Выбрать главу

Kad rietēja saule, es dzirdēju, ka pa gaiteni iet cilvēki. Atvērās durvis, un istabā ienāca abats, Džeimija tēvocis Aleks, kopā ar brāli Anselmu un trim citiem mūkiem, no kuriem viens nesa mazu ciedru šķirstiņu. Abats pienāca pie manis un īsi svētīja, tad saņēma abās plaukstās manu roku.

-    Tagad mēs zēnu svaidīsim. Dobjā balss skanēja laipni. Nebīs­tieties.

Viņš pagriezās pret gultu, un es izmisīgi ar acīm meklēju Anselmu, lai viņš man paskaidro.

-    Tas ir pēdējais Sakraments. Viņš nostājās man blakus, lai klusā balsī netraucētu ap gultu sanākušos mūkus. Pēdējais svaidījums.

-    Pēdējais svaidījums! To taču dod cilvēkam, kurš mirst!

-    Kuš! Anselms pavilka mani tālāk no gultas. Pareizāk to būtu dēvēt par slimnieka svaidīšanu, lai gan parasti to tiešām pasniedz tiem, kuru dzīvība ir apdraudēta. Mūki bija saudzīgi noguldījuši Džeimiju uz muguras, iekārtodami tik ērti, lai savainotie pleci tiktu skarti pēc iespējas mazāk.

-    Šim Sakramentam ir divi uzdevumi, Anselms turpināja man čukstus skaidrot, kamēr notika gatavošanās. Pirmām kārtām tas ir dziedināšanas Sakraments mēs lūdzam, lai cietējs atveseļojas, ja tāda ir Dieva griba. Iesvaidīšana, svētitā eļļa tiek lietota kā dzīvibas un dzie­dināšanas simbols.

-    Un otrs uzdevums? es jautāju, bet atbildi, šķiet, jau zināju.

Anselms pamāja ar galvu.

-    Ja Dieva griba ir tāda, ka slimniekam nav lemts izveseļoties, tad viņam tiek dota grēku atlaide un mēs nododam viņu Dieva rokās, lai viņa dvēsele var doties projām mierā. Viņš redzēja, kā es saspringstu, grasldamās iebilst, un brīdinoši saņēma manu roku.

-    Tie ir Baznīcas rituāli. Jūsu virām tie pienākas un ari miers, ko viņš tādējādi var gūt.

Gatavošanās bija pabeigta. Džeimijs gulēja uz muguras, sega pie­dienīgi apklāja viņa gurnus, gