"Savu dienesta pakāpi viņš nopirka trīsdesmito gadu vidū tas ir, 18. gadsimta 30. gados un kļuva par dragūnu kapteini. Spriežot pēc vecajām vēstulēm, ko man atsūtīja māsīca Meja, armijā viņš guvis panākumus. Otrajam dēlam tā ir laba izvēle; jaunākais brālis, arī ievērojot tradīciju, kļuva par palīgmācītāju, bet par viņu es vēl neko daudz neesmu noskaidrojis. Zini, Sendringemas hercogs ļoti slavējis Džeku Rendelu par viņa darbību pirms 1745. gada otrās jakobītu sacelšanās laikā." Tas bija paskaidrojums muļķiem, tas ir, man. "Tu taču zini, "skaistais princis" Čārlijs un visa tā būšana."
"Diez skoti ir pamanījuši, ka zaudējuši troni," es neļāvu Frenkam pabeigt, piecēlos sēdus un mēģināju savaldīt matus. "Es skaidri dzirdēju, kā krodzinieks vakar mūs nosauca par Armaliešiem."
"Nu kāpēc gan lai viņš tā nedarītu?" Frenku tas nesatrauca. "Galu galā tas nozīmē tikai "angļi" vai, ļaunākajā gadījumā, "svešzemnieki", un mēs esam gan vieni, gan otri."
"Es zinu, ko tas nozīmē. Man bija iebildumi vienīgi pret viņa balss toni."
Frenks kumodes atvilktnē meklēja siksnu.
"Viņš bija dusmīgs, jo es teicu, ka alus ir švaks. Teicu: lai iegūtu īstu kalniešu brūvējumu, mucā jāiemet vecs zābaks un šķidrums pēc tam jāizfiltrē caur labi pavalkātām apakšbiksēm."
"Tad tāpēc rēķins bija tik liels!"
"Nu, es izteicos mazliet izmeklētākā formā, bet tikai tādēļ, ka gēlu valodā nav vārda, kas apzīmētu apakšbikses."
Es ieintriģēta pastiepu roku pēc savējām.
"Kāpēc nav? Vai tad senie gēli veļu nevalkāja?"
Frenks uzmeta man divdomigu skatienu.
"Vai tu neesi dzirdējusi veco dziesmu par to, ko skoti velk zem kiltiem?"
"Acīmredzot ne jau garās apakšbikses," es sausi noteicu. "Varbūt man, kamēr tu nosit laiku ar vikāriem, iet pameklēt kādu vietējo veci kiltos un pajautāt?"
"Tikai uzmanies, lai tevi nearestē, Klēra! Svētā Džailza koledžas dekānam tas gaužām nepatiktu."
Sagadījās tā, ka neviens kiltos ģērbies vecis neslaistījās pa pilsētas skvēru, nedz ari ko meklēja veikalos ap to. Taču tur bija vairāki citi cilvēki, tādas pašas mājsaimnieces kā Bērda kundze, kuras bija sanākušas iepirkts. Šīs pļāpīgās, tenku kārās un konservatīvi apdrukātā kokvilnā ģērbušās sievas pildīja veikalus ar omulīgu sirsnību; viņas veidoja tādu kā buferi pret auksto rīta dūmaku, kas valdīja uz ielas.
Tā kā man pašai savu māju, ko uzturēt kārtībā, vēl nebija, tad mani pirkumi bija nenozīmīgi, bet es labprāt aplūkoju no jauna piepildītos plauktus, un prieku man sagādāja jau tas vien, ka atkal pārdošanai bija izlikts tik daudz mantu. Ilgi bija valdījis taupības režīms, kad nācās iztikt bez pavisam ikdienišķām lietām, piemēram, ziepēm vai olām, un vēl ilgāks laiks pagājis, kad vajadzēja samierināties, ka trūkst sīku luksuspreču, tādu kā smaržas L'Heure Bleu.
Kavējos pie skatloga ar saimniecības piederumiem izšūtiem trauku dvieļiem, tējkannu sildītājiem, krūkām un glāzēm, kaudzi visai neizskatīgām pīrāgu veidnēm un trīs vāžu komplektu.
Man nekad mūžā nebija piederējusi vāze. Kara laikā es, protams, biju dzīvojusi medmāsu kopmītnēs, vispirms Pembrukas hospitālī, vēlāk lauka hospitālī Francijā. Bet vēl pirms tam mēs nekur nebijām nodzīvojuši pietiekami ilgi, lai attaisnotos tāda priekšmeta iegāde. Ja man būtu piederējusi vāze, es iedomājos, tēvocis Lems to būtu piebēris ar antīku podu lauskām, iekams es paspētu tur ielikt margrietiņu pušķi.
Kventins Lemberts Bīčems. Arheoloģijas studentiem un draugiem viņš bija vienkārši "K". Savukārt "Doktors Bīčems" zinātnieku aprindās.
kurās viņš grozījās, lasīja lekcijas un dzīvoja. Bet man tikai un vienīgi tēvocis Lems.
