- Esmu stipri nokavējies, viņš sacīja. Brālis Bartolomejs gribēs gulēt. Pacēlis roku, viņš mani ātri svētīja, apgriezās uz sandales papēža, tad, pirms es paguvu iedomāties pajautāt, kā viņu sauc, izgāja pa abpus veramām durvīm gaiteņa galā.
Iegāju istabā un noliecos pār gultu, lai pārbaudītu, vai ar Džeimiju viss kārtībā. Viņš atkal bija aizmidzis un, mazliet saraucis pieri, klusi elpoja. Gribēju redzēt, kas notiks, tāpēc pārbraucu ar roku viņa matiem. Rievas mazliet izlīdzinājās, bet tūlīt iegūla no jauna. Es nopūtos un ciešāk viņu sasedzu.
No rīta jutos jau krietni labāk, bet Džeimijs pēc saraustītās nakts skatījās ar tukšu skatienu un sūdzējās par vieglu nelabumu. Viņš strikti atteicās no jebkādām brokastīm dzēriena ar olu vai buljona un aizkaitināts atcirta, kad mēģināju apskatīt rokas pārsēju.
- Dieva dēļ, Klēra, liec mani mierā! Negribu, ka mani baksta!
Viņš atrāva roku un nikni lūrēja caur pieri. Neko neteikusi, es
pagriezos un devos sakārtot mazos podiņus un zāļu paciņas uz galdiņa pie sienas. Sadalīju tās pēc iedarbības: kliņģerišu ziede un papeļu balzams sāpju remdēšanai, vītolu miza, ķiršu miza un kumelītes tējai, asinszāle, ķiploks un pelašķi dezinfekcijai.
- Klēra. Es pagriezos un ieraudzīju, ka slimnieks sēž uz gultas malas un raugās manī ar kaunīgu smaidu lūpās.
- Piedod, Armaliet. Man griež vēderu un šorīt ir pretīga oma. Bet es nedrīkstu pret tevi tā izturēties. Vai piedosi?
Es ātri piegāju viņam klāt un viegli apskāvu.
- Tu zini, ka man nav ko piedot. Bet kā to saprast griež vēderu? Ne pirmo reizi es pārdomāju, ka tuvība un romantika nav sinonīmi.
Džeimijs saviebās, mazliet paliecās uz priekšu un piespieda rokas uz vēdera.
- Tas nozīmē, ka es gribētu, lai tu mani uz brīdi atstāj vienu. Ja tev nav iebildumu? Es steidzīgi izpildīju lūgumu un devos meklēt sev brokastis.
Bridi vēlāk, atgriežoties no ēdnīcas, redzēju cilvēku kārtīgā melnā franciskāņu tērpā ejam pāri pagalmam uz krusta eju. Steidzos viņu panākt.
- Tēvs! Viņš uz saucienu pagriezās un, ieraudzījis mani, pasmaidīja.
- Labrīt, tēvs mani sveicināja. Freizera kundze; vai tā jūs sauc? Un kā šorīt klājas jūsu vīram?
- Labāk, atbildēju, cerot, ka tā ir taisnība. Gribēju jums pateikties par palīdzību pagājušajā naktī. Jūs aizgājāt, pirms es paguvu pajautāt jūsu vārdu.
Dzidrās, brūnās acis dzirkstīja, kad viņš, roku piespiedis pie sirds, pieliecās.
- Fransuā Anselms Merikērs d'Armanjaks, kundze. Tā vismaz esmu dzimis. Tagad mani pazīst tikai kā tēvu Anselmu.
- Anselms ar atsaucīgo sirdi? Es pasmaidīju. Viņš paraustīja plecus caur un cauri galliskā žestā, kas gadsimtu gaitā nav mainījies.
- Cenšos. Viņš ironiski pasmīnēja.
- Nevēlos jūs aizkavēt, pametot skatienu uz krusta ejas pusi, atvainojos. Tikai gribēju jums pateikties par palīdzību.
- Jūs mani itin nemaz nekavējat, kundze. Patiesību sakot, es vilcinos doties pie darba, ārkārtīgi grēcīgi ļaujoties slinkumam.
- Kāds ir jūsu darbs? Mani tas ieinteresēja. Skaidri redzams, ka šis vīrietis uzturas klosteri kā viesis, viņa melnās franciskāņu drānas uzkrītoši kā tintes traips izcēlās starp brūnajiem benediktiešu habitiem. Tādi viesi, sacīja Polidors, viens no kalpojošiem brāļiem, bija vairāki. Lielākoties tie ir zinātnieki, kas šeit strādā ar grāmatām, kuras glabājas abatijas atjaunotajā bibliotēkā. Anselms bija viens no viņiem. Viņš jau ilgu laiku nodarbojas ar vairāku Hērodota darbu tulkošanu.
- Vai esat redzējusi bibliotēku? tēvs jautāja. Nu tad nāciet, viņš centās mani pierunāt, redzot, ka es purinu galvu. Tā nudien ir iespaidīga, un esmu pārliecināts, ka jūsu tēvocim abatam nebūs iebildumu.
Man gribējās apskatīt bibliotēku un vienlaikus negribējās atgriezties viesu spārna noslēgtībā, tāpēc es, daudz nevilcinoties, sekoju viņam.
Bibliotēka bija skaista, ar augstiem griestiem un slaidām gotiskā stila kolonnām, kas veidoja dziļās griestu velves. Logi visā sienas augstumā aizpildīja vietas starp kolonnām, ļaujot bibliotēkā bagātīgi ieplūst gaismai. Vairumam bija dzidras stikla rūtis, bet dažās bija vitrāžas, kurās attēlotas līdzības no Bībeles. Uz pirkstgaliem pazagusies garām mūku salīkušajiem augumiem, kas studēja grāmatas, apstājos apbrīnot līdzību "Bēgšana no Ēģiptes".
Daži no plauktiem bija pavisam parasti, kuros sējumi stāvēja ciešās rindās. Dažos grāmatas bija noliktas guļus, lai pasargātu senlaicīgos vākus. Vienam plauktam bija pat stikla durvis, caur kurām varēja redzēt pergamenta ruļļus. Kopumā bibliotēkā valdīja klusinātas ekstāzes noskaņa, it kā šie savos vākos ieslēgtie un lolotie sējumi bez skaņas dziedātu. Iznācu no bibliotēkas krietni mierīgāka, un kopā ar tēvu Anselmu pastaigas soli devāmies pāri pagalmam.
Es vēlreiz mēģināju pateikties par palīdzību naktī, bet viņš tikai paraustīja plecus.
- Nedomājiet par to, mans bērns. Ceru, ka jūsu virs šodien jūtas labāk.
- Es ari. Nevēlēdamās kavēties pie šīs tēmas, es pajautāju: Kas īsti ir mūžīgā adorācija? Jūs teicāt, ka dodaties to pildīt pagājušajā naktī?
- Jūs tātad neesat katoliete? Viņš nobrīnījās. Ak, bet es aizmirsu, ka esat angliete. Tad jau jūs, protams, esat protestante.
- Kas attiecas uz ticību, tad šaubos, vai esmu ari protestante. Bet vismaz teorētiski es laikam esmu katoliete.
- Teorētiski? Gludās uzacis izbrīnā savilkās. Es saminstinājos, jo pēc piedzīvojumiem ar tēvu Beinu centos izteikties piesardzīgi, bet likās, ka šis vīrs diez vai vicinās man deguna priekšā krucifiksu.
- Nu, es pieliecos, lai izrautu kādu nezāli, kas bija izspraukusies starp akmeņiem, mani kristīja katoļu baznīcā. Bet vecāki nomira, kad man bija pieci gadi, un es dzīvoju pie tēvoča. Tēvocis Lemberts bija… Es apklusu, atceroties tēvoča Lema neremdināmās alkas pēc dažādu veidu zināšanām un to jautri ironisko attieksmi pret visu, kas attiecās uz reliģiju, tikai kā sadaļu kultūras kataloģizēšanas procesā. Nu, ticības jautājumos viņš laikam bija viss un nekas, es secināju. Pārzināja visas reliģijas, bet neticēja nevienai. Tāpēc manai reliģiskajai izglītībai nebija turpinājuma. Un mans… pirmais vīrs bija katolis, bet baznīcu diemžēl neapmeklēja. Tāpēc patiesībā laikam esmu no pagāniem.
Es piesardzīgi vēroju priesteri, taču viņš nebija satriekts, bet sāka sirsnīgi smieties.
- Viss un nekas, viņš teica, izgaršodams šo frāzi. Man tas ļoti patīk. Bet uz jums tas diemžēl neattiecas, nē. Ja esat kļuvusi par Svētās Mātes baznīcas locekli, tad uz mūžīgiem laikiem paliekat tās bērns. Lai cik maz jūs zināt par savu ticību, jūs esat katoliete tikpat lielā mērā kā Svētais tēvs pāvests. Anselms pameta skatienu debesīs. Tās klāja mākoņi, bet pie baznīcas augošo alkšņu lapas nekustējās.
- Vējš pierimis. Iešu mazliet pastaigāties, lai izvēdinātu galvu svaigā gaisā. Nāciet man līdzi. Jums nepieciešams gaiss un vajag izkustēties, un varbūt es šo gadījumu varētu izmantot garīgai izglītošanai, apgaismojot jūs par mūžīgās adorācijas rituālu.
- Trīs zaķi ar vienu šāvienu, ja? es vēsi noteicu. Bet izredzes uz svaigu gaisu, ja ne apgaismošanu, bija vilinošas, tāpēc es nekavējoties devos pēc apmetņa.
Paraudzījos uz stāvu, kurš tumsā un klusumā, galvu noliecis, gremdējās lūgšanā, Anselms paveda mani garām kapelas ieejai un pa krusta eju izveda dārzā.