Выбрать главу

Kad vairs nevarējām traucēt mūkus kapelā, viņš sacīja:

-    Ideja ir ļoti vienkārša. Vai jūs atceraties Bībeles stāstu par Ģetzemanes dārzu, kur Mūsu Kungs gaidīja vairākas stundas pirms tiesas un krustā sišanas un visi viņa draugi, kuriem vajadzēja būt nomodā kopā ar viņu, aizmiga?

-     0, es uzreiz aptvēru. Un viņš sacīja: "Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar mani nomodā?" Un to jūs darāt esat šajā stundā ar Viņu nomodā -, lai izpirktu šo nepatīkamo misēkli. Doma man patika, un kapelas tumsa pēkšņi likās dzīvinoša un nomierinoša.

-    Jā, kundze, priesteris piekrita. Ļoti vienkārši. Mēs to darām pēc kārtas, un Svētais Sakraments uz altāra nekad nepaliek nepieskatīts.

-    Vai ir grūti palikt nomodā? Mani mocīja ziņkāre. Vai jūs vien­mēr esat tur naktī?

Anselms pamāja ar galvu, vieglam vējam saplivinot viņa zīdainos, brūnos matus. Tonzūras laukumiņš prasījās pēc skuvekļa; to kā sūna klāja mazi, spuraini matiņi.

-    Katrs izvēlas sev piemērotāko laiku. Man tas ir divi naktī. Viņš paskatījās uz mani, šaubīdamies, it kā nezinātu, kā uztveršu to, ko viņš grasās teikt.

-     Man tajā brīdi… Tēvs apklusa. Liekas, ka laiks apstājas. Visi šķidrumi asinis, žults un limfa -, kas veido cilvēku, šķiet, pēkšņi dar­bojas nevainojamā harmonijā. Viņš pasmaidīja. Mūka zobi bija maz­liet šķībi vienīgais trūkums citādi nevainojamā ārienē.

-    Vai arī pilnīgi sastinguši pavisam. Es bieži domāju, vai tas ir tāds pats kā dzimšanas un nāves brīdis. Es zinu, ka katram vīrietim tas ir citā laikā… droši vien arī sievietei. Viņš pieklājīgi man paklanījās.

-     Bet šajā laika sprīdī, liekas, ka viss ir iespējams. Vari palūkoties pāri dzīves ierobežojumiem un redzēt, ka patiesībā tie nav nekas. Tajā brīdi, kad laiks apstājas, tu zini, ka vari. uzņemties visu, piepildīt to un atgriezties sevī, pēc tam redzi, ka pasaule nav mainījusies un viss ir tieši tāpat, kā tu to atstāji. Un ir, it kā… Mūks mirkli vilcinājās, rūpīgi izvēloties vārdus.

-    It kā zinot, ka tad, kad viss ir iespējams, nekas vairs nav nepie­ciešams.

-     Bet… vai jūs patiešām kaut ko darāt? Nu, lūdzat Dievu, vai?

-    Es? Nu… viņš lēnām novilka, es sēžu un lūkojos uz Viņu. Plats smaids iegūla smalkajās lūpās. Un Viņš skatās uz mani.

Kad atgriezos istabā, Džeimijs sēdēja gultā, un bridi vēlāk, balsto­ties uz mana pleca, viņš pamēģināja noiet dažus soļus pa gaiteni šurpu turpu. Bet seja no piepūles kļuva bāla, izsitās sviedri, un, kad es atlo­cīju segu, viņš bez vārda runas atgūlās.

Piedāvāju Džeimijam mazliet buljona vai piena, bet viņš paguris papurināja galvu.

-     Man nav ēstgribas, Armahet. Ko ieēdlšu, to atkal izvemšu.

Es neuzstāju un klusēdama aiznesu buljonu projām.

Pusdienās es biju neatlaidīgāka un pierunāju viņu apēst pāris

karošu zupas. Apēst izdevās diezgan daudz, bet iekšā paturēt gan ne.

-    Piedod, Armaliet, viņš pēc tam atvainojās. Esmu sivēns.

-     Nav svarīgi, Džeimij, un tu neesi sivēns. Izliku bļodu aiz dur­vīm, apsēdos blakus un atglaudu viņam no pieres izjukušos matus.

-     Neraizējies. Tavs kuņģis vēl nav nomierinājies pēc pārciestās jūras slimības. Varbūt pārāk drīz uzmācos tev ar ēdienu. Lai vēders atpūšas un izveseļojas.

Viņš aizvēra acis, un mana plauksta līdz ar Džeimija nopūtu pa­cēlās.

-    Es izveseļošos, viņš vienaldzīgi sacija. Ko tu šodien darīji, Armaliet?

Džeimiju acīm redzami mocīja nemiers un slikta pašsajūta, bet viņš mazliet atžirga, kad es pastāstīju par dienā pieredzēto: par bibliotēku, kapelu, vīna spiedni un garšaugu dārziņu, kur beidzot iepazinos ar sla­veno brāli Ambroziju.

-     Viņš ir vienreizīgs, es kūsāju priekā. Ak, bet es aizmirsu, ka tu jau viņu pazīsti. Brālis Ambrozijs ir garš pat garāks par Džeimiju un bāls kā līķis, ar kalsnu seju un noļukušiem vaibstiem kā basetam. Un desmit gariem, kaulainiem pirkstiem, kuri visi kā viens bija zaļi.

-     Šķiet, ka viņš spēj izaudzēt visu, es sajūsminājos. Viņam te ir visas parastās zālītes un pat siltumnīca, tik maziņa, ka viņš nevar izslieties visā augumā, bet tur aug tas, kam nevajadzētu augt šajā gadalaikā, šajā pasaules daļā vai vispār nevajadzētu augt. Nemaz neru­nājot par svešzemju garšaugiem un drogām.

Zāļu pieminēšana man atgādināja pagājušo nakti, un es paskatījos ārā pa logu. Ziemā sāk agri krēslot, un ārā jau bija pavisam tumšs, tikai laternu gaisma šaudījās šurpu turpu, jo pa pagalmu staigāja mūki, kas strādāja stallī vai darīja āra darbus.

-    Kļūst tumšs. Kā tu domā, vai varēsi aizmigt? Brālim Ambrozijām ir dažas mikstūras, kas varētu nākt par labu.

Džeimija acis no noguruma bija miegainas, bet viņš papurināja galvu.

-    Nē, Armaliet. Es neko negribu. Ja es aizmigšu… nē, es domāju, mazliet palasīšu. Anselms no bibliotēkas ir atnesis vairākas filozofis­kas un vēsturiskas grāmatas, un viņš pastiepa roku pēc Tacita darba, kas gulēja uz galda.

-    Tev vajag izgulēties, Džeimij, es klusi iebildu, viņu vērodama. Džeimijs atvēra grāmatu, nolika sev priekšā uz spilvena, bet turpināja blenzt sienā virs tās.

-     Es tev neizstāstīju, ko redzēju sapnī, viņš pēkšņi ierunājās.

-     Tu teici, ka sapnī tevi pēruši. Man nepatika viņa sejas izteiksme; jau tā bāla starp zilumiem, tagad tā bija kļuvusi mikla.

-     Tā ir. Es pacēlu galvu un redzēju virves, kas griezās man rokās. Tās bija kļuvušas gandrīz melnas un rīvēja man kaulus, kad vien es pakustējos. Seju biju piespiedis pie staba. Tad sajutu plecos triecamies svina bumbiņas pātagas galos.

Pletne sita un sita, vēl ilgi pēc tam, kad vajadzēja jau beigt, un tad es aptvēru, ka tas nekad nebeigsies. Pletņu gali izrāva mazus miesas gabaliņus. Asinis… asinis tecēja gar sāniem un muguru un sūcās kiltos. Man ļoti sala.

Tad es atkal paskatījos uz augšu un redzēju, ka man no rokām gabaliem krīt nost miesa un pirkstu kauli skrāpējas gar koku, atstājot garas, jēlas švīkas. Roku kauli bija kaili, un kopā tos saturēja tikai vir­ves. Un tad laikam es sāku kliegt.

Kad viņš man iesita, dzirdēju dīvainu grabēšanu, un pēc laika es sapratu, kas tas ir. Viņš bija noplēsis man no kauliem visu miesu, un svina lodītes grabēja pret manām plikajām ribām. Tā es zināju, ka esmu miris, bet tam nebija nozīmes. Viņš tikai turpinās un turpinās un nekad nebeigs, viņš turpinās, līdz es sabrukšu gabalos un nokritīšu no staba, tas nekad nebeigsies un…

Es gribēju Džeimiju apskaut un mierināt, bet viņš jau bija aprāvies, ar veselo roku saspiedis grāmatas malu. Zobi bija iespiedušies savaino­tajā apakšlūpā.

-    Džeimij, es šonakt palikšu pie tevis, teicu. Varu nolikt uz grī­das matraci.

-    Nē. Lai cik vārgs, stūrgalvīgs viņš bija vēl joprojām. Man labāk būs vienam. Un šobrīd man miegs nenāk. Ej paēd vakariņas, Armaliet. Es… mazliet palasīšu. Džeimijs nolieca galvu pār grāmatu. Kādu bridi bezpalīdzīgi viņu vēroju, tad darīju, kā viņš teica, un devos projām.

Es arvien vairāk raizējos par Džeimija veselības stāvokli. Sliktā dūša nepārgāja; viņš gandrīz neko neēda, un tas, ko reizumis dabūja lejā, iekšā neturējās. Viņš kļuva bālāks un nemierīgāks, un gandrīz nekas viņu neinteresēja. Dienā daudz gulēja, jo naktī mocījās ar bezmiegu. Tomēr, lai kā viņš baidījās no murgiem, pie sevis palikt neļāva tā kā viņš naktī negulēja, tad es nevarētu kārtīgi atpūsties.

Nevēlēdamās visu laiku uzmākties ar savu klātbūtni, pat ja Džei­mijs to ļautu, es daudz laika pavadīju augu kaltētavā kopā ar brāli Ambroziju vai dīki klaiņāju pa abatijas teritoriju, sarunādamās ar tēvu Anselmu. Viņš izmantoja izdevību neuzbāzīgi iepazīstināt mani ar katehismu, cenšoties atklāt katolicisma pamatprincipus, kaut gan es pastāvīgi atkārtoju, ka savā būtībā esmu agnostiķe.