- Rendels… viņš man teica, ka… esmu salds. Asinis gandrīz vairs netecēja, bet viņš paņēma dvieli un berza man krūtis, lai ievainojums atkal atvērtos. Sažņaugtās dūres kauliņi bija tikai bezasiņu kaula mezgli. Tad viņš atpogāja sev bikses, noziedās ar asinīm un teica, ka tagad esot mana kārta.
Vēlāk Rendels turēja viņa galvu un palīdzēja izvemties, saudzīgi noslaucīja ar mitru drānu seju un iedeva brendiju, lai izskalotu no mutes riebigo garšu. Un tā pārmaiņus izturēdamies riebīgi un maigi, pamazām, izmantodams sāpes kā ieroci, viņš bija iznīcinājis visas prāta un miesas barjeras.
Gribēju pārtraukt Džeimiju, pateikt, ka nevajag turpināt, bet iekodu lūpā, lai neļautu sev runāt, un cieši sažņaudzu rokas, lai viņam nepieskartos.
Tad viņš izstāstīja visu: lēni un asi pletnes sitieni mijās ar skūpstiem. Apdullinošas apdeguma sāpes neļāva pārkāpt bezsamaņas robežu, pēc kuras Džeimijs tik izmisīgi alka, lai nevajadzētu piedzīvot vēl tālāku degradāciju. Viņš izstāstīja man visu, vilcinoties, reizēm ļaujoties asarām, tas bija daudz vairāk, nekā spēju paciest, bet es viņu uzklausīju, klusējot kā grēksūdzē. Viņš aši paskatījās uz mani, tad novērsās.
- Es varēju izturēt sāpes, lai cik tās būtu stipras. Es domāju, ka… mani izmantos, bet cerēju, ka to izturēšu. Bet es nevarēju… es… viņš… Es iespiedu nagus delnā, cenšoties klusēt. Džeimijs brīdi bez skaņas drebēja, tad balss atgriezās, piesmakusi, bet nežēlīgi cieta.
- Tas, ko viņš ar mani darīja, nebij vienkārši spīdzināšana vai izvarošana. Viņš mani mīlēja, Klēra. Rendels darīja man pāri ļoti stipri -, bet viņam tas bij mīlas akts. Un viņš piespieda mani atsaukties… lai velns rauj viņa dvēseli! Viņš piespieda mani viņu iekārot! Roka savilkās dūrē un bezspēcīgās dusmās uzsita pa gultas rāmi tā, ka gulta nodrebēja.
- Pirmajā… reizē viņš bij ļoti uzmanīgs. Viņš izmantoja eļļu un darīja to ilgi, visu mani iezieda… maigi pieskaroties kaunumam. Es nevarēju neko padarīt, lai man no viņa pieskāriena nesaceltos, tāpat kā es nevarēju apturēt asiņošanu, kad viņš mani sadūra. Džeimija balss bija nogurusi un izmisuma plosīta. Viņš apklusa un pirmo reizi, kopš ienācu šajā istabā, ieskatījās man tieši acīs.
- Klēra, es negribēju domāt par tevi. Nespēju izturēt, ka stāvu tur kails un… tāds… un atcerēties, kā mēs mīlējāmies. Tā bija zaimošana. Gribēju izdzēst no prāta tevi un tikai… būt… tik ilgi, cik nolikts. Bet viņš man to neļāva. Vaigi bija mikli, kaut arī Džeimijs neraudāja.
- Rendels runāja. Visu laiku runāja. Reizēm draudēja un reizēm sacīja mīļus vārdus, bieži pieminēja tevi.
- Mani? Mana balss, kas nebija tik ilgi lietota, no saspringtā kakla izskanēja kā ķērciens. Džeimijs piekrītoši pamāja un atkal sāka lūkoties uz spilvenu.
- Jā. Zini, viņš bija uz tevi drausmīgi greizsirdīgs.
- Nē. Es to nezināju.
Džeimijs atkal pamāja.
- 0 jā. Viņš man jautāja kad pieskārās viņš jautāja: "Vai viņa tev tā dara? Vai sieviete var tevi tā u-uzbudināt?" Balss nodrebēja. Es viņam neatbildēju… nevarēju. Un tad viņš jautāja, kā, pēc manām domām, justos tu, redzot mani… mani… Džeimijs stipri iekoda lūpā, kādu bridi nespēdams turpināt.
- Viņš atkal darīja man sāpes, tad pārtrauca un mīlēja mani, līdz man sāka celties… tad stipri iesita un brīdī, kad man sāpēja visvairāk, paņēma. Visu laiku viņš runāja par tevi, tā liekot acu priekšā redzēt tevi. Es centos neklausīties, prātā… mēģināju no viņa attālināties, turēt prātu no miesas pa gabalu, bet sāpes ielauzās, atkal un atkal, cauri visām barjerām, ko es uzcēlu. Es centos, Klēra, Dievs, es ļoti centos, bet…
Viņš nolaida galvu uz rokām, pirksti cieši saspieda deniņus. Vārdi plūda tādiem kā grūdieniem.
