Zirgi rausās augšā lēzenā nogāzē, ar pakaviem uzsitot sniega šaltis, kad pēkšņi Mērtegs spēji pacēla galvu. Sekojot viņa skatienam, es kalna virsotnē ieraudzīju četrus sarkansvārčus zirgos.
Par vēlu. Mēs jau bijām pamanīti, un no kalna atlidoja uzsauciens. Nebija, kur bēgt. Tātad vajadzēs mēģināt viņus piemānīt. Neatskatījies Mērtegs iecirta zirgam sānos piešus un jāja pretī zaldātiem.
Kaprālis, kas vadīja grupu, bija pusmūža vīrs siltā ziemas mētelī, kurš sēdēja zirgā, stalti izslējies. Viņš pieklājīgi paklanījās man un tad visu uzmanību pievērsa Džeimijam.
- Lūdzu piedošanu, kungs, kundze. Mums ir pavēle apturēt visus, kas pārvietojas pa šo ceļu, un jautāt, vai neesat manījuši ieslodzītos, kas nesen izbēguši no Ventvērtas cietuma.
Ieslodzītie! Tātad man vakar izdevies bez Džeimija atbrīvot vēl kādu. Es par to priecājos vairāku iemeslu dēļ. Pirmām kārtām tas neļaus vērst meklēšanu tikai vienā virzienā. Četri pret trīs bija labāka attiecība, nekā varējām cerēt.
Džeimijs neatbildēja, bet sasvērās uz priekšu, un galva ļengani nokārās uz krūtīm. Redzēju, ka zem cepures malas spīd acis paģībis tātad Džeimijs nebija. Šos vīrus viņš laikam pazina; balss viņu nodotu. Mērtegs virzīja zirgu uz priekšu starp mani un karavīriem.
- Jūs tak redzat, ka saimnieks ir drusku sasirdzis, viņš sacija, pakalpīgi paraustījis sev matu šķipsnu. Varbūt jūs varētum parādīt man ceļu uz Belegu? Neesu drošs, ka jājam pareizi.
Nesapratu, ko viņš sadomājis, līdz uztvēru Mērtega skatienu. Tas pašāvās uz augšu un uz leju, tad atgriezās pie karavīra tik ātri, ka tas nekādi nemanīja, ka mazais vīriņš nemaz neklausās viņos, muti iepletis. Vai Džeimijam draudēja briesmas novelties no zirga? Izliekoties, ka sakārtoju cepuri, es it kā nejauši paskatījos virzienā, uz kuru Mērtegs bija norādījis pāri plecam, un šausmās gandrīz sastingu.
Džeimijs sēdēja taisni, galvu pieliecis, lai cepure apēnotu seju. Bet no kāpšļa gala zem vienas kājas pa drusciņai pilēja asinis, atstājot sniegā mazus, kūpošus punktiņus.
Mērtegam, tēlojot pilnīgu stulbeni, bija izdevies aizvilināt karavīrus uz priekšu, uz kalna kaupri, kur viņi norādīja, ka ceļš uz Dingvolu ir vienīgais, kas redzams ari kalna otrā pusē. Tas cauri Belegai pa taisno ved uz trīs jūdžu attālo jūru.
Steigšus noslīdēju no zirga, lai savilktu seglu jostu. Peroties pa kupenām, es pietiekami savandiju sniegu zem Džeimija zirga vēdera, lai noslēptu nodevīgās lāses. Ašs skatiens apliecināja, ka karavīri vēl iegrimuši strīdā ar Mērtegu, kaut ari viens no viņiem lūkojās uz mūsu pusi, it kā lai būtu drošs, ka mēs neaizklīstam projām. Es priecīgi pamāju ar roku un, kad karavīrs novērsās, steigšus pieliecoties, norāvu vienus no trijiem apakšsvārkiem, kas man tobrīd bija mugurā. Atlocīju Džeimija apmetņa stūri un, nelikdamās ne zinis par vaidu, pabāzu auduma vīstokli viņam zem ciskas. Apmetnis nogūla vietā tieši īstajā brīdī, lai es pagūtu aizjozt atpakaļ pie sava zirga un sākt knibināties ap seglu jostu, kad pienāca Mērtegs ar angļiem.
- Liekas, ka pa ceļam kļuvusi vaļīga, es naivi sacīju un, plivinot skropstas, vērsos pie tuvākā karavīra.
- Ak tā? Un kāpēc jūs nepalīdzat dāmai? viņš uzrunāja Džeimiju.
- Mans virs nejūtas labi, es aizbildināju. Gan es pati tikšu galā, paldies.
Likās, ka kaprālim šī situācija sāk likties aizdomīga.
- Ak, slims? Kas tad jums vainas? Viņš paskubināja zirgu uz priekšu un palūkojās bālajā sejā zem cepures noļukušajām malām. Jā, nudien, labi neizskatāties. Noņem cepuri, draugs. Kas vainas tavai sejai?
Džeimijs izšāva cauri apmetņa krokām. Sarkansvārcis, kas atradās nepilnas sešas pēdas attālu, sāniski izkrita no segliem, iekams asins traips uz krūtīm paguva izplesties lielāks par manu plaukstu.
