- Piedod, pēc minūtes viņš sacīja savā parastajā balsī. Es to negribēju. Patiesībā man ļoti sāp un esmu drausmīgi piedzēries. Es nevaldu pār sevi. Ja skots atzīst, kaut tikai tuvam cilvēkam, ka ir piedzēries, tad tas jau norāda, es domāju, cik ļoti viņam sāp.
- Tev jāpaguļ, klusi sacīju, aizvien vēl berzēdama viņa sprandu. Tev tas ir nepieciešams. Cik labi prazdama, ar pirkstiem glaudīju un spaidīju muskuļus, kā man bija mācījis vecais Aleks, un man izdevās Džeimiju nomierināt tiktāl, ka viņš aizsnaudās.
- Man salst, viņš murmināja. Kamīnā karsti kūrās uguns, un viņu sedza vairākas segas, bet viņa pirksti bija vēsi.
- Tev ir šoks, es lietišķi secināju. Tu esi zaudējis šausmīgi daudz asiņu. Paskatījos apkārt, bet gan Makrenoki, gan kalpotāji bija devušies pie miera. Mērtegs droši vien vēl stāvēja ārā sniegā, uzmanot Ventvērtu, vai nesākas meklēšana. Iekšēji paraustījusi plecus par piedienīgu uzvedību, es piecēlos, novilku naktskreklu un palīdu zem segām.
Cik maigi vien iespējams, es piekļāvos Džeimijam, cenšoties viņu sasildīt. Viņš piespieda seju man pie pleca kā mazs bērns. Es glāstīju viņam matus, mierinādama masēju cieti savilktos muskuļus sprandā, vairīdamās no vietām, kas varētu izraisīt sāpes.
- Čuči nu, es teicu, atcerējusies Dženiju un viņas dēlu.
Džeimijs tā kā iesmējās, kā ieņurdējās.
- Tā man teica māte, viņš nomurmināja. Kad biju sīks.
- Armaliet, viņš brīdi vēlāk sacīja, piespiedis galvu man pie pleca.
- Mm?
- Dieva dēļ, saki, kas ir Džons Veins?
- Tu, es atteicu. Guli.
37 bēgšana
NO rīta Džeimijs izskatījās labāk, kaut arī pa nakti zilumi bija kļuvuši tumšāki un izpletušies gandrīz pa visu seju. Viņš smagi nopūtās, tad ievaidējies sastinga un pabeidza
nopūtu daudz piesardzīgāk.
- Kā tu jūties? Pataustīju viņam pieri. Vēsa un mikla. Temperatūras, paldies Dievam, nebija.
Džeimijs saviebās, acis joprojām bija ciet.
- Ārmaliet, man sāp. Viņš mēģināja satvert manu roku. Palīdzi man piecelties; esmu drebelīgs kā pudiņš.
Priekšpusdienā beidza snigt. Debesis joprojām pelēkas kā vilna draudēja ar jaunu sniegputeni, bet draudi, ka no Ventvērtas varētu ierasties meklētāji, bija krietni lielāki, tāpēc mēs, silti saģērbušies, lai nenosaltu, pametām Eldridžas muižu īsi pirms pusdienlaika. Mērtegs un Džeimijs zem apmetņiem bija apkārušies ar ieročiem kā adataini eži. Man bija tikai duncis, un tas pats labi paslēpts. Es gan pretojos, tomēr ļaunākajā gadījumā man vajadzēja tēlot anglieti, ko nolaupījuši skoti.
- Bet mani cietumā jau redzēja, es biju iebildusi. Sers Flečers taču zina, kas es esmu.
- Jā. Mērtegs rūpīgi pielādēja pistoles; uz lēdijas Annabellas nopulētā galda viņš bija kārtīgi izlicis visādus šaujamrīkus prapjus, pulveri, ielāpus, stieņus un kaut kādus maisiņus, bet viņš pacēla galvu, lai caururbtu mani ar tumšu, dedzinošu skatienu. Tur jau tas suns aprakts, zeltenīt. Mums tevi par katru cenu jātur no Ventvērtas pa gabalu. Kāds labums, ja kopā ar mums tiksi aiz restēm?
Pistoles vītajā stobrā viņš iebāza īsu stienīti un ar spēcīgiem, precīziem sitieniem iedzina prapi vietā.
- Sers Flečers pats jau nu neies pēdas dzīt un vēl šitādā laikā. Bet tie sarkansvārči, ko satiksim, tevi noteikti nepazīs. Ja mūs atradīs, tev jāsaka, ka mēs tevi piespiedām iet līdzi ar varu, pret pašas gribu, un jāpārliecina zaldāti, ka tev nav itin nekā kopēja ar šitiem skotu lupatlašiem kā es un, rau, tur tas pļunduris. Viņš pamāja uz Džeimiju, kurš saviebies sēdēja uz ķebļa un turēja rokā bļodu ar pienā izmērcētu maizi.
