Man priekšā no tumsas iznira kāds stāvs, turklāt tik tuvu, ka es gandrīz uzskrēju tam virsū. Apslāpējusi kliedzienu, es pagriezos, lai mestos bēgt, bet liela roka sagrāba mani un turēja ciet.
- Nebīsties, zeltenīt. Tas esmu es.
- No tā jau es baidījos, nikni attraucu, lai ari patiesībā jutos atvieglota, ka tumšais tēls izrādījies Džeimijs. Viņš man neiedvesa tik lielas bailes kā pārējie, kaut viņš izskatījās tikpat bīstams. Tomēr puisis bija jauns, pat jaunāks par mani, es spriedu. Un no cilvēka, kurš pavisam nesen bijis mans pacients, bīties likās smieklīgi.
- Cerams, tu neesi samocījis savu plecu, sacīju hospitāļa virsmāsas pārmetošajā tonī. Ja izdotos runāt pietiekami autoritatīvi, varbūt varētu viņu pierunāt palaist mani vaļā.
- Šitais lērums manam kamiesim par labu vis nenāca, Džeimijs atzina, ar brīvo roku braucīdams plecu.
Tajā brīdī viņš iznāca mēnesnīcas apspīdētā laukumiņā, un es redzēju uz krekla priekšas izpletušos milzīgu asins traipu. Arteriālā asiņošana, uzreiz konstatēju, bet kāpēc tad viņš vēl nav pakritis?
- Tu esi ievainots! man izlauzās kliedziens. Tev atvēries pleca ievainojums vai arī esi dabūjis jaunu? Apsēdies, es apskatīšos! Stūmu viņu pie laukakmeņu kaudzes, aši prātā atkārtodama pirmās palīdzības sniegšanas secību kaujas apstākļos. Pie rokas nebija nekādu pārsienamo, izņemot manas drēbes. Es jau sniedzos pēc tā, kas bija atlicis no mana kombinē, lai apturētu asiņošanu, bet Džeimijs iesmējās.
- Nē, liecies nu mierā, zeltenīt. Šitās nav manas asinis. Nu, varbūt kāda lāsīte, viņš piebilda, ar nepatiku atraujot piemirkušo audumu no ādas.
Es noriju siekalas, juzdama vieglu nelabumu.
- Dūgals ar pārējiem jau gaida mūs pie ceļa. Ejam. Viņš paņēma mani pie rokas, tas bija ne tik daudz galants žests, cik līdzeklis piespiest mani iet līdzi. Nolēmu izmantot gadījumu un atspērusies turējos pretī.
- Nē! Nekur es neiešu!
Izbrīnījies par manu pretošanos, Džeimijs apstājās.
- Nāksi gan. Mana iespītēšanās, šķiet, viņu nemaz nesatrauca; patiesībā viņam nāca smiekli par to, ka iebilstu pret atkārtotu nolaupīšanu.
- Bet ja nu es neiešu? Vai tu man pārgriezīsi rīkli? es uzstājīgi noprasīju. Viņš apsvēra visas iespējas un rāmā balsī atbildēja:
- Nu nē! Liekas, ka neesi smaga. Ja nenāksi ar labu, es tevi pārmetīšu pār plecu un aiznesīšu. Vai to tu gribi? Jaunais vīrietis paspēra soli uz manu pusi, un es steidzīgi atkāpos. Man nebija ne mazāko šaubu, ka viņš, par spīti ievainojumam, to izdarītu.
- Nē! To tu nedrīksti; tu kaitēsi savam plecam.
Seju nevarēju skaidri saskatīt, bet mēness uzmirdzināja puiša baltos zobus, kad viņš savilka lūpas smaidā.
- Nu tad jau tas laikam nozīmē, ka nāksi man līdzi, ja nevēlies, lai es sev ko nodaru? Izmisīgi meklēju atbildi, bet nepaguvu. Viņš atkal stingri saņēma manu roku, un mēs devāmies uz ceļu.
Džeimijs cieši turēja manu plaukstu un ikreiz, kad es klupu pār akmeņiem vai augu kušķiem, uzrāva kājās. Pats viņš gāja tā, it kā grumbuļainais tīrelis būtu bruģēts ceļš gaišā dienas laikā. Šī puiša dzīslās rit kaķa asinis, es īgni nodomāju, tikai tāpēc viņš spēja man tik klusi piezagties tumsā.
Kā jau teikts, netālu mūs gaidīja pārējie vīri ar zirgiem; acīmredzot nebija nekādu zaudējumu vai ievainojumu, jo visi bija uz vietas. Ne pārāk glīti uzrāpos zirgam mugurā un atkal ievēlos seglos. Ar galvu nejauši iesitu Džeimijam pa sāpošo plecu, un viņš skaļi nosēcās.
Nepatiku par to, ka esmu noķerta, un pašpārmetumus, ka nodarīju sāpes Džeimijam, mēģināju noslēpt ar nekaunīgi uzmācīgu izturēšanos.
