- Ma chиre, Anselms beidzot sacīja, vai atceraties, vakar es stāstīju, kādi ir grēka nosacījumi?
Lai kādi būtu mani morālie trūkumi, ar atmiņu man viss ir kārtībā.
- Pirmkārt, lai rīcība būtu ļauna un, otrkārt, lai tam būtu jūsu pilna piekrišana, es nobēru kā papagailis.
- Lai tam būtu jūsu pilna piekrišana, viņš atkārtoja. Un tas, ma chиre, ir nosacījums ari žēlastībai. Mēs bijām atspiedušies ar elkoņiem pret abatijas cūku aploka žogu un vērojām, kā vairāki lieli, brūni vepri, sagūluši bariņā, gozējas vēsajā ziemas saulē. Anselms, noguldījis galvu uz saliktām rokām, pavērsa seju pret mani.
- Nezinu, kā tas varētu būt iespējams, es iebildu. Žēlastība noteikti ir kaut kas tāds, kas tev vai nu ir, vai nav. Tas ir, es vilcinājos, nevēlēdamās kļūt rupja, jums tas, kas stāv kapelā uz altāra, ir Dievs. Man tas ir gabaliņš maizes, lai cik skaistā traukā tas atrastos.
Mūks nepacietīgi nopūtās un izslējās, izstaipīdams muguru.
- Ejot naktī uz kapelu, esmu ievērojis, ka jūsu vīrs slikti guļ, viņš sacīja. Tātad arī jūs. Ja jau jūs tāpat neguļat, es aicinu jūs nākt man līdzi. Pavadiet kopā ar mani kapelā vienu stundu.
Es, acis samiegusi, viņu noskatīju.
- Kāpēc?
Viņš paraustīja plecus.
- Un kāpēc gan ne?
Pamosties, lai dotos uz norunāto tikšanos ar Anselmu, man nebija grūti galvenokārt tāpēc, ka es nebiju gājusi gulēt. Tāpat arī Džeimijs. Kad pabāzu gaiteni galvu, es redzēju, ka pavērto durvju spraugā no Džeimija istabas spīd nevienmērīga sveces gaisma, un dzirdēju, ka laiku pa laikam tiek pāršķirta lapa vai atskan kluss vaids, kad viņš maina pozu.
Nespēdama gulēt, es nemaz nepūlējos izģērbties un tādēļ biju gatava, kad kluss klauvējiens pie manām durvīm vēstīja par tēva Anselma ierašanos.
Klosteris grima klusumā, kāds naktī iestājas visās lielās sabiedriskās vietās; dienas rosības straujais pulss bija rimies, bet sirdspuksti turpinājās, lēnāk, klusāk, bet nebeidzami. Kāds vienmēr ir nomodā, klusiņām staigā pa gaiteņiem, sargājot, neļaujot dzīvei apstāties. Un tagad bija mana kārta piebiedroties šai sardzei.
Kapelā bija tumšs, dega tikai sarkana svētnīcas lampiņa un dažas dzidri baltas aizlūguma sveces, liesmas.svēto relikviju apēnoto šķirstu priekšā nekustīgajā gaisā tiecās taisni augšup.
Sekoju Anselmam pa centrālo eju, un, kad viņš noslīga ceļos, es darīju tāpat. Tuvāk altārim, noliektu galvu, uz ceļiem stāvēja brāļa Bartolomeja trauslais stāvs. Viņš nepagriezās, kad pie ieejas atskanēja mūsu klusie soļi, bet palika nekustīgs, noliecies pielūgsmē.
Pašu Sakramentu gandrīz aizēnoja tā trauka brīnišķīgais skaistums. Uz altāra stāvēja milzīga, vairāk nekā pēdu diametrā monstrance zelta saules staru vainags -, sargādama pieticīgo maizes kumosiņu vidū.
Juzdamās mazliet neveikli, es apsēdos vietā, kur Anselms man norādīja, netālu no kapelas priekšējās daļas. Greznie, ar izgrebtiem eņģeļiem, ziediem un dēmoniem rotātie sēdekļi bija atvāžami no koka paneļiem, lai varētu pa eju ērti staigāt. Dzirdēju, ka man aiz muguras nočīkst atlocītais sēdeklis, kad Anselms apsēdās.
- Bet ko darīt man? Kad tuvojāmies kapelai, es biju jautājusi Anselmam, cieņā pret nakti un klusumu pazeminājusi balsi.
- Neko, ma chиre, viņš bija vienkārši atbildējis. Tikai esiet.
Tā es apsēdos, klausījos savā elpā un klusās telpas sīkajos trokšņos, tajās nedzirdamajās skaņās, kuras parasti nomāc citi trokšņi. Akmens nosēšanās, koka čīkstēšana. Sīko, nenodzēšamo liesmu sīkšana. Kādas mazas radībiņas, kas no savas aliņas ieklīdusi majestātiskuma mājvietā, vieglie solīši.
Anselmam taisnība te bija mierīgi. Kaut arī mani māca nogurums un raizes par Džeimiju, es jutu, ka pamazām atslābinos, saspringtais prāts lēnām atlaižas kā nospriegota pulksteņa atspere. Savādi, bet, par spīti vēlajai stundai un pēdējo dienu un nedēļu raizēm, man nemaz nenāca miegs.
Galu galā, es domāju, kas mūžības priekšā ir dienas un nedēļas? Un tieši to jau tas nozīmēja Anselmam, Bartolomejam, Ambrozijām un visiem mūkiem līdz pat varenajam abatam Aleksandram.
Zināmā mērā šī bija mierinoša doma: ja laika bija atliku likām, tad šībrīža notikumi nešķita nemaz tik nozīmīgi. Varbūt es spēju saskatīt, kā var apstāties un meklēt atelpu domās par bezgalīgo Būtni, lai ko katrs ar to saprata.
Vienmērīgā sarkanās altāra lampiņas gaisma atspīdēja gludajā zeltā. Balto sveču liesmas pie Svētā Džailza un Svētās Dievmātes statujām laiku pa laikam noraustījās un uzsprikstēja, kad daktī gadījās kāds mezgliņš, vaskā patvēries gaisa burbulis vai mitruma piliens. Bet sarkanā lampiņa dega rāmi, bez viļņošanās, kas traucētu gaismas plūsmu.
Un, ja pastāvēja mūžība vai tikai ideja par to, tad varbūt Anselmam taisnība: viss ir iespējams. Un mīlestība? Man radās jautājums. Es biju mīlējusi Frenku un joprojām mīlēju. Tāpat es mīlēju Džeimiju, vairāk par savu dzīvību. Bet, laika un miesas ierobežota, es nevarēju paturēt abus. Bet varbūt aiz tās robežas tas ir iespējams? Vai bija tāda vieta, kur laiks vairs neeksistē vai kur tas apstājies? Anselms domāja, ka ir. Vieta, kur viss ir iespējams. Un nekas nav vajadzīgs.
Un vai tur bija mīlestība? Vai ārpus miesas un laika robežām mīlestība ir iespējama? Vai tā ir vajadzīga?
Likās, ka manas domas ierunājas tēvoča Lema balsī. Mana ģimene un viss, ko es bērnībā zināju par mīlestību. Vīrietis, kurš nekad nebija ar mani runājis par mīlestību, jo tas nebija nepieciešams, to, ka viņš mani mīl, es zināju tikpat droši kā to, ka esmu dzīva. Jo tur, kur ir mīlestība, runāšana ir lieka. Tā ir. Tā nemirst. Un ar to pietiek.
Nemaz nemanīju, kā aizrit laiks, un es satrūkos, kad man priekšā pēkšņi nostājās tēvs Anselms, ienākot pa durvīm netālu no altāra. Viņš taču sēdēja man aiz muguras? Pametu skatienu atpakaļ un redzēju, ka viens no jaunajiem mūkiem, kura vārdu es nezināju, netālu no ieejas bija nometies ceļos. Anselms zemu paklanījās altāra priekšā, tad ar galvu pamāja uz durvīm.
- Jūs bijāt izgājis? es jautāju, kad iznācām no kapelas. Bet man likās, ka jūs nedrīkstat atstāt… ē… Sakramentu vienu?
Viņš rāmi pasmaidīja.
- Es jau to nedarīju, ma chиre. Tur bijāt jūs.
Apspiedu vēlēšanos iebilst, ka es neskaitos. Galu galā droši vien nebija tāda amata kā sertificētais dievlūdzējs. Tev tikai jābūt cilvēkam, un tas, cerams, joprojām biju, lai arī dažkārt par to aizmirsu.
Džeimija istabā vēl dega svece, kad gāju garām durvīm, un sadzirdēju lapu šķiršanu. Es būtu apstājusies, bet tēvs Anselms gāja tālāk, lai pavadītu mani lidz istabas durvīm. Novēlēju viņam labu nakti un pateicos par aicinājumu apmeklēt kapelu.
- Tas sniedza… atvieglojumu, es teicu, meklējot pareizo vārdu.
Viņš, mani vērodams, pamāja ar galvu.
- Jā, kundze. Tā ir. Es pagriezos, lai ietu istabā, kad viņš sacīja: Es teicu, ka Svētais Sakraments nebija viens, jo jūs sēdējāt kapelā. Bet kā ar jums, ma chиre? Vai jūs bijāt viena?
Es apstājos un, pirms atbildēju, mirkli skatījos uz jautātāju.
- Nē, es sacīju. Nebiju.
39 izpirkuma maksa par cilvēka dvēseli