NO rīta, kā parasts, devos apciemot Džeimiju, cerot, ka viņam būs izdevies brokastīs kaut ko ieēst. Līdz viņa istabai bija atlikuši daži soļi, kad no ailas sienā izslīdēja Mērtegs un aizsprostoja man ceļu.
- Kas ir? es diezgan skarbi noprasīju. Kas noticis? Man sāka straujāk sisties sirds un pēkšņi nosvīda plaukstas.
Laikam jau bailes bija acīm redzamas, jo Mērtegs mierinoši papurināja galvu.
- Nē, Džeimijam nekas nekaiš. Viņš paraustīja plecus. Cik nu labi viņš tagad jūtas. Viegli satvēris manu elkoni, Mērtegs apgrieza mani un veda atpakaļ. Satriekta aptvēru, ka šī laikam ir pirmā reize, kad viņš ar nolūku man pieskāries; vīriņa roka uz mana elkoņa bija viegla un spēcīga kā pelikāna spārns.
- Kas viņam vainas? es uztraucos. Mērtega grumbainā seja, kā parasti, palika noslēpumaina, bet krunkainie plakstiņi kaktiņos noraustījās.
- Šobrīd Džeimijs negrib tevi redzēt, viņš sacīja.
Es sastingu uz vietas un izrāvu roku no Mērtega tvēriena.
- Kāpēc? es noprasīju.
Mērtegs vilcinājās, it kā rūpīgi meklēdams vārdus.
- Nu, redz… šis sadomājis, ka būs labāk, ja tu viņu atstāsti te un dosies atpakaļ uz Skotiju. Viņš…
Teikuma beigas es nedzirdēju, jo pagrūdu viņu malā.
Man aiz muguras klusi nobūkšķēja smagās durvis. Džeimijs gulēja uz vēdera un snauduļoja. Sega bija nostumta sāņus, un mugurā viņam bija tikai novica īsais krekls; ogļu panna istabas stūrī izplatīja patīkamu siltumu, kaut arī mazliet piedūmoja istabu.
Džeimijs stipri sarāvās no mana pieskāriena. Pēc gulēšanas mazliet aizmiglotās acis bija dziļi iegrimušas un sejā redzamas murgaino sapņu atstātās pēdas. Saņēmu abās rokās viņa plaukstu, bet viņš to izrāva. Gandrīz vai izmisumā viņš aizvēra acis un paslēpa seju spilvenā.
Cenšoties ārēji neizrādīt savu satraukumu, es klusiņām pievilku pie gultas ķebli un apsēdos viņam pie galvas.
- Es tev nepieskaršos, solīju, bet tev ar mani jārunā. Es gaidīju vairākas minūtes, kamēr viņš nekustīgi gulēja, plecus aizsargājoties savilcis uz augšu. Beidzot viņš nopūtās un piecēlās sēdus, lēnām un ar pūlēm, nolaižot kājas pāri gultas malai.
- Jā, viņš vienaldzīgi, uz mani neskatoties, atbildēja, jā, laikam jau vajadzēs. Patiesībā vajadzēja jau agrāk… bet es biju tik gļēvs, lai cerētu, ka nevajadzēs. Džeimija balss skanēja rūgti, un viņš turēja galvu noliektu, ar rokām viegli saņēmis ceļgalus. Nekad neesmu uzskatījis sevi par gļēvuli, bet tā tomēr ir. Man vajadzēja panākt, lai Rendels mani nogalina, bet es to neizdarīju. Man nav jēgas dzīvot, bet es nebiju gana drosmīgs, lai nomirtu. Balss kļuva klusāka, un, kad viņš turpināja, gandrīz nevarēju viņu sadzirdēt. Un es zināju, ka man vēl vienu reizi vajadzēs tikties ar tevi… pateikt tev… bet… Klēra, mana mīļā… ak, mīļā.
Džeimijs paņēma no gultas spilvenu un apskāva to, it kā aizsargājoties, it kā meklējot pie tā mierinājumu, ko nevarēja saņemt no manis. Uz mirkli piespieda tam pieri, lai sakopotu spēkus.
- Kad tu mani atstāji Ventvērtas cietumā, Klēra, viņš neskanīgi ierunājās, galvu joprojām noliecis, es klausījos, kā, uz grīdas flīzēm klaudzot, attālinās tavi soļi, un teicu sev tagad es domāšu par viņu. Es atceros viņu viņas ādu zem saviem pirkstiem, matu smaržu un lūpu pieskārienu savām lūpām. Es domāšu par viņu, līdz tās durvis atkal atvērsies. Un es domāšu par viņu rīt, kad stāvēšu pie karātavām, lai pēdējā brīdī nezaudētu drosmi. Starp to brīdi, kad atvērsies durvis un kad iziešu no šejienes pretī nāvei… lielās plaukstas uz mirkli sažņaudzās un atlaidās, …es vispār nedomāšu, viņš klusi pabeidza.
Mazajā kazemātu istabiņā Džeimijs bija aizvēris acis un gaidija. Kamēr sēdēja nekustīgi, sāpes nebija tik stipras, bet viņš zināja, ka drīz kļūs sliktāk. Viņš baidījās no sāpēm, tomēr bieži bija ar tām ticis galā. Džeimijs zināja to un arī vēl to, ka parasti sāpēm pretī liek apņemšanos izturēt, lolojot tikai vienu cerību, ka spēki neizsīks pārāk ātri. Tagad apziņa par vardarbību izraisīja tikai nelielu riebumu. Izmisums zināmā mērā bija anestezējošs līdzeklis.
Istabā nebija logu, tāpēc Džeimijam nebija ne jausmas, cik varētu būt pulkstenis. Uz kazemātiem viņu atveda vēlā pēcpusdienā, bet uz viņa laika izjūtu nevarēja droši paļauties. Cik stundu vēl atlicis līdz rītausmai? Sešas, astoņas, desmit? Līdz visam pienāks gals. Ar rūgtu izsmieklu Džeimijs nosprieda, ka Rendels viņam izdarījis vismaz vienu pakalpojumu viņš gaidīja nāvi.
Kad durvis atvērās, viņš bija pacēlis galvu, gaidot… ko? Tur stāvēja tikai vīrietis, trauslu ķermeņa uzbūvi, glīts un mazliet nekārtīgs, saplēstā linu kreklā, izspūrušiem matiem, viņš atspiedās ar muguru pret durvīm un vēroja Džeimiju.
Pēc brīža, neko nesakot, Rendels bija pārnācis pāri istabai un nostājies Džeimijam blakus. Viņš pieskārās gūsteknim pie kakla, tad pieliecās un atbrīvoja pienagloto roku, izraujot naglu, tajā brīdī Džeimijs gandrīz paģība. Viņam priekšā tika nolikta glāze ar brendiju, stingra roka pacēla uz augšu viņa galvu un palīdzēja iedzert.
- Tad Rendels saņēma plaukstās manu seju un nolaizīja man no lūpām brendija lāses. Es gribēju atrauties, bet biju devis solījumu, tāpēc nekustējos.
Rendels bija mirkli turējis Džeimija galvu, kaut ko meklēdams viņa acīs, tad palaidis vaļā un apsēdies uz galda viņam blakus.
- Viņš tur nosēdēja diezgan ilgi, neko neteica, tikai šūpoja vienu kāju. Man nebija ne jausmas, ko viņš grib, un nebija ari noskaņojuma minēt. Biju noguris, un mazliet šķebināja no sāpēm plaukstā. Tāpēc pēc laiciņa es noliku galvu uz rokām un novērsu seju. Džeimijs smagi nopūtās.
- Pēc brīža jutu, ka viņš uzliek man uz galvas roku, bet es nekustējos. Viņš noglāstīja man matus, ļoti maigi, tad vēl un vēlreiz. Apkārt klusums, dzirdama tikai milzeņa smagā elpa un uguns sprakšķi ogļu pannā, un es padomāju… laikam jau biju uz bridi iesnaudies.
Kad Džeimijs bija pamodies, Rendels bija stāvējis viņam priekšā.
"Vai tagad jūties labāk?" kapteinis bija jautājis atturīgā, pieklājīgā tonī.
Džeimijs bez vārdiem pamāja ar galvu un piecēlās. Rendels viņu izģērba, uzmanīdamies, lai neaizskartu ievainoto roku, un veda uz gultu.
- Biju devis vārdu, ka nepretošos, bet palīdzēt es nebij solījis, tāpēc es tikai stāvēju, it kā būtu no koka. Domāju, ļaušu darīt visu, ko viņš grib, bet pats neiesaistīšos turēšos pa gabalu, vismaz domās. Tad Rendels bija pasmaidījis, satvēris Džeimija labo roku, pietiekami stipri, lai viņš noslīgtu gultā; no asajām sāpēm kļuva nelabi un sagriezās galva. Rendels bija nometies ceļos uz grīdas viņam priekšā un dažās satricinošās minūtēs parādījis, ka attālums ir tikai ilūzija.
Pēkšņi Rendels piecēlās, paņēma nazi un pārvilka man pāri krūtīm, no vienas puses uz otru. Griezums nebij dziļš, tomēr drusku asiņoja. Brīdi viņš vēroja manu seju, tad iemērca pirkstu asinīs. Džeimija balss nebija stipra, laiku pa laikam tā aizķērās vai viņš sastomījās. Rendels nolaizīja asinis no pirksta ar maziem mēles pieskārieniem kā kaķis, k-kas mazgājas. Viegli pasmaidīja, tad it kā ļoti laipni nolieca galvu man pie krūtīm. Es nebiju sasiets, bet nevarēju pakustēties. Es tikai… tur sēdēju, kamēr viņš ar mēli… Sāpēt jau nesāpēja, bet sajūta bij pretīga. Pēc brīža viņš izslējās un rūpīgi noslaucījās ar dvieli.
Es vēroju Džeimija roku. Tā kā seja bija novērsta, tad pēc tās vislabāk varēja spriest par viņa jūtām. Kad viņš turpināja stāstu, pirksti konvulsīvi sažņaudza gultas malu.