- Mmmphmmmm. To tu neaizmirsīsi, viņš asi pateica. I nepūlies. Ja vari, tad ļauj tai vainai sadzīt tāpat kā pārējiem pušumiem. Neknibini, un tas sadzīs pats no sevis. Vecais karavīrs pacēla mezglainu roku, no kuras mazgāšanas laikā bija uzrotīta piedurkne, lai parādītu robainu plēsuma rētu no elkoņa līdz plaukstai. Lai rētas tevi neuztrauc. Nu labi. Varbūt dažas. Acīmredzot kaut ko atcerējies, Džeimijs pūlējās pagriezties uz sāniem. Sers Markuss iesaucies nolika glāzi.
- Ei, puis, uzmanīgi! Tūlīt iedursi ribas galu plaušās. Viņš palīdzēja Džeimijam noturēt līdzsvaru uz labā elkoņa un atbalstam aizbāza aiz muguras savīkstītu segu.
- Man vajag nelielu nazi. Džeimijs smagi elpoja. Ja var, tad asu. Neko nejautājot, sers Markuss aizčāpoja līdz spožajai franču bufetei un parakņājās pa atvilktnēm, saceldams apbrīnojami lielu troksni, līdz beidzot izvilka augļu nazi ar perlamutra spalu. Viņš ielika to Džeimija veselajā rokā, tad ar rūcienu apsēdās un paņēma glāzi.
- Vai tev vēl nepietiek pušumu! viņš pavaicāja. Vēl vajag kādu klāt?
- Tikai vienu. Džeimijs bīstami šūpojās uz viena elkoņa, zodu piespiedis pie krūtīm, kad neveikli virzīja aso kā žilete nazi zem kreisās krūts. Sers Markuss mazliet nedroši pašāva roku un sagrāba Džeimija elkoni.
- Dod es tev palīdzēšu, puis. Tu tūlīt uzkritīsi tam dūcim virsū. Mirkli apdomājies, Džeimijs negribīgi atdeva nazi un atgūlās uz satītās segas. Viņš pieskārās krūtīm kādu collu zem galiņa.
- Te. Sers Markuss pastiepa roku uz bufetes pusi, paķēra lampu un uzlika uz ķebļa, kur bija iepriekš sēdējis. Pa gabalu es nevarēju saskatīt, ko viņš tur pēta; izskatījās pēc mazas, sarkanas apdeguma tulznas. Viņš vēlreiz pamatīgi ievilka viskiju no glāzes, tad nolika to blakus lampai un piespieda naža galiņu pie Džeimija krūts. Laikam biju nevilšus sakustējusies, jo lēdija Annabella satvēra manu piedurkni un brīdinoši kaut ko nomurmināja. Naža gals spiedās dziļāk, tad strauji pagriezās un izrāva robu; tā cilvēks izgriež puvumu no persika. Džeimijs ievaidējās, un tieva, sarkana strūkliņa notecēja pa vēderu, nosmērējot segu. Viņš apvēlās, piespiežot ievainojumu pie matrača.
Sers Markuss nolika augļu nazi.
- Tiklīdz atkal varēsi, vecīt, viņš ieteica, paņem sievu priekšā, un lai viņa tevi mierina. Sievietēm tas patīk, viņš piebilda, raidīdams smaidu uz ēnaino durvju aiļu, Dievs vien zina, kādēļ.
Lēdija Annabella klusi noteica:
- Nāciet, mīļā! Būs labāk, ja viņš kādu brīdi paliks viens. Es nolēmu, ka sers Markuss pats tiks galā ar pārsējiem, un klumburoju namamātei pakaļ pa šaurajām kāpnēm uz savu istabu.
Uztrūkos no sapņa par bezgalīgām vītņu kāpnēm, kuru apakšā glūnēja šausmas. Mugura bija noguruma savilkta, un kājas sāpēja, bet es piecēlos sēdus savā aizlienētajā naktskreklā un meklēju pa tumsu sveci un kramu. Jutu nemieru, ka atrodos tik tālu no Džeimija. Ja nu esmu viņam vajadzīga? Vai vēl ļaunāk, ja angļi ieradušies, kamēr viņš lejā guļ, viens un neapbruņots? Piespiedu seju pie loga aukstās rūts, un vienmērīgā sniega grabināšana pret stiklu mani nomierināja. Kamēr plosījās vētra, mēs bijām puslīdz drošībā. Uzvilku rītakleitu un, paņēmusi sveci un dunci, devos lejup pa kāpnēm.
Mājā valdīja klusums, vienīgi kamīnā sprakšķēja uguns. Džeimijs bija aizmidzis vai vismaz gulēja aizvērtām acīm, seju pagriezis pret uguni. Es klusiņām, lai nepamodinātu slimnieku, apsēdos uz paklāja pie kamīna. Ja neskaita tās pāris izmisuma pilnās minūtes Ventvērtas cietuma kazemātos, šī bija pirmā reize, kad bijām divatā. Man likās, ka tas bija pirms daudziem gadiem. Es uzmanīgi pētīju Džeimiju, it kā aplūkojot svešinieku.
Šķita, ka pašreizējos apstākļos fiziski viņa stāvoklis ir ciešams, bet es tomēr raizējos. Operācijas laikā viņš bija izdzēris tik daudz viskija, ka tas varētu nogāzt no kājām vezumu vilcēju zirgu, un, par spiti vemšanai, krietna daļa acīmredzot joprojām atradās viņā.
Džeimijs nebija pirmais varonis, ko satiku savā mūžā. Parasti kara lauka hospitālim vīrieši plūda cauri pārāk ātri, lai māsas ar viņiem iepazītos tuvāk, bet laiku pa laikam gadijās kāds, kurš runāja par maz, jokoja par daudz, kura stīvums bija stiprāks, nekā varētu izskaidrot ar sāpēm un vientulību.
Un es aptuveni zināju, ko viņa labā darīt. Ja atlika laika un ja viņš bija no tiem, kas runāja, tā atvairot tumsu, kas draudēja viņu aprit, tad varēja sēdēt un klausīties. Ja slimnieks klusēja, tad kā garāmejot pieskāries un gaidīji, kad kādā brīdī, piesardzībai atslābstot, izdosies paglābt viņu no sevis paša un turēt apskautu, kamēr viņš padzen savus dēmonus. Ja atlika laiks. Bet, ja neatlika, tad iedūri šļirci ar morfīnu un cerēji, ka atradīsies kāds, kas viņu uzklausīs, kamēr tu ej garām pie cilvēka, kura ievainojumi ir saskatāmi ar aci.
Džeimijs runās ar kādu, agrāk vai vēlāk. Laiks vēl bija. Bet es cerēju, ka tā nebūšu es.
Viņš bija kails līdz jostasvietai, un es paliecos uz priekšu, lai apskatītu muguru. Tādu skatu aizmirst nav viegli. Tikai plaukstas malas platums šķira garās brūces, kuras bija cirstas ar tādu prātam neaptveramu regularitāti. Tajā bridi viņš noteikti bija stāvējis kā sālsstabs. Es slepus uzmetu skatienu plaukstu locītavām tās bija veselas. Tātad Džeimijs bija turējis vārdu nebija pretojies. Un nostāvējis nekustīgi visu spīdzināšanas laiku, maksādams par manu dzīvību to cenu, par kādu viņi bija vienojušies.
Izberzēju acis piedurknē. Paldies par to, ka puņķojos pie viņa nekustīgā auguma, viņš man neteiks, es nodomāju. Pamīņājos, un svārki klusi nošvīkstēja. Džeimijs atvēra acis, bet neizskatījās īpaši nomocījies. Viņš apveltīja mani ar tikko jaušamu un nogurušu, bet īstu smaidu. Es atvēru muti un pēkšņi attapos, ka man nav ne jausmas, ko teikt. Ne jau pateikties. Jautāt "Kā tu jūties?" būtu muļķīgi; bija taču skaidrs, ka viņš jūtas briesmīgi. Kamēr es prātoju, viņš ierunājās pirmais:
- Klēra? Mīļā, vai ar tevi viss kārtībā?
- Vai ar mani viss kārtībā? Ak Dievs, Džeimij! Asaras sūrstēja zem plakstiņiem, un es šņaukādamās tos samirkšķināju. Viņš lēnām, it kā pie tās smagi karātos važas, pacēla veselo roku un noglauda man matus. Viņš pievilka mani sev tuvāk, bet es atrāvos, pirmo reizi apzinādamās, pēc kā izskatos, seja saskrāpēta, ar koka sulu klāta, mati stīvi no vārdos nenosaucamu vielu traipiem.
- Nāc šurp, viņš aicināja, gribu uz brīdi tevi apskaut.
- Bet es esmu nosmērējusies ar asinīm un vēmekļiem, iebildu, veltīgi mēģinādama savākt savus matus.
Džeimijs sāka sēkt, šī vieglā elpas izpūšana bija vienīgais, ko lauztās ribas ļāva, ja radās vēlēšanās smieties.
- Dieva māte, Armaliet, tās ir manas asinis un mani vēmekļi. Nāc šurp!
Viņa roka mierinoši apņēma manus plecus. Noliku galvu uz spilvena blakus viņa galvai, un mēs klusēdami sēdējām pie uguns, viens otrā smeļoties spēku un mieru. Viņa pirksti viegli skāra mazo brūcīti man zem žokļa.
- Nedomāju, ka vēl kādreiz tevi redzēšu, Armaliet. Balss bija klusa un mazliet piesmakusi no kliegšanas un viskija. Es priecājos, ka esi te.
Es piecēlos sēdus.
- Necerēji redzēt! Kā tā? Vai tu domāji, ka es nedabūšu tevi laukā?
Viņš ar vienu lūpas kaktiņu pasmaidīja.
- Nu nē, nedomāju vis. Es domāju: ja tev to pateikšu, tu iespitēsies un atteiksies iet ārā.
- Es iespītēšos! Mani pārņēma niknums. Lai kas to teiktu!
Iestājās klusums, kas kļuva mazliet neērts. Man vajadzēja uzdot
dažus jautājumus no medicīniskā viedokļa, bet tās bija ļoti sāpīgas tēmas no personiskā viedokļa. Beidzot es izvēlējos pajautāt: