Vairāk pieredzējis vīrs tomēr nebūtu tik drošs, kaut ari biju vājais dzimums, bet šis bija tikai zēns. Ne vairāk kā gadu sešpadsmit, es nodomāju, un man kļuva nelabi. Pūtainie vaigi vēl bija bērnišķīgi apaļi, lai arī augšlūpu jau sedza pūka, kas drīzumā pārvērtīsies par ūsām.
Zēns atvēra muti, bet no tās atskanēja tikai sāpju vaids. Viņa roka bija piespiesta pie sāna, un es redzēju, ka cauri frencim un mētelim sūcas asinis. Tātad iekšējs ievainojums zirgs acīmredzot bija uzvēlies viņam virsū.
Iespējams, es domāju, viņš vienalga nomirtu. Bet ar to es nevarēju rēķināties.
Labo roku ar dunci biju paslēpusi zem apmetņa. Kreiso uzliku viņam uz galvas. Tāpat es biju pieskārusies simtiem karavīru galvām, mierinot, izmeklējot, gatavojot tam, kas viņus gaida. Un viņi bija manī vērušies tāpat kā šis zēns ar cerībām un paļāvību.
Rīkli pārgriezt es nespēju. Noslīgu ceļos zēnam blakus un viegli pagriezu galvu prom no sevis. Ruperta ātrās nogalināšanas metodē bija paredzēta pretošanās. Bet, kad paliecu galvu uz priekšu, cik tālu varēju, man neviens nepretojās, un es iegrūdu dunci kaklā pie galvaskausa pamatnes.
Atstāju viņu guļam sniegā uz vēdera un atgriezos pie pārējiem.
Kad mūsu neparoclgā krava, segās satīta, bija novietota kuģa tilpnē uz sola, mēs ar Mērtegu uzgājām uz "Kristabelas" klāja, lai papētītu vētras plosītās debesis.
- Izskatās, ka vējš būs pieklājīgs, vienmērīgs, es cerīgi sacīju, pacēlusi gaisā slapjo pirkstu.
Mērtegs drūmu vaigu vērās mākoņos, kas virs ostas bija nokāruši melnos vēderus un izšķērdīgi purināja savas nešjavas virs vēsajiem viļņiem, kas birumu uzreiz izkausēja.
- Nūjā. Cerēsim uz mierīgu kuģošanu. Ja nesanāks, tad, visticamāk, mums uz rokām būs mironis.
Pēc pusstundas, kad jau šūpojāmies Lamanša stāvajos viļņos, es atklāju, ko viņš bija domājis.
- Jūras slimība? es nespēju noticēt. Skotiem nav jūras slimības!
Mērtegs īgņojās.
- Tad varbūt šis ir sarkanādains hotentots. Es tik zinu vienu, šis kļūst zaļš kā sapuvusi zivs un laiž pa mēli. Vai nāksi man palīgā, lai viņš neizdur ribas cauri ādai?
- Sasodīts, es sacīju Mērtegam, kad uz īsu brīdi bijām izrāvušies no jucekļa, kāds valdīja lejā kajītē, liecoties pāri kuģa reliņiem, lai paelpotu svaigu gaisu, ja viņam ir tāda kaite, tad kāda velna pēc Džeimijs bija kā uzburts braukt ar kuģi?
Mani ķēra Mērtega iznīcinošais, stingais skatiens.
- Aiz to, ka viņš sasodīti labi sajēdz, ka šitāds viņš pa zemi nekur tālu netiks, un viņš neparko negribēja palikt Eldridžā, bīstoties, ka uzgrūdis Makrenokam kaklā angļus.
- Tāpēc viņš labāk klusiņām nobeigs sevi uz jūras, es rūgti secināju.
- Jā. Viņš izrēķinājis, ka šitā nobeigs tikai sevi un nevienu līdzi nepaņems. Nesavtīgi, redz. Taču ne klusi, Mērtegs piebilda jau ceļā uz trapu, jo no lejas atkal atplūda pazīstamās skaņas.
- Apsveicu, pēc pāris stundām es sacīju Džeimijam, atglauzdama viņam no vaigiem un pieres mitros matus. Domāju, ka tu ieiesi medicīnas vēsturē kā vienīgais cilvēks, kurš miris no jūras slimības.
- Tas labi, viņš nomurmināja, atkritis notraipītajos spilvenos un segās, man ļoti nepatiktu doma, ka viss bijis velti. Pēkšņi viņš saliecās uz vienu sānu. Ak Dievs, atkal sākas. Mēs ar Mērtegu steidzāmies ieņemt savas vietas. Uzdevums noturēt liela auguma vīrieti nekustīgu, kamēr viņš krampjaini rīstās, nav domāts vārgajiem.
Pēc tam es atkal izskaitīju Džeimija pulsu un uz brīdi uzliku roku uz miklās pieres. Mērtegs saprata manu sejas izteiksmi un, neko nesakot, iznāca man līdzi uz augšējā klāja.
- Diez ko labi viņam neklājas, vai ne? viņš klusi sacīja.
