Es dziļi ievilku elpu un lūdzu Dievu, lai dod man vēsu prātu.
Tas bija darbs, kas prasīja daudz laika, iedvesa šausmas un plosīja nervus, bet tam piemita arī sava burvība. Dažkārt tas daudz pūļu nesagādāja, piemēram, ielikt šinās divus pirkstus ar vienkāršiem lūzumiem. Citkārt bija grūtāk. Un Džeimijs kliedza skaļi -, kad saliku vidējo pirkstu, man vajadzēja stipri spiest, lai ievilktu kaula galus atpakaļ. Mirkli vilcinājos, zaudējusi dūšu, bet sers Markuss mani paskubināja: "Nevelc garumā, meitēn!"
Es pēkšņi atcerējos, ko Džeimijs man sacīja tajā naktī, kad piedzima Dženijas bērns: "Es pats spēju paciest sāpes, bet tavējās es nespētu izturēt. Tas prasītu vairāk spēka, nekā man ir." Viņam bija taisnība tam vajadzēja spēku un es cerēju, ka mums abiem tā pietiks.
Džeimijs bija aizgriezies, bet es redzēju, kā uz žokļa izspiežas muskuļu mezgli, kad viņš ciešāk iekoda zobos ādas siksnu. Es arī sakodu zobus un turpināju; asais kaula gals gausi pazuda atpakaļ zem ādas, un pirksts ar mokošu pretestību iztaisnojās. Kad tas bija galā, mēs abi trīcējām.
Arvien mazāk es manīju, kas notiek apkārt. Džeimijs laiku pa laikam ievaidējās, divas reizes uz brīdi darbu vajadzēja pārtraukt, lai viņš izvemtos, galvenokārt viskiju, jo cietumā necik daudz nebija ēdis. Taču gandrīz visu laiku viņš klusi, monotoni kaut ko murmināja gēlu valodā, pieri piespiedis pie sera Markusa ceļiem. Ādas sloksnes dēļ es nevarēju pateikt, vai viņš lamājas vai lūdz Dievu.
Beidzot visi pirksti bija taisni un stīvi notītajās šinās kā jaunas adatas. Es baidījos no infekcijas, īpaši par saplosīto vidējo pirkstu, bet citādi biju puslīdz pārliecināta, ka dzīšana norisēs labi. Par laimi, tikai viena locītava bija nopietni traumēta. Visticamāk, zeltnesis paliks stīvs, bet pārējie funkcionēs normāli ar laiku. Vienīgais, ko varēju darīt ar saplaisājušajiem metakarpālajiem kauliem un durto brūci, bija to izmazgāt ar antiseptisku līdzekli, uzlikt ziedi un lūgt Dievu, lai nepiemetas stingumkrampji. Es atkāpos, viscaur drebēdama pēc nakts darba, mans ņieburs bija sviedriem piesūcies, jo biju sēdējusi ar muguru pret kamīnu.
Lēdija Annabella tūlīt pienāca pie manis, aizveda līdz krēslam un iespieda manās drebošajās rokās tasi tējas ar viskiju. Sers Markuss (neviens mediķis nebūtu labāks palīgs operāciju zālē) atbrīvoja Džeimija saspiesto roku un berzēja vietas, kur siksna bija iespiedusies pārāk dziļi saspringtajā miesā. Es redzēju, ka vecā vira roka bija sarkana, kur Džeimijs bija to saspiedis.
Nebiju pamanījusi, ka ieslīgstu snaudā, līdz piepeši satrūkos, kad galva atkrita pret krūtīm. Lēdija Annabella, ar mīkstu roku satvērusi manu elkoni, mudināja piecelties.
- Nāciet nu, mīļā! Jūs esat pagalam pārgurusī; jāpadomā arī par jūsu ievainojumiem, jums arī mazliet jāpaguļ.
Es, cik pieklājīgi spēju, centos noraidīt viņas gādību.
- Nē, es nevaru. Man jāpabeidz… Tālāk mans snaudošais prāts nespēja izdomāt, un sers Markuss veikli izņēma man no rokām etiķa pudeli un lupatu.
- Par pārējo parūpēšos es, viņš sacīja. Redz, man gadījies pārsiet ievainojumus kaujas laukā. Atmetis segas, vecais karavīrs pārsteidzoši veikli un saudzīgi sāka slaucīt asinis no pātagas cirtienu brūcēm. Uztvēris manu skatienu, viņš pasmaidīja, bārdai priecīgi sašūpojoties. Savā laikā esmu mazgājis krietni daudz pērienu pēdu. Un dažas arī pats uzsitis. Sitās tāds nieks vien ir, zeltenīt; pēc dažām dienām būs aizvilkušās. Zinādama, ka viņam taisnība, es piegāju pie gultas galvgaļa. Džeimijs bija nomodā un nedaudz viebās, kad antiseptiskais šķīdums koda jēlajās brūcēs, bet plaksti bija smagi un zilās acis satumsušas no sāpēm un noguruma.
- Ej pagūli, Armaliet! Es izvilkšu.
Nezināju, vai tā būs. Bet bija skaidrs, ka es neizvilkšu, katrā ziņā ne ilgi. No pārguruma es zvārojos, un saskrāpētās kājas sāka svilt un sūrstēt. Absoloms tās bija mājiņā nomazgājis, bet vajadzēja uzlikt kādu ziedi.
Es mēmi pamāju un pagriezos, jo lēdija Annabella saudzīgi, tomēr uzstājīgi saspieda man elkoni.
Pusceļā uz kāpnēm es atcerējos, ka nebiju pateikusi seram Markusam, kā jāpārsien ievainojumi. Dziļās brūces uz pleciem jāapsaitē un jāliek polsteri, lai var vilkt kreklu, kad mums vajadzēs bēgt. Bet vieglākās pletnes cirtienu brūces jāatstāj vaļējas, lai apvelkas krevele. Aši pārlaidu skatienu viesu istabai, kur lēdija Annabella mani ieveda, tad Īsi atvainojos un noklumburoju lejā pa kāpnēm uz viesistabu.
Apstājos ēnainajā durvju ailā, lēdija Annabella atradās man tieši aiz muguras. Džeimija plaksti bija aizvērti; acīmredzot viņš, viskija un noguruma pieveikts, bija aizsnaudies. Segas atmestas, jo karstumā, kas plūda no kamīna, izrādījās liekas. Sers Markuss nevērīgi uzlika roku uz Džeimija auguma, sniedzoties pāri gultai pēc lupatas. Reakcija bija līdzīga īssavienojumam. Džeimija mugura spēji izliecās uz augšu, dibena muskuļi cieši saspringa, no lūpām patvaļīgi izlauzās nikns sauciens, tad viņš, par spīti salauztajām ribām, rāvās atpakaļ un izbiedētām, miega pilnām acīm paglūnēja uz seru Markusu. Sers Markuss, ari sabijies, sekundi stāvēja kā sastindzis, tad paliecās uz priekšu, saņēma Džeimiju aiz rokas un atkal saudzīgi pagrieza uz vēdera. Domās iegrimis, viņš ļoti piesardzīgi novilka ar pirkstu pa Džeimija miesu. Tad saberzēja pirkstus, un uguns gaismā paspīdēja eļļaini nosēdumi.
- O, viņš lietišķi noteica. Vecais karavīrs uzvilka segu Džeimijam līdz viduklim, un es redzēju, ka zem pārsējiem mazliet atslābst saspringtie pleci.
Sers Markuss draudzīgi piesēdās pie Džeimija gultas galvgaļa un atkal divās glāzēs salēja viskiju.
- Vismaz tik daudz prāta viņam bij, lai pirms tam tevi ieeļļotu, viņš piebilda, vienu kausu sniedzot Džeimijam, kurš ar grūtībām paslējās uz elkoņa, lai paņemtu viskiju.
- Kā tad. Nedomāju, ka tas bij manu ērtību dēļ, Džeimijs sausi noteica.
Sers Markuss iedzēra malku viskija un domīgi nošmakstināja lūpas. Kādu bridi nekas cits nebija dzirdams kā vien uguns sprakšķi, bet ne es, ne lēdija Annabella negrasījāmies iet iekšā.
- Ja tev tas ir kāds mierinājums, sers Markuss atkal ierunājās, acis pievērsis karafei, viņš ir pagalam.
- Droši? Džeimijs neizprotamā toni pārjautāja.
- Nezinu, kā cilvēks var palikt dzīvs, kad tam pāri gājuši trīsdesmit pustonnu smagi lopi. Rendels palūrēja gaiteni, lai noskaidrotu, kas sacēlis tādu ļembastu, un pēc tam mēģināja tikt atpakaļ. Bet piedurkne uzķērās uz raga, govs izrāva viņu ārā, un es redzēju, ka viņš noslīd gar sienu. Mēs ar seru Flečeru stāvējām uz kāpnēm, lai mūs nesabradā. Protams, sers Flečers trakoti satraucās un sūtīja vīrus kapteini meklēt, bet nekur tuvumā viņu neatrada kad apkārt cilājas ragi, lopi grūstās un tajā jezgā lāpas birst zemē no sienām. Jēziņ, vecīt, tev vajadzēja to redzēt! Sers Markuss, atceroties piedzīvoto, ietaurējās smieklos un satvēra karafes kaklu. Tava sieva, puis, ir viena varena merģele, nav vārdam vietas! Sprauslādams viņš ielēja vēl vienu glāzi un dzēra, bet smejoties mazliet viskija ieskrēja elpvadā.
- Vienalga, viņš atsāka runāt, uzbliežot sev pa krūtīm, kad mēs izdzinām govis ārā, pāri bija palikusi vien asinīs izvārtīta lupatu lelle. Sera Flečera vīri aiznesa kapteini projām, bet, ja arī tobrīd viņš vēl bija pie dzīvības, tad ilgi vairs nevilks. Vēl maķenīt, puis?
- Jā, tencinu.
Uz brīdi iestājās klusums, ko pārtrauca Džeimijs:
- Nē, neteikšu, ka tas man ir kāds mierinājums, bet paldies, ka pastāstīji. Sers Markuss vērīgi palūkojās puisī.