"…un viņam pretī nāca desmit spitālīgi vīri." Kā tad, es nodomāju. Pie joda, kas ir "spitālīgi"? Jāpamēģina psalmi.
"Bet es esmu tārps un ne cilvēks… es esmu kā izliets ūdens, visi mani kauli ir kā salauzti, mana sirds manās miesās ir kā izkusis vasks." Nūjā, kompetenta diagnoze, es mazliet nepacietīgi nodomāju. Bet vai te bija minēta ārstēšana?
"Neesi tik tālu, ak, Kungs, Tu mans spēks, steidzies palīgā! Izglāb manu dvēseli no zobena, manu dzīvību no suņu varas!" Hmm.
Es pievērsos ījaba grāmatai, Džeimijam tā patika vislabāk. Ja kāds vispār var piedāvāt noderīgu padomu…
"Tikai vienīgi viņa paša miesas sāpes viņš sajūt, un viņa dvēsele skumst tikai pati par sevi." Mmm, jā, es domāju un pāršķīru lappusi.
"Viņš to audzina un pārmāca arī ar ilgstošām un smagu ciešanu pilnām sāpēm uz tā gultas, lauzīdams viņam visus viņa kaulus… Viņa miesa izdilst, ka tur nepaliek, ko redzēt, un viņa kauli izspiežas, kas citkārt nebija redzami." Precīzi, es nodomāju. Kas tālāk?
"Tiešām viņa dvēsele ir jau tuvu klāt pie kapa un viņa dzīvība vietai, kurā valda tikai nāves vara." Nav nekas labs, bet nākamais teikums bija uzmundrinošāks. "Un, ja tad pār viņu stāv kāds eņģelis kā starpnieks un aizbildnis, kā viens no tūkstošiem, lai nodotu liecību par cilvēka taisnīgumu. Un, ja tas par tevi apžēlojas un saka: izglāb viņu, lai tas nenogrimst kapā, jo es esmu atradis izpirkšanas maksu. Tad viņa miesa atkal pildās ar jaunības spēku, tā ka viņš jūtas pārnests atpakaļ savās senajās jaunības dienās." Un kas tad ir tā maksa, kas izpirktu cilvēka dvēseli un atbrīvotu manu mīļo no suņa varas?
Es aizvēru grāmatu un pievēru acis. Vārdi saplūda kopā, izkusdami steidzīgi risināmā uzdevumā. Kad es izrunāju Džeimija vārdu, man pāri gāzās izmisums. Un tomēr es piedzīvoju kādu sīku miera mirkli, atslābuma brīdi, kad es atkal un atkal teicu: "Ak, Kungs, tavās rokās es nododu tava kalpa Džeimsa dvēseli."
Man pēkšņi radās doma, ka varbūt Džeimijs labāk būtu miris; viņš teica, ka gribētu mirt. Es nešaubījos: ja es izpildītu viņa vēlēšanos un dotos projām, viņš drīz būtu miris vai nu no spīdzināšanas, vai slimības sekām, tiktu pakārts vai kristu kaujā. Un es biju pārliecināta, ka viņš to labi zina. Vai man vajadzētu darīt tā, kā viņš vēlas? Pie velna, ja es to darīšu, es sev teicu. Sasodīts, ja es to darīšu, nikni uzbrēcu saules staru vainagam uz altāra un atkal atvēru Bībeli.
Pagāja krietns laiks, līdz es pamanīju, ka mans lūguma pavediens vairs nav monologs. Faktiski es to apzinājos tikai tad, kad sapratu, ka tikko esmu atbildējusi uz jautājumu, kuru neatcerējos uzdevusi. Šajā bezmiega transa un izmisuma stāvoklī no manis kaut kas tika prasīts, es nezināju, kas īsti, bet es bez domāšanas biju atbildējusi: "Jā."
Pēkšņi atvairīju visas domas un klausījos zvanošajā klusumā. Un tad jau piesardzīgāk neskanīgā balsī atkārtoju: "Jā. Jā." Un man caur galvu izslīdēja doma. "Grēka nosacījumi ir šādi pirmais, lai tam būtu jūsu pilna piekrišana… un tas ir nosacījums arī žēlastībai," atskanēja tēva Anselma vārdu klusā atbalss.
Man radās sajūta, ne pēkšņa, bet pilnīgi pārliecinoša, it kā man būtu iedots rokās kaut kas mazs, neredzams. Dārgs opāls, gluds kā nefrīts, smags kā olis no upes, trausls kā putna ola. Bezgalīgs klusums, dzīvs kā Radības sakne. Ne dāvana, bet uzticība. Nikni jālolo, maigi jāsargā. Vārdi runāja paši par sevi un pazuda jumta krusta velvju ēnās.
Tad es nometos Klātbūtnes priekšā ceļos un bridi vēlāk, izejot no kapelas, nešaubījos, ka mirkļa mūžībā, kad apstājas laiks, man ir dota atbilde, bet man nebija ne jausmas, kāda tā ir. Zināju tikai to, ka tas, ko es turēju savās rokās, bija cilvēka dvēsele, tikai nevarēju pateikt manējā vai kāda cita.