Kaprālis nepaguva nokrist zemē, kad Mērtegs jau abās rokās turēja pistoles. Viena lode aizlidoja garām, jo viņa zirgs, satrūcies no pēkšņā trokšņa un kustības, saslējās kājās. Otra lode saplosīja karavīram augšdelmu, atstājot spurainu auduma skrandu nokarājamies no piedurknes, kas ātri iekrāsojās sarkana. Taču ievainotais noturējās seglos un, kamēr Mērtegs zem apmetņa meklēja jaunus ieročus, ar veselo roku izrāva zobenu.
Viens no diviem atlikušajiem karavīriem pagrieza zirgu, kas gan paslīdēja sniegā, tomēr noturējās seglos, tad iecirta tam sānos piešus un vēja ātrumā joņoja atpakaļ uz cietumu, droši vien meklēt paligus.
Klēra! Sauciens skanēja no augšas. Es sabijusies pacēlu skatienu un redzēju, ka Džeimijs pamāj uz stāvu, kas strauji attālinājās. Apturi viņu! Viņam pietika laika pasviest man otru pistoli, tad pagriezties atpakaļ un izvilkt zobenu, lai atvairītu ceturtā karavīra uzbrukumu.
Mans zirgs bija kaujās rūdīts; viņš piekļāva ausis pie galvas, troksni mīņājās un kārpīja ar kāju zemi, bet šāvienu dēļ nesāka auļot, tikai stingri stāvēja, kamēr es taustījos pēc kāpšļa. Tiklīdz uzlēcu zirgam mugurā, tas priecīgs, ka var atstāt kaujas lauku aiz muguras, rāvās uz priekšu, un mēs lielā ātrumā joņojām pakaļ bēglim.
Sniegs kavēja gan mani, gan sarkansvārci, bet man bija labāks zirgs un varēju izmantot priekšrocības, ko deva bēgošā karavīra svaigajā sniegā iemītā nelīdzenā taka. Attālums starp mums lēnām ruka, bet es redzēju, ka ar to nepietiks. Priekšā bija stāva nogāze; ja pagrieztos pa labi, varbūt, jājot pa līdzenu zemi, es iegūtu laiku un sagaidītu viņu otrā pusē. Es parāvu grožus un zemu pieliecos, lai noturētos seglos, kad zirgs griežoties paslīdēja, tomēr atkal atguva pamatu zem kājām un metās uz priekšu.
Gluži apsteigt viņu neizdevās, bet attālumu starp mums es biju samazinājusi līdz nieka desmit jardiem. Ja es varētu turpināt pakaļdzīšanos, es noteikti viņu panāktu, bet tādu greznību es nevarēju atļauties; cietuma siena slējās nepilnu jūdzi priekšā. Vēl mazliet, un mūs no cietokšņa varēs redzēt.
Es pievilku grožus un nolēcu zemē. Kaujās rūdīts vai ne, es nezināju, ko zirgs darītu, ja es izšautu, sēžot tam mugurā. Pat ja viņš stāvētu kā statuja, nebiju droša par savu prasmi precīzi notēmēt. Notupos sniegā, atspiedu elkoni uz ceļa un pārliku pistoli pāri otras rokas apakšdelmam, kā Džeimijs bija rādījis. "Atbalsti te, nomērķē tur un spied šo," viņš bija sacījis. Un tā es ari darīju.
Pašai par lielu pārsteigumu, es trāpīju auļojošajam zirgam. Vispirms tas paslīdēja, tad nokrita uz viena ceļa un beigās novēlās, gaisā griežoties sniega vērpetēm un kājām. No atsitiena mana roka kļuva nejūtīga; stāvēju, to berzēdama, un vēroju nokritušo karavīru.
Viņš bija ievainots, uzrausās kājās, tad atkal iekrita sniegā. Zirgam asiņoja plecs, un, grožiem velkoties pa zemi, tas aizkliboja projām.
Tikai vēlāk es aptvēru, ko tobrīd biju domājusi, bet, tuvojoties karavīram, zināju, ka dzīvu atstāt es viņu nedrīkstu. Tik tuvu cietumam, kad tepat arī citas patruļas meklē izbēgušos noziedzniekus, viņu drīz vien atrastu. Un, ja viņš tobrīd vēl būtu dzīvs, tad aprakstītu ne vien mūsu izskatu cik vērta tādā gadījumā būtu mūsu pasaciņa par ķīlnieci! bet arī pateiktu, kurā virzienā mēs esam devušies. Līdz piekrastei bija atlikušas trīs jūdzes; biezā sniega dēļ tas prasītu mums divas stundas. Un tur vēl būs jāatrod kuģis. Es vienkārši nevarēju riskēt, ļaujot sarkansvārcim kādam to izstāstīt.
Kad pienācu klāt, viņš paslējās uz elkoņiem. Ieraugot mani, acis izbrinā iepletās, bet tad viņš nomierinājās. Es biju sieviete. No manis nebija jābaidās.