- Kā tu jūties?
Džeimija acis bija aizvērtas, ēnu apņemtas un sveču gaismā likās iegrimušas dobumos, bet platā mugura zem pārsējiem šķita saspringta. Lielā, savainotā mute raustījās tā kā smaidā, kā grimasē.
- Es nezinu, Armaliet. Nekad neesmu tā juties. Liekas, es gribētu darīt visu ko uzreiz, bet prāts turas pretī un augums kļuvis par nodevēju. Es gribu tūlīt doties no šejienes projām un skriet, cik ātri un cik tālu vien varu. Gribu kādu piekaut. Ak Dievs, kā es gribu iedot kādam pa purnu! Gribu nodedzināt Ventvērtas cietumu līdz zemei. Un es gribu ari gulēt.
- Akmeņi nedeg, es lietišķi iebildu. Varbūt tāpēc labāk būs, ja tu pagulēsi.
Veselā roka meklēja un atrada manējo, un lūpas mazliet atslāba, lai arī acis palika aizvērtas.
- Gribu tevi cieši piekļaut sev klāt, skūpstīt un nekad nelaist vaļā. Gribu tevi iegāzt gultā un izmīlēt kā staiguli, līdz aizmirstībai. Un gribu ielikt tev klēpī galvu un raudāt kā bērns.
Mutes kaktiņš vienā stūrī savilkās uz augšu, un šaurā spraudziņā parādījās zila acs.
- Diemžēl, viņš sacija, es neko no tā nevaru, vienīgi pēdējo, lai nenoģībtu un neapvemtos.
- Nu tad jau laikam tev būs ar to jāsamierinās un jāatpūšas nākotnes darbu vārdā, es pasmējos.
Vajadzēja mazliet pabīdīties, un viņš gandrīz atkal apvēmās, bet beidzot es sēdēju uz gultas, ar muguru atspiedusies pret sienu, ielikusi viņa galvu sev klēpī.
- Ko sers Markuss izgrieza tev no krūts? es jautāju. Zīmi? Es minēju, kad viņš neatbildēja. Košā galva piekrītoši pamāja, tikko jaušami.
- Monogrammu ar sava vārda pirmajiem burtiem, Džeimijs iesmējās. Man jau tā visu mūžu būs jānēsā līdzi pietiekami daudz viņa zīmju, lai ļautu sevi vēl parakstīt kā tādu draņķa bildi.
Viņa galva smagi gūlās man klēpī, un elpošana pakāpeniski pārgāja uz šņākuļošanu. Uz tumšās segas spokaini izcēlās rokas baltie pārsēji. Maigi ar pirkstu apvilku apdeguma līnijai uz viņa pleca, kas spīdēja no saldas eļļas.
- Džeimij?
- Mmm?
- Vai tev stipri sāp? Pilnīgi pamodies, viņš novērsa skatienu no apsaitētās rokas un palūkojās manī. Acis aizvērās, un viņš sāka drebēt. Es nobijos, jo domāju, ka esmu izraisījusi kādas nepanesamas atmiņas, līdz aptvēru, ka viņš smejas tik stipri, ka asaras sariesās acu kaktiņos.
- Ārmaliet, viņš beidzot izelsa, man varbūt ir kādas sešas kvadrātcollas veselas ādas, kas nav ne sasista, ne sadedzināta, ne sadurta. Vai man sāp? Un viņš atkal sāka kratīties, liekot mīkstajam matracim čabēt un čīkstēt.
Mazliet aizskarta, es teicu:
- Es biju domājusi… Bet Džeimijs mani pārtrauca, ar veselo roku satverot manējo un paceļot to pie lūpām.
- Es zinu, ko tu domāji, Ārmaliet. Viņš pagrieza galvu, lai varētu mani redzēt. Neraizējies, tās sešas kvadrātcollas ir man starp kājām.
Es novērtēju viņa pūles jokot, lai cik tās bija niecīgas. Viegli uzsitu viņam pa lūpām.
- Tu esi piedzēries, Džeims Freizer, es teicu, tad brīdi klusēju. Ak tad sešas?
- Nūjā. Nu, iespējams, septiņas. Ak Dievs, Ārmaliet, nesmīdini mani vairs, manas ribas to nevar izturēt. Ar svārku malu izslaucīju viņam acis un, galvu atbalstījusi pret celi, iedevu padzerties malku ūdens.
- Ne jau to es domāju, es taisnojos.
Atkal kļuvis nopietns, viņš pasniedzās pēc manas rokas un to saspieda.
- Es zinu. Nepūlies būt tik smalkjūtīga. Viņš piesardzīgi ievilka elpu un saviebās. Man bij taisnība, tas nesāpēja tik stipri kā pēršana. Acis aizvērās. Bet prieku sagādāja daudz mazāku. Vienā mutes kaktiņā uz mirkli pazibēja rūgti smiekli. Vismaz kādu laiku man nebūs aizcietējumu. Es sarāvos, un viņš, skaļi ieraujot elpu, sakoda zobus.
- Piedod, Armaliet. Es… nedomāju, ka man tas liksies tik pretīgi. Tu domāji… ka… viss kārtībā. Man nekas nav nodarīts miesiski.
Es pūlējos, lai balss skanētu rāmi un lietišķi.
- Tev nekas nav jāstāsta, ja negribi. Taču ja tev tādēļ kļūs vieglāk… Apklusu, un iestājās neveiklības pilns mirklis.
- Es negribu. Pēkšņi viņa balss skanēja rūgti un uzsvērti. Es nevēlos par to domāt. Nekad. Bet, lai varētu dzīvot, šķiet, man nav izvēles. Nē, zeltenīt, es negribu tev par to stāstīt, ne vairāk, kā tu vēlies to klausīties… bet laikam jau vajadzēs visu izvilkt dienasgaismā, iekams tas mani ir nosmacējis. Vārdi tagad nāca sāpīgos grūdienos.
- Viņš gribēja, lai es rāpoju uz ceļiem un lūdzos, un, Kristus vārdā, es to darīju. Es reiz tev teicu, Armaliet, ka salauzt iespējams jebkuru, ja vien esi ar mieru viņu pietiekami stipri sāpināt. Nu, viņš to gribēja. Viņš piespieda mani rāpot un piespieda mani lūgties; viņš piespieda mani darīt vēl ļaunākas lietas, un beigās viņš panāca, ka es ļoti ilgojos nāves.
Džeimijs krietnu laiku klusēja, skatīdamies ugunī, tad, sāpēs saviebies, dziļi nopūtās.
- Es gribētu, lai tu spētu mani mierināt, Armaliet, es to patiešām ļoti gribu, jo manī šobrīd nav nekāda mierinājuma. Bet tas nav kā indīgs dzelonis, ko vari smuki izvilkt, ja izdodas labi satvert. Veselā roka gulēja man uz ceļa. Viņš palocīja pirkstus, tad izpleta; tie uguns gaismā izskatījās rūsgani. Tas pat nav kā lūzums, ja varētu to mazpamazām salāpīt, kā tu izdarīji ar manu roku, es ar prieku paciestu sāpes. Viņš savilka pirkstus dūrēs, nolika man uz ceļa un, pieri saraucis, uz tām skatījās.
- To ir… grūti izskaidrot. Tas ir… tas ir kā… katrā cilvēkā laikam ir kāda maza vietiņa, kur varbūt kaut kas tiek noglabāts, ko tu paturi pie sevis. Kā tāds mazs cietoksnis, kur dzīvo tavs slepenākais "es" varbūt tā ir tava dvēsele, varbūt tikai tas, kas padara tevi par to cilvēku, kāds esi. Kavējoties šajās domās, Džeimija mēle neviļus taustīja savainoto lūpu.
- Parasti šo vietu tu citiem nerādi, vienīgi varbūt kādam, kuru ļoti stipri mīli. Roka atlaidās un saņēma manu celi. Džeimija acis atkal bija aizvērtas, plaksti tās sargāja no gaismas.
- Nu, tas ir kā… it kā mans iekšējais cietoksnis būtu sadragāts ar lielgabala lodi nekas nav atlicis, tikai pelni un kūpošas sijas, un tas kailais radījums, kas tur līdz šim mitinājās, ir izmests ārā, tas spiedz un smilkst bailēs, cenšoties paslēpties zem zāles stiebra vai lapas, bet… bet ne… nekas daudz tam n-neizdodas. Balss aizlūza, un viņš paslēpa seju manos svārkos. Bezpalīdzīga es varēju tikai glāstīt viņa matus.
Pēkšņi Džeimijs pacēla galvu, seja bija tā saspringtā, ka likās tā tūlīt saplīsīs pa kaulu līnijām.
- Es vairākkārt esmu bijis tuvu nāvei, Klēra, bet nekad nebiju gribējis mirt. Šoreiz gribēju. Es… Balss ieplaisāja, un viņš apklusa, cieši saspiedis manu celi. Kad viņš turpināja, vārdi skanēja spalgi un dīvaini aizelsušies, it kā pēc gara skrējiena.
- Klēra, vai tu… es tikai… Klēra, turi mani. Ja tagad sākšu drebēt, es nevarēšu apstāties. Klēra, turi mani! Džeimiju patiesi bija sākuši kratit stipri drebuļi, tāpēc viņš saķēra lauztās ribas un ievaidējās. Baidījos nodarīt viņam sāpes, bet vēl vairāk es baidījos ļaut viņam drebēt.
Es pārliecos pāri slimniekam, apņēmu ar rokām plecus un turēju cieši, cieši, šūpodama uz priekšu un atpakaļ, it kā mierinošais ritms varētu pārtraukt mokošās spazmas. Uzliku roku Džeimijam uz spranda, dziļi iespiedu pirkstus muskuļos, no visas sirds vēlēdamās, lai saspringums atslābst, un masēju iedobi galvaskausa pamatnē. Beidzot drebēšana mitējās un viņa galva nogurumā atkrita man klēpī.