- Man nav nekādas vainas, viņš sacīja, mēģinot piecelties. Tikai drusku sareiba galva. Es pagrūdu viņu atpakaļ, uzliekot roku uz krūtīm.
- Guli rāms, es pavēlēju. Ātri ar tausti viņu izmeklēju, tad paslējos uz ceļiem un pagriezos pret tumstošo apveidu, kurš, spriežot pēc apmēriem, bija šīs grupas vadonis Dūgals.
- Šautā brūce atkal asiņojusi, un šis idiots ir vēl arī sadurts. Domāju, ka nav nekā nopietna, bet asiņu zaudēts daudz. Krekls galīgi piemircis, tikai nezinu, cik no tām ir viņējās. Puisim nepieciešama atpūta un miers; mums jāpaliek te vismaz līdz rītam. Apveids izdarīja noraidošu žestu.
- Nē. Garnizons tik tālu neuzdrošināsies nākt, bet no patruļas tomēr jāuzmanās. Atlikušas vēl piecpadsmit jūdzes. Bezkaislīgo seju pavērsis pret debesīm, Dūgals lēsa zvaigžņu kustību.
- Vēl piecas stundas pats mazākais -, bet ticamāk, ka septiņas. Mēs varam palikt tik ilgi, lai tu apturi asiņošanu un vēlreiz pārsien brūci, bet ne ilgāk.
Es, pikti purpinādama sev zem deguna, ķēros pie darba, bet Dūgals, klusi kaut ko noteicis, aizsūtīja vienu no ēnainajiem stāviem sargāt ceļmalā atstātos zirgus. Pārējie uz bridi atslāba, klusi pļāpāja un atkal cilāja blašķes. Zebiekstei līdzīgais Mērtegs man palīdzēja, plēsa strēmelēs audumu, atnesa vēl ūdeni un pacēla slimnieku, kad vajadzēja apsiet pārsēju, jo Džeimijam pašam kustēties bija aizliegts, kaut ari viņš ņurdēja, ka viņam nekas nekaišot.
- Tev kaiš gan, un nav jau arī brīnums, es pukojos, ļaujot vaļu bailēm un dusmām. Kāds idiots ļauj sevi sadurt un pat neapstājas, lai apkoptu brūci? Vai tu nevarēji pateikt, ka tev stipri tek asinis? Tev veicies, ka neesi pagalam, joņodams visu nakti pa laukiem, kaujoties, šaujoties un krītot no zirgiem… paliec rāms, sasodītais stulbeni! Auduma strēmeles, kuras izmantoju pārsiešanai, tumsā visu laiku kaut kur zuda. Tās slīdēja man no pirkstiem kā zivs, kas aizšaujas dzelmē, izsmējīgi pazibinot baltu vēderu. Kaut ari bija vēss, man norasoja kakls. Beidzot es nostiprināju vienu galu un pastiepu roku pēc otra, kas turpināja slīdēt projām pār slimnieka muguru. Nāc atpakaļ, tu… ak tu, nolādētais maitasgabals! Džeimijs bija pakustējies, un nostiprinātais gals atsējās.
Uz mirkli vīri satriekti apklusa.
- Jēziņ, izdvesa resnais Ruperts. Nekad mūžā neesmu dzirdējis sievišķi šitā lamājamies.
- Tad tu nepazīsti manu krustmāti Grizelu, sacīja cita, uzjautrināta balss.
- Nu, sieviete, tavam vīram vajadzētu tevi nosloksnēt, no tumsas zem kokiem atskanēja vēl kāda barga balss: Pāvils saka: "Sievas lai cieš klusu…"
- Paturiet savas pamācības pie sevis, es nošņācu, sviedriem pilot gar kaklu, un to pašu lai dara sasodītais Pāvils. Ar piedurkni noslaucīju pieri. Pagriez viņu uz kreiso pusi. Un, ja tu, es uzrunāju pacientu, pakustināsi kaut vienu muskulīti, kamēr es mēģinu tevi pārsiet, es tevi nožņaugšu.
- Jā, jā, viņš padevīgi nomurmināja.
Pēdējo strēmeli pavilku pārāk stingri, un viss pārsējs kārtējo reizi nomuka nost.
- Lai iet viss uz elli! es ieaurojos, dusmās triekdama dūri pret zemi. Atkal iestājās bijības pilns klusums, un tad, kad es tumsā taustījos pēc pārsēja vaļējiem galiem, atskanēja komentāri par manu nesievišķlgo izrunāšanos.
- Varbūt mums vajadzētu viņu sūtīt uz Svētās Annas klosteri, Dūgal, ieminējās viens no stāviem, kurš tupēja ceļmalā un kura seja nebija saskatāma. Neesmu dzirdējis Džeimiju lamājamies, kopš pametām piekrasti, un viņš agrāk brūķēja tādu muti, ka sita pušu pat jūrniekus. Laikam jau četri mēneši klosteri kaut ko iemāca. Tu tak vairs velti nevalkā Tā Kunga vārdu, vai ne, puis?