Diez vai tā bija atbilde uz manu lūgšanu, kad es, atsākoties parastajam laikam, no rīta pamodusies, ieraudzīju pie manas gultas stāvam vienu no laju brāļiem, kurš sacīja, ka Džeimijs deg kā ugunī.
- Un sen jau? es jautāju, kad profesionāli biju uzlikusi roku slimniekam uz pieres un muguras, novērtējusi karstumus padusē un cirkšņos. Ne miņas no temperatūru pazeminošiem sviedriem; tikai sausa, nostiepta āda, ko augstā temperatūra pastāvīgi izkaltē. Viņš bija nomodā, bet skatiens miglains un izklaidīgs. Drudža iemesls bija skaidrs. Sadragātā labā roka bija pietūkuši, cauri pārsējiem sūcās smirdīgs šķidrums. Biedējošas sarkanas rievas stiepās līdz plaukstai. Nolādētā infekcija, nodomāju pie sevis. Netīra, strutojoša asins saindēšanās, dzīvībai bīstama situācija.
- Kad es ienācu pēc rīta lūgšanām, viņš jau tāds bija, atbildēja kalpojošais brālis, kas bija mani ataicinājis. Iedevu viņam padzerties ūdeni, bet tūlīt pēc ausmas sākās vemšana.
- Vajadzēja uzreiz pasaukt mani, es pārmetoši sacīju. Bet nekas. Cik ātri iespējams, atnesiet man karstu ūdeni, aveņu lapas un atvediet brāli Polidoru. Viņš izgāja, apsolījis, ka atnesīs man ari brokastis, bet es, stiepjot roku pēc krūzes ar ūdeni, pamāju, ka tāda greznība nav nepieciešama.
Kamēr atnāca brālis Polidors, es jau biju mēģinājusi piegādāt organismam ūdeni iekšēji, bet tas tika spēcīgi atgrūsts, tāpēc tagad es to dariju ārēji, vaļīgi aptinot ap degošo augumu slapjus palagus.
Vienlaikus es inficēto roku mērcēju tikko vārītā ūdenī, cik karstā vien iespējams, lai neapdedzinātos. Tā kā manā rīcībā nebija sulfonamīdu vai citu mūsdienu antibiotiku, tad karstums bija vienīgais līdzeklis pret bakteriālu infekciju. Slimnieka organisms darīja, ko varēja, radot karstumu pats ar augstu temperatūru, bet drudzis savukārt bija kaitīgs muskuļiem un smadzeņu šūnām. Tātad grūtākais bija sabalansēt pietiekami lielu karstumu piegādāt ievainotajai vietai, lai iznicinātu infekciju, bet pārējā ķermenī saglabāt tik zemu temperatūru, lai nerastos bojājumi, un nodrošināt apūdeņošanu, lai saglabātu normālu funkcionēšanu. Viens sasodīts trispakāpju žonglēšanas triks, es drūmi nodomāju.
Šajā brīdī ne Džeimija noskaņojums, ne fiziskā labsajūta vairs nebija svarīga. Tagad risinājās atklāta cīņa par viņa dzīvību, kamēr infekcija un drudzis iet savu gaitu; nekam citam vairs nebija nozīmes.
Otrās dienas pēcpusdienā sākās halucinācijas. Mēs piesējām Džeimiju pie gultas ar mīkstām lupatām, lai viņš no tās neizkrīt. Pēdīgi es drudža mazināšanai ķēros pie izmisuma līdzekļa, aizsūtīju vienu no brāļiem ar grozu pēc sniega, kuru apliku Džeimijam apkārt. Tas beidzās ar spēcīgu drebuļu lēkmi, pēc kuras viņš bija pārguris kā izgriezta lupata, tomēr temperatūra uz kādu brīdi mazinājās.
Diemžēl šādu ārstēšanu vajadzēja atkārtot ik pēc stundas. Lidz saulrietam istaba atgādināja purvu: uz grīdas satecējušas izkusušā sniega peļķes, starp tām kā ciņi izsvaidīti mētājās slapju palagu kaudzītes un dūmi, kas cēlās no ogļu pannas kaktā, atgādināja purva gāzi. Mēs ar brāli Polidoru sviedros un aukstajā sniega ūdenī bijām izmirkuši līdz ādai un atradāmies tuvu spēku izsīkumam, kaut arī Anselms un laju brāļi mums daudz palīdzēja. Bijām izmēģinājuši pretdrudža līdzekļus, tādus kā ehinācija, dzeltenā sakne, kaķumētra un izops, bet bez panākumiem. Vītolu mizas tēju, kas būtu noderīga, jo saturēja salicilskābi, nebija iespējams iedzert tik daudz, lai tas ko mainītu.
Vienā no retajiem mierīgajiem brīžiem Džeimijs man lūdza, lai ļauju viņam nomirt. Es atbildēju strupi, tāpat kā iepriekšējā naktī biju teikusi sev: "Lai velns mani parauj, ja es to ļaušu!" un turpināju darīt, kas darāms.