Mana tēva vienīgais brālis un tolaik mans vienīgais dzīvais radinieks. Viņš palika ar mani, piecgadīgu meitēnu, "uz rokām", kad vecāki gāja bojā autoavārijā. Tā kā viņš tobrīd gatavojās doties uz Tuvajiem Austrumiem, tad ieturēja tik garu pauzi, lai sarīkotu bēres, atbrīvotos no manu vecāku atstātā nekustamā īpašuma un piereģistrētu mani kārtīgā meiteņu internātskolā. Taču es kategoriski atteicos to apmeklēt.
Saskāries ar nepieciešamību atlauzt manus tuklos pirkstiņus no mašīnas durvju roktura un ar varu uzstiept pa skolas kāpnēm, tēvocis Lems, kurš ciest nevarēja jebkādus personiskus konfliktus, bija bezpalīdzīgi nopūties, tad pēdīgi paraustījis plecus un izmetis pa logu savu prātīgo lēmumu kopā ar manu nesen pirkto salmenīcu.
"Pretīga," viņš nopurpināja, atpakaļskata spoguli noraugoties, kā salmenīca jautri aizripo, auto strauji uzņemot ātrumu. "Man vienmēr riebušās sieviešu cepures." Tad tēvocis palūkojās lejup uz mani un ar savu nikno skatienu gluži vai piekala mani pie sēdekļa.
"Vienu ņem vērā," viņš teica draudīgā tonī. "Tu nedrīksti spēlēties ar manām persiešu kapu figūriņām. Jebko, tikai ne to. Saprati?"
Apmierināta pamāju ar galvu. Un devos viņam līdzi uz Tuvajiem Austrumiem, Dienvidameriku un vairākiem desmitiem citu pētniecības vietu visā pasaulē. Mācījos lasīt un rakstīt no žurnāliem gatavotu publikāciju melnrakstiem, rakt atejas bedres, vārīt ūdeni un vēl vairākas citas lietas, kas jaunai, augstdzimušai dāmai nebūtu jāprot, līdz iepazinos ar glīto, tumšmataino vēsturnieku, kurš nāca konsultēties pie tēvoča Lema jautājumos par franču filozofijas saistību ar ēģiptiešu reliģisko praksi.
Pat pēc kāzām mēs ar Frenku piekopām nomadisku fakultātes asistenta dzīvesveidu, ceļojot starp konferencēm kontinentā un pagaidu dzīvokļiem, līdz kara sākumā Frenku aizsūtīja uz Virsnieku treniņnometni un Izlūkošanas vienību M16, bet mani uz medmāsu kursiem. Kaut arī bijām precēts pāris gandrīz astoņus gadus, jaunais nams Oksfordā būs mūsu pirmā īstā mājvieta.
Cieši iespiedusi padusē rokassomiņu, es iesoļoju veikalā un nopirku vāzes.
Frenku es satiku Lielās ielas un Džerisaidas ceļa krustojumā, un tālāk mēs gājām kopā. Ieraudzījis manu pirkumu, viņš sarauca uzacis.
- Vāzes? Viņš pasmaidīja. Brīnišķīgi. Varbūt tagad tu beigsi likt puķes manās grāmatās.
- Es nelieku puķes, bet paraugus. Un tieši tu ieteici man pievērsties botānikai. Lai man būtu nodarbošanās, jo vairs nav jāstrādā par medmāsu, es atgādināju.
- Tiesa. Frenks vēlīgi pamāja ar galvu. Bet es nezināju, ka ikreiz, kad atvēršu kādu uzziņu grāmatu, man klēpī birs lapas. Kā sauca to briesmīgi trauslo brūno plēksnīti, ko tu biji ielikusi Taskemā un Benksā?
- Gārša. Labi der pret hemoroīdiem.
- Jau gatavojies manam nenovēršamajam vecumam? Cik tu esi apdomīga, Klēra.
Mēs smiedamies iegājām pa vārtiņiem, un Frenks palaida mani pa priekšu, ļaujot pirmajai uzkāpt pa šaurajām kāpnītēm.
Pēkšņi viņš satvēra manu roku.
- Skaties! Neiekāp!
Es uzmanīgi cēlu kāju pāri brūngani sarkanam traipam uz augšējā pakāpiena.
- Cik savādi, es teicu. Bērda kundze katru rītu noberž kāpnītes; redzēju pati savām acīm. Kā tu domā, kas tas ir?
Frenks pieliecās pie pakāpiena un viegli paošņāja.
- Pēc pirmā skata liekas, ka tās ir asinis.
- Asinis! Es atlēcu soli atpakaļ. Kā asinis tās ir? Nervozi palūkojos uz māju. Tu domā, ka Bērda kundzei gadījusies kāda nelaime? Nespēju iedomāties, ka mūsu pedantiskā saimniece atstātu asins traipus žūstam uz sliekšņa, ja vien nav gadījusies kāda nopietna liksta, tāpēc man iešāvās prātā, ka dzīvojamā istabā šobrīd ieperinājies traks slepkava ar cirvi rokā un tagad gatavojas mesties mums virsū ar kliedzienu, no kura šermuļi skrien pār kauliem.