Mēs ar seru Markusu bijām nopolsterējuši Džeimija gurnus un ciskas, cik vien biezi varējām, notinot lina pārsējus zem virsējām un apakšējām biksēm, lai tumšā krāsa noslēptu nodevīgos asins traipus, kas varētu izsūkties cauri. Lēdija Annabella bija pārplēsusi kādam no vīra krekliem muguras daļu, lai iedabūtu tajā Džeimija platos plecus un kārtu kārtām nosaitētos pārsējus. Pat tā krekls priekšā negāja ciet, un krūšu pārsēja gali līda laukā. Viņš bija atteicies ķemmēt matus, aizbildinoties ar to, ka arī galvas āda ir sāpīga, tāpēc viņš izskatījās kā pinkains mežonis, sarkanie mati slējās stāvus virs violeti pietūkušās sejas, un viena acs bija aizpampuši kā dzērājam.
- Ja tevi saņem ciet, pieteica sers Markuss, saki, ka esi mana viešņa un tevi nolaupīja, kad biji devusies izjādē netālu no muižas. Liec, lai tevi ved uz Eldridžu atpazīšanai. Tas viņus pārliecinās. Mēs pateiksim, ka esi Annabellas draudzene no Londonas.
- Un tad droši nogādāsim kaut kur tālāk, iekams sers Flečers ierodas izrādīt mums godu, Annabella lietišķi papildināja vira sacīto.
Sers Markuss piedāvāja dot mums līdzi Hektoru un Absolomu, bet Mērtegs aizrādīja, ka tas nepārprotami norādītu uz Eldridžu, ja mēs saskrietos ar angļu karavīriem. Tāpēc pa Dingvolas ceļu jājām tikai mēs trīs, pamatīgi satuntulējušies, lai nodrošinātos pret aukstumu. Man bija biezs naudas maks un vēstule no Eldridžas saimnieka, viens no tiem vai abi divi nodrošinātu mums pārcelšanos pāri Lamanšam.
Pa sniegu jāt bija grūti. Lai gan baltā sega nebija pat pēdu bieza, tā nodevīgi slēpa akmeņus, bedres un citus šķēršļus, tāpēc zirgi bieži slīdēja un klupa. Pie katra soļa augšup pacēlās sniega un dubļu piciņas, notraipot zirgu pavēderes un kājas, un saltajā gaisā griezās zirgu elpas mutuļi.
Mērtegs jāja pirmais, vadoties pēc tikko jaušamām iedobēm sniegā, kas iezīmēja ceļa robežas. Es jāju blakus Džeimijam katram gadījumam, ja viņš zaudētu samaņu, kaut viņš pieprasīja, lai piesienam viņu pie zirga. Brīva bija tikai kreisā roka, kas, apmetņa apslēpta, gulēja uz pistoles, kura virves cilpā karājās pie seglu loka.
Retumis mēs pajājām garām kādai ar niedrēm apjumtai būdai, kurai no skursteņa vijās dūmi, bet iemītnieki un dzīvnieki slēpās no aukstuma istabā. Šad tad kāds vientulīgs cilvēks no kūts ar spaini vai siena klēpi devās uz šķūni, bet ceļš gandrīz visu laiku palika tukšs.
Divas jūdzes no Eldridžas mēs iejājām Ventvērtas cietuma ēnā, ko meta drūmā ēka kalna nogāzē. Te ceļš bija izbradāts; satiksme pa vārtiem gan iekšā, gan ārā nepārtrūka pat tik sliktos laikapstākļos kā šodien.
Mēs bijām tā aprēķinājuši, lai ierastos te pusdienu laikā, cerot, ka sargi visu uzmanību veltīs pīrāgiem un alum. Mēs, grupiņa ceļinieku, kuriem nepaveicies, ka šādā briesmīgā laikā jāpamet pajumte, lēnām bridām garām īsajam ceļam, kas veda uz vārtiem.
Tikuši garām cietoksnim, mēs uz brīdi piestājām nelielas priežu audzes aizsegā atpūtināt zirgus. Mērtegs pieliecās, lai paskatītos zem noļukušās cepures, kas slēpa Džeimija nodevīgos matus.
- Kā ir, puis? Tu tāds kluss.
Džeimijs pacēla galvu. Viņa seja bija bāla, un pa kaklu, par spīti ledainajam vējam, tecēja sviedri, bet viņam izdevās vienu mutes kaktiņu savilkt vārgā smaidā.
- Būs jau labi.
- Kā tu jūties? es noraizējusies jautāju. Viņš sēdēja seglos uzkumpis, gandrīz ne miņas no ierastā vingruma un staltuma. Man tika smaida otra puse.
- Cenšos izdomāt, kas sāp vairāk ribas, roka vai pakaļa. Tad nav laika domāt par muguru. Viņš iedzēra pamatīgu malku no blašķes, kuru sers Markuss tālredzīgi bija iedevis mums līdzi, noskurinājās un pasniedza to man. Šis dzēriens bija nesalīdzināmi labāks par to jēlo brāgu, ko dzēru ceļā uz Leohu, bet tikpat stiprs. Kad turpinājām ceļu, man vēderā sprēgāja mazs, jautrs ugunskurs.