- Tā tev vajag, ka rīko tračus un dzenājies pa klintīm un krūmiem. Es tev teicu, lai nekustini to locītavu; tagad tev droši vien ir ne vien zilumi, bet arī muskuļu plīsumi.
Šķiet, mana rāšanās Džeimiju uzjautrināja.
- Nu ne jau no brīvas gribas. Ja es nebūtu kustinājis plecu, tad nekad vairs nekustinātu neko citu. Ar vienu roku varu nolikt gar zemi sarkansvārci nu, varbūt divus, viņš mazliet palielījās, bet ne jau trīs.
- Turklāt, viņš turpināja, piekļaujot mani ar sakaltušām asinīm klātajam kreklam, tu atkal varēsi pārsiet, kad tiksim galā.
- Tā tu domā, es vēsi atteicu, atraujoties no lipīgā auduma. Viņš uzklakšķināja zirgam, un mēs atkal devāmies ceļā. Viri pēc kaujas bija neganti labā noskaņojumā, bieži smējās un jokojās. Mana pieticīgā loma slēpņa atklāšanā tika briesmīgi slavēta, man par godu tika cilātas blašķes.
Ari man tika piedāvāta tā dzira, bet es sākumā atteicos, atrunājoties, ka man jau skaidrā prātā grūti noturēties seglos. Pēc vīru sarunām nopratu, ka tā bijusi neliela patruļa aptuveni desmit ar musketēm un zobeniem bruņojušies angļu karavīri.
Kāds padeva blašķi arī Džeimijam, un nāsīs man iesitās sīva grauzdējuma dvaka. Dzert man negribējās, bet vieglais medus aromāts atgādināja, ka šausmīgi gribas ēst, turklāt jau labi sen. Kuņģis mulsinoši skaļi iekurkstējās, iebilzdams pret tādu nevērību.
- Ei, Džeimij! Māga tukša, ko? Vai ari tev līdzi ir dūdas? Ruperts uzsauca, kļūdīdamies trokšņa avota noteikšanā.
- Zini, vēders man tik tukšs, ka es varētu dūdas apēst, Džeimijs atsmēja, galanti uzņemoties vainu. Pēc mirkļa man priekšā atkal parādījās roka, kas turēja blašķi.
- Ierauj mazu malciņu, viņš man pačukstēja. Vēders pilnāks nekļūs, bet piemirsīsies, ka gribas ēst.
Un vēl šis tas, es cerēju. Pacēlu blašķi pie lūpām un noriju dažus malkus.
Manam pavadonim izrādījās taisnība viskijs sakūra nelielu ugunskuru, kas mierinoši sildīja kuņģi, notrulinot izsalkuma dūrienus. Pārmaiņus gan turot grožus, gan tukšojot viskija blašķi, mums izdevās bez starpgadījumiem nojāt vairākas jūdzes. Taču netālu no kādas mājas drupām mana ceļabiedra elpa pakāpeniski pārvērtās aprautā elsošanā. Nedrošais līdzsvars, kurš līdz šim izpaudās kā ritmiska šūpošanās, negaidīti kļuva pavisam nestabils. Biju apjukusi; ja es nebiju apreibusi, tad diez vai viņš varētu būt piedzēries.
Apstājieties! Palīgā! es iebļāvos. Viņš krīt zemē! Atcerējos iepriekšējo neparedzēto nokāpšanu no zirga un nolēmu, ka nevēlos to atkārtot.
Mūs apstāja kustīgi, tumši stāvi, kas apjukuši kaut ko murmināja. Džeimijs slīdēja zemē ar galvu pa priekšu kā akmeņu maiss, bet, par laimi, kāds no vīriem viņu uztvēra. Kamēr es izrausos no segliem, pārējie jau bija nokāpuši no zirgiem un noguldījuši Džeimiju uz lauka.
- Elpo, kāda balss paziņoja.
- Tas nu gan ir labi, es ironiski izmetu, melnajā tumsā drudžaini cenzdamās sataustīt pulsu. Beidzot man izdevās, tas bija paātrināts, bet diezgan stiprs. Uzlikusi roku Džeimijam uz krūškurvja un pietuvinājusi ausi mutei, es jutu regulāru cilāšanos, un elsošana arī bija mazinājusies. Es izslējos.
- Domāju, ka tas ir tikai ģībonis, es teicu. Palieciet viņam zem kājām seglu somu un, ja jums ir ūdens, tad dodiet šurp. Ar izbrīnu redzēju, ka mani rīkojumi tika nekavējoties izpildīti. Acīmredzot puisis viņiem daudz nozīmēja. Noģībušais ievaidējās un atvēra acis, spožajā zvaigžņu gaismā tās likās kā melni caurumi. Vājajā apgaismojumā seja atgādināja galvaskausu, baltā āda bija cieši nostiepta pār asajiem kauliem ap acu dobumiem.