- Nezinu, bezpalīdzīgi atbildēju, purinot skarbajā vējā sviedros piemirkušos matus. Goda vārds, nekad neesmu dzirdējusi, ka kāds būtu nomiris no jūras slimības, bet viņš jau sācis atvemt asinis. Mazā vīreļa rokas sažņaudzās ap reliņiem, kauliņi asi izspiedās zem vasarraibumainās ādas. Es nezinu, vai viņš ir savainojies ar asajiem ribu galiem vai kuņģis no vemšanas kļuvis jēls. Vai nu šā, vai tā, laba zīme tā nav. Ari pulss ir par vāju, turklāt neritmisks. Zini, tā ir liela slodze sirdij.
- Viņam ir sirds kā lauvam. Tas tika pateikts tik klusi, ka nebiju droša, vai esmu to dzirdējusi. Varbūt tikai sāļais vējš sariesa Mērtega acīs asaras. Tad viņš spēji pagriezās pret mani. Un āda kā vērsim. Vai tev ir opijs, ko iedeva lēdija Annabella?
- Jā, pudele vēl ir pilna. Bet Džeimijs atsakās to dzert, saka, ka negribot gulēt.
- Nūjā. Lielai tiesai ļaužu tas, ko viņi grib, un tas, ko viņi dabū, nav viens un tas pats. Kāpēc lai viņam būtu citādi? Nāc!
Noraizējusies sekoju Mērtegam lejā.
- Šaubos, vai tas paliks viņam iekšā.
- To atstāj manā ziņā. Sameklē pudeli un palīdzi man viņu uzsliet sēdus.
Džeimijs jau tā tikai daļēji bija pie samaņas, neparocīga nasta, kas pretojas, ka ar varu tiek nosēdināts pret starpsienu.
- Es miršu, viņš teica vārgā, bet skaidrā balsī, un, jo ātrāk, jo labāk. Ejiet projām un ļaujiet man mierīgi nomirt.
Stingri saņēmis Džeimija sarkanos matus, Mērtegs parāva viņa galvu atpakaļ un pielika pie lūpām pudeli.
- Norij šito, manu mazo susuriņ, vai es tev pārlauzīšu sprandu. Un parūpējies, lai kāda lāse paliek iekšā. Es turēšu ciet tavu degunu un muti; ja raus uz augšu, tad iznāks pa ausīm.
Ar kopīgiem spēkiem mēs lēnām, bet nepielūdzami pudeles saturu nogādājām jaunā Lelibrokas kunga iekšās. Klepodams un rīstīdamies Džeimijs vīrišķīgi dzēra, cik varēja, tad zaļu seju un elsdams saļima pret sienu. Mērtegs katru reizi, kad draudēja vemšana, pasteidzās aizspiest Džeimijam degunu, tas bija noderīgs, bet ne vienmēr veiksmīgs līdzeklis, bet tā vismaz opiāts pamazām uzkrājās slimniekam asinīs. Pēdīgi mēs viņu šļauganu noguldījām gultā, vienīgie košie traipi uz spilvena bija liesmojoši sarkanie mati, uzacis un skropstas.
Mazliet vēlāk Mērtegs pievienojās man uz klāja.
- Paskat, viņš rādīja ar pirkstu. Saulrieta blāvā gaisma, īslaicīgās strēlēs izlaužoties cauri mākoņiem, apzeltīja Francijas klinšaino krastu pie apvāršņa. Kapteinis teica, ka pēc trijām četrām stundām būsim galā.
- Ir ari pēdējais laiks, pēc īsa klusuma brīža piebilda mans ceļabiedrs, atbīdīdams plānos, brūnos matus no acīm. Viņš pagriezās pret mani un savu īgno ģīmi savilka grimasē, kas laikam bija domāts kā smaids.
Un tā pēdīgi mēs ar Mērtegu, sekodami diviem spēcīgiem mūkiem, kas nesa uz dēļiem noguldīto mūsu aizbilstamā nekustīgo ķermeni, iegājām pa iespaidīgajiem Sv. Annas de Buprē abatijas vārtiem.
38 abatija
Abatija bija milzīga 12. gadsimtā celta ēka, tas biezās sienas sargāja klosteri no vētrainās jūras bangām un uzbrucējiem, kas
pārvietojas pa zemi. Tagad, mierīgākos laikos, vārti stāvēja vaļā, lai atvieglotu satiksmi ar tuvējo ciemu, un mazās akmens celles klostera viesu spārnā mājīgākai gaisotnei bija papildinātas ar gobelēniem un ērtām mēbelēm.
Es piecēlos no polsterēta krēsla savā istabā, īsti nezinādama, kā jāizturas abata klātbūtnē jāmetas ceļos un jāskūpsta gredzens vai arī šādas ceremonijas tika taupītas pāvestam? Es izvēlējos cieņpilnu reveransu.
Džeimija iešķībās kaķa acis patiešām bija mantotas no Freizeru puses. Tāpat arī stūrainais žoklis, lai gan to, uz kuru es šobrīd skatījos, mazliet aizsedza melna bārda.