- Tu ar' pārstātu, ja tev savs grēks būtu jāizpērk, pusnakti guļot trīs stundas vienā kreklā uz akmens grīdas kapelā, turklāt vēl februāri, atbildēja ievainotais.
Visi sāka smieties, bet Džeimijs turpināja:
- Par sodu man vajadzēja gulēt tikai divas stundas, bet pagāja vēl divas, līdz es beidzot uzslējos kājās; jau nospriedu, ka mans… ē… ka esmu piesalis pie flīzēm, bet izrādījās, ka tikai kauli kļuvuši stīvi.
Viņš acīmredzot jutās labāk. Negribot pasmaidīju, tomēr turpināju runāt stingri.
- Klusē, citādi atkal sāks sāpēt. Džeimijs uzmanīgi pieskārās pārsējam, bet es uzšāvu viņam pa pirkstiem.
- Oho, tu man draudi? viņš izaicinoši noprasīja. Un es vēl tev devu dzert savu viskiju.
Blašķe beidza ceļojumu pa riņķi. Nometies man blakus ceļos, Dūgals uzmanīgi to pagāza, lai slimnieks varētu iedzert. Uzvilnīja sīva gruzduma dvaka no ļoti jēla viskija, un es uzliku roku uz blašķes, to apturot.
- Vairs nekādu dzeršanu, es sacīju. Tagad vajadzīga tēja vai ļaunākajā gadījumā ūdens. Nevis alkohols.
Dūgals, neliekoties par maniem vārdiem ne zinis, izrāva blašķi man no rokas un ielēja ievērojamu šļuku asi smakojošā šķidruma rīklē slimniekam, kas uzreiz sāka klepot. Pagaidījis tikai tik ilgi, lai zemē gulošais atgūst elpu, Dūgals padeva viņam blašķi vēlreiz.
- Izbeidz! Es atkal sniedzos pēc dziras trauka. Vai tu gribi, lai Džeimijs tā piedzeras, ka nevar piecelties?
Tiku nikni pagrūsta ar elkoni malā.
- Viena kašķīga maita! Mans pacients izklausījās uzjautrināts.
- Dari savu darbu, sieviete, Dūgals pavēlēja. Mums vēl šonakt labs gabals jājams, un puikam vajadzēs visus spēkus, ko viskijs var dot.
Bridi, kad pārsēji bija nostiprināti, ievainotais mēģināja piecelties sēdus. Es atgrūdu viņu atpakaļ un ar celi uzspiedu viņam uz krūtīm.
- Tu nedrīksti kustēties, es nikni uzbrēcu. Sagrābu Dūgala kiltu malu un stipri parāvu, liekot viņam palikt blakus man uz ceļiem.
- Paskaties uz to, es teicu, no visa spēka tēlodama virsmāsu. Iemetu viņam rokā samirkušā krekla vīstokli. Dūgals, riebumā iesaucies, to nometa.
Saņēmu viņa roku un uzliku slimniekam uz pleca.
- Un te ari. Kāds asmens izdurts cauri tieši trapecveida muskulim.
- Durklis, ievainotais man palīdzēja.
- Durklis! es izsaucos. Un kāpēc tu man neko neteici?
Džeimijs paraustīja plecus un, klusi sāpēs novaidējies, apklusa.
- Jutu, ka ieduras, bet nezināju, vai stipri; necik daudz nesāpēja.
- Vai tagad sāp?
- Jā, viņš īsi atteica.
- Labi. Es biju briesmīgi dusmīga. Tā tev vajag. Varbūt tad tu zināsi, kā joņot pa laukiem, zogot jaunas sievietes, g-galējot cilvēkus un… Jutu, ka esmu muļķīgi tuvu asarām, un apklusu, lai atgūtu pašsavaldīšanos.
Dūgalam mūsu saruna sāka apnikt.
- Vai varēsi noturēties zirgā, puis?
- Viņš nekur nevar jāt! es nikni protestēju. Viņam jāguļ slimnīcā. Viņš nekādā ziņā nevar…
Kā parasti, manos iebildumos neviens neklausījās.
- Vai varēsi jāt? Dūgals atkārtoja.
- Jā, ja nocelsiet man no krūtīm šito mergu un iedosiet tiru kreklu.
4 es ierodos pilī
T
urpmāk nekādi notikumi neatgadījās, ja vien par notikumu nesauc jāšanu piecpadsmit jūdzes pa mežonīgu apvidu nakti, kad itin bieži nav iespējams izmantot priekšrocības, ko piedāvā ceļš kopā ar kiltos ģērbtiem, līdz zobiem bruņotiem vīriem, turklāt vēl sēžot uz viena zirga ar ievainoto. Tomēr labi, ka mums neuzbruka lielceļa laupītāji, mēs nesaskrējāmies ar meža zvēriem un neizmirkām lietū. Pēc vispārējiem uzskatiem, pie kuriem jau sāku pierast, ceļojums bija visai garlaicīgs.