Abatam Aleksandram bija arī brāļadēla platā mute, tikai likās, ka viņš to retāk izmanto smaidam. Iešķībās, zilās acis palika vēsas un domīgas, kad viņš sasveicinoties veltīja man patīkamu, siltu smaidu. Abats bija krietni īsāks par Džeimiju, apmēram manā augumā, un drukns. Kaut arī mugurā viņam bija priestera sutana, gaitā bija saglabājies karavīra staltums. Laikam jau viņš savulaik bijis gan viens, gan otrs.
- Esiet sveicināta, ma niиce[11], viņš sacīja, pieliecot galvu. Mazliet satrūkos no tāda sveiciena, bet palocīju galvu.
- Esmu pateicīga par jūsu viesmīlību, es no visas sirds teicu. Vai… vai esat redzējis Džeimiju? Mūki bija aizveduši Džeimiju nomazgāt, un es biju nolēmusi, ka šajā procedūrā labāk nepiedalīties.
Abats pamāja ar galvu.
- 0 jā! Viegls skotu akcents lauzās cauri literārajai angļu valodai. Es viņu redzēju. Liku brālim Ambrozijām apkopt ievainojumus. Laikam manā sejā atspoguļojās šaubas, jo viņš pavēsi piebilda: Neraizējieties, kundze, brālis Ambrozijs ir ļoti prasmīgs. Viņš noskatīja mani ar atklāti vērtējošu skatienu, kas tik satraucoši atgādināja viņa brāļadēlu.
- Mērtegs sacīja, ka pati esat prasmīga dziedniece.
- Jā, nekautrējoties atbildēju.
Tas izraisīja īstu smaidu.
- Redzu, ka no liekuļotas pieticības grēka neciešat.
- Man ir citi grēki! Arī es pasmaidīju.
- Kā mums visiem, abats noteica. Brālis Ambrozijs noteikti ļoti gribēs ar jums aprunāties.
- Vai Mērtegs jums pastāstīja… kas notika? es vilcinādamās jautāju.
Platā mute sakniebās.
- Jā. Tik, cik viņš zina. Abats apklusa, it kā gaidīdams turpmākus paskaidrojumus, bet es neko neteicu.
Viņš acīmredzot labprāt uzdotu jautājumus, bet bija pietiekami laipns, lai neuzstātu. Tā vietā viņš pacēla roku svētīšanas un atlaišanas žestā.
- Jūtieties kā mājās, abats vēlreiz noteica. Atsūtīšu kādu kalpojošu brāli, lai atnes jums ēdienu. Viņa skatiens pārslīdēja pāri manām drēbēm. Un mazgāšanās piederumus. Abats, atvadoties vai varbūt atbrīvojot mani no netīrumiem, pārmeta man krustu un aizgāja, brūnajām stērbelēm plandot.
Pēkšņi aptvēru, ka esmu briesmīgi nogurusi, un noslīgu uz gultas, prātodama, vai varēšu palikt nomodā tik ilgi, lai to paveiktu paēstu un nomazgātos. Es joprojām risināju šo dilemmu, kad mana galva atkrita uz spilvena.
Es redzēju drausmīgu murgu. Džeimijs atradās aiz bieza mūra, kurā nebija vārtu. Dzirdēju, kā viņš kliedz un kliedz, bet nespēju tikt pie viņa. Es izmisīgi zvetēju pa mūri ar dūrēm, bet redzēju tikai to, ka rokas iegrimst sienā, it kā tā būtu no ūdens.
- Au! Es apsēdos uz šaurās gultas, satvērusi roku, ko biju sasitusi pret nepadevīgo sienu pie gultas. Šūpojos uz priekšu un atpakaļ, iespiedusi sāpošo roku starp ceļiem, bet tad aptvēru, ka kliedzieni nav mitējušies.
Kad izskrēju gaiteni, tie spēji aprāvās. Durvis uz Džeimija istabu stāvēja vaļā, un pa tām plūda dreboša lampas gaisma.
Mūks, kuru redzēju pirmo reizi, bija cieši apskāvis Džeimiju. Svaigu asiņu traipi izraibināja apsējus uz muguras, un pleci drebēja, it kā viņam saltu.
- Murgi, paskaidroja mūks, ieraudzījis mani stāvam durvis. Viņš nodeva Džeimiju manās rokās un piegāja pie galda, lai paņemtu lupatu un ūdens krūzi.
Džeimijs vēl drebēja, un viņa seju klāja spīdīgi sviedri. Acis bija ciet, un elpa vēlās smagi kā piesmakušas elsas vāli. Mūks apsēdās man blakus un maigi sāka slaucīt slimnieka seju, atglauzdams no deniņiem biezos, slapjos matus.
- Jūs, protams, esat viņa sieva, viņš vērsās pie manis. Domāju, ka slimais tūdaļ jutīsies labāk.
Pēc pāris minūtēm drebuļi patiešām rimās un Džeimijs nopūties atvēra acis.
- Ar mani viss kārtībā, viņš sacīja. Klēra, tagad viss ir labi. Bet, Dieva dēļ, aizvāc to smaku!
Tikai tad es sajutu istabā valdošo aromātu vieglu, pikantu ziedu smaržu, tik izplatītu parfimērijā, ka nemaz nebiju to pamanījusi. Lavanda. Ziepju un tualetes ūdens aroms. Pēdējo reizi biju to jutusi Ventvērtas cietuma kazemātos, kur tā bija svaidījusi kapteiņa Džonatana Rendela veļu vai miesu.
Smaržu izplatīja uz zālītēm sajaukta eļļa nelielā metāla tasītē, kas karājās smagā, rozēm rotātā dzelzs statīvā virs sveces liesmas.
Paredzēta prāta nomierināšanai, šī smarža pilnīgi noteikti iecerēto mērķi nesasniedza. Džeimijs elpoja vieglāk, pats piecēlās sēdus un spēja paņemt no mūka rokām krūzi ar ūdeni. Bet seja aizvien vēl bija bāla un mutes kaktiņš nervozi raustījās.
Es pamāju ar galvu franciskāņu mūkam, lai dara, kā slimnieks lūdz, un viņš, nekavējoties ievikstijis trauciņu salocītā dvieli, iznesa gaitenī.
Džeimijs izdvesa garu atvieglojuma nopūtu, tad saviebās, jo iesāpējās ribas.
- Tu atkal esi atplēsis ievainojumus uz muguras, es sacīju, viegli viņu pagriežot, lai varu aizsniegt pārsējus. Nav nekā traka.
- Zinu. Miegā būšu apvēlies uz muguras. Biezais segas ķīlis, balsts, lai viņš varētu gulēt pussēdus, bija noslīdējis uz grīdas. Es to pacēlu un noliku gultā blakus Džeimijam.
- Laikam jau tas vainīgs pie mana murga. Sapņoju, ka mani per. Viņš nodrebēja, iedzēra malciņu ūdens, tad atdeva krūzi man. Man vajag kaut ko stiprāku, ja ir pie rokas.
Gluži kā pēc burvja mājiena pa durvīm ar vīna krūku vienā un mazu pudelīti ar magoņu sīrupu otrā rokā ienāca mūsu izpalīdzīgais viesis.
- Vīnu vai opiju? viņš jautāja Džeimijam ar smaidu, pacēlis abus traukus uz augšu. Varat izvēlēties nebūtības veidu.
- Ja jums nav iebildumu, es dzeršu vīnu. Man vienai naktij murgu pietiek. Džeimijs par atbildi šķībi pasmaidīja. Viņš lēnām dzēra vīnu, kamēr brālis palīdzēja nomainīt pārsējus un ar svaigu kliņģerīšu ziedi iesmērēja ievainojumus. Tikai tad, kad biju iekārtojusi Džeimiju naktsmieram stingri nolikusi augsto pagalvi un savilkusi uz augšu segu -, apmeklētājs pagriezās, lai dotos projām.
Ejot garām gultai, viņš noliecās un Džeimijam virs galvas pārmeta krusta zīmi.
- Saldu dusu.
- Paldies, tēvs, Džeimijs neskaidri pateicās, jau nenoliedzami daļēji aizmidzis. Redzot, ka Džeimijam līdz rītam nebūšu vajadzīga, es atvadoties pieskāros viņa plecam un izgāju viesim līdzi gaitenī.
- Paldies, es teicu. Esmu ļoti pateicīga par jūsu palīdzību.
Mūks ar graciozu žestu atvairīja pateicību.
- Priecājos, ka varu palīdzēt. Es ievēroju, ka viņš lieliski runā angļu valodā, kaut ar vieglu franču akcentu. Gāju cauri viesu spārnam uz Svētā Džailza kapelu, kad izdzirdēju troksni.
Atcerējusies piesmakušos un briesmīgos kliedzienus, es saviebos un cerēju, ka nekad vairs tos nedzirdēšu. Paskatījusies pa logu gaiteņa galā, es aiz slēģiem neredzēju vēl ne miņas no ausmas.
- Uz kapelu? nobrīnījos. Bet es domāju, ka rīta dievkalpojums notiek galvenajā baznīcā. Vēl jau arī ir mazliet par agru.
Franciskānis pasmaidija. Viņš bija diezgan jauns, varbūt mazliet pāri par trīsdesmit, bet zīdainos, brūnos matus jau caurvija sirmums. Mati bija īsi apgriezti ar kārtīgu tonzūru, un brūnā bārda bija glīti apcirpta tik tālu, ka precīzi sniedzās līdz habita atlocītajai apkaklei.
- Jā, rīta dievkalpojumam vēl par agru, viņš piekrita. Devos uz kapelu, jo šajā stundā bija mana kārta Svētā Sakramenta mūžigajai adorācijai. Viņš atskatījās uz Džeimija istabu, kur sveces pulkstenis rādīja pustrīs.