viņš apsēdās uz tā, ērti iekārtoja savu milzīgo augumu un saņēma Džeimija veselo roku.
Spied, cik spēka, puis, viņš sacīja.
Atbrīvojies no lāčādas un sirmās pinkas kārtīgi sasējis pakausī, Makrenoks vairs neizskatījās pēc biedējošā mežaveča, bet izrādījās pieklājīgi ģērbies pusmūža vīrs ar glīti apcirptu platu bārdu un militāru stāju. Nervozējot par to, ko tūlīt mēģināšu izdarīt, man šī cilvēka nosvērtība likās mierinoša.