- Es zinu, kāpēc jaunais Aleks Makgregors pakārās. Es būtu darījis to pašu, ja nezinātu, ka tas ir nāves grēks. Ja Rendels mani nolādējis dzīvē, tad debesīs viņš to neizdarīs. Brīdi iestājās klusums, kamēr Džeimijs centās saņemt sevi rokās. Neapzināti ievēroju, ka spilvens, ko viņš tur uz ceļiem, ir mitrs, un gribēju piecelties to nomainīt. Viņš lēnām papurināja galvu, neatraudams skatienu no savām kājām.
- Tas… viss tagad manī savienojies. Es nevaru domāt par tevi. Klēra, pat skūpstīt un pieskarties tavai rokai, nejūtot bailes, sāpes un nelabumu. Es te guļu, un man ir sajūta, ka bez tava pieskāriena es nomiršu, bet, kad tu man pieskaries, man gribas vemt no kauna un riebuma pret sevi. Es pat nevaru paskatīties uz tevi bez… Viņa piere balstījās uz savilktajām dūrēm, kas bija iespiestas acu dobumos. Skaidri izcēlās saspringtās kakla cīpslas, balss bija nomākta.
- Klēra, es gribu, lai tu mani atstāj. Atgriezies Skotijā, ej uz Kreignedanu. Atgriezies savā pasaulē, pie sava… vīra. Mērtegs droši nogādās tevi atpakaļ, es viņam to lūdzu. Džeimijs brīdi klusēja un nekustējās.
Tad, izmisuma spēkiem saņēmis drosmi, viņš atkal pacēla skatienu un runāja pavisam vienkārši:
- Es tevi mīlēšu visu mūžu, bet es vairs nevaru būt tavs virs. Un citādi es neesmu ar mieru. Viņa seja sašķobījās. Klēra, es tevi tik ļoti gribu, ka mani kauli krakšķ, bet, Dievs, palīdzi man, es baidos tev pieskarties!
Es gribēju iet pie viņa, bet strauja rokas kustība mani apturēja. Viņš bija zemu noliecies uz priekšu, seja iekšējā cīņā sašķobīta, rīkle aizžņaugta, un elpa aptrūkusi.
Klēra… lūdzu! Lūdzu, ej! Es tūlīt vemšu, un es negribu, ka tu to redzi. Lūdzu!
Dzirdēju viņa balsī lūgumu un zināju, ka man jāaiztaupa viņam vismaz šis pazemojums. Es piecēlos un pirmo reizi savā profesionālajā dzīvē atstāju slimu cilvēku vienu un bezpalīdzīgu, lai pats tiek galā.
Man likās, ka esmu viscaur notirpusi, kad izgāju no Džeimija istabas un ārpusē atspiedos pret balto akmens sienu, veldzēdama satvīkušos vaigus pie cietā mūra, neliekoties ne zinis gar Mērtega un brāļa Viljama skatieniem. "Dievs, palīdzi man," viņš bija sacījis, "Dievs, palīdzi man, es baidos tev pieskarties."
Es iztaisnojos un stāvēju viena. Nu kāpēc gan ne? Skaidrs, neviena cita jau nebija.
Stundā, kad laiks pagausināja savu gaitu, es biju nometusies uz ceļiem Svētā Džailza kapelas ejā. Neviena cita te nebija, izņemot Anselmu, kurš sēdēja, habitā tērpto augumu stalti izslējis. Viņš sēdēja nekustīgi, apkārt neskatīdamies, bet mani apņēma kapelas dzīvinošais klusums.
Kādu bridi paliku uz ceļiem, tiecoties pēc klusās tumsas, cenšoties apturēt prāta steigu. Tikai tad, kad sajutu, ka sirds samazinājusi skrējienu līdz nakts ritmam, es klusiņām apsēdos sēdeklī netālu no durvīm.
Es tikai vienkārši sēdēju, stīvi izslējusies, man pietrūka kādas rīcības formulas vai rituāla, liturģiskās darbības, kas palīdzēja brāļiem iegrimt svētās sarunas dzīlēs. Es nezināju, ar ko sākt. Beidzot es klusi un tieši sacīju, ka man vajadzīga palīdzība. Lūdzu!
Un tad ļāvu klusumam velties man pāri, tas apskāva mani kā apmetnis, sniedzot aukstumā mierinošu siltumu. Es gaidīju, kā Anselms bija man mācījis, un minūtes ritēja neskaitītas.
Kapelas aizmugurē uz maza, ar audumu pārklāta galdiņa stāvēja svētā ūdens trauks, blakus tam Bībele un divi trīs darbi par Dievu. Laikam jau tas bija domāts tiem lūdzējiem, kam klusums likās pārāk smags.
Ari man tas kļuva par smagu, es paņēmu Bībeli un atgriezos pie lūdzamā soliņa. Diez vai es biju pirmā, kas apjukuma un nelaimes bridi, atverot uz labu laimi Bībeli, meklē tajā atbildi. No svecēm plūda pietiekami daudz gaismas, lai es varētu lasīt, uzmanīgi šķirstot plānās lapas un cītīgi pētot melnās, smalkās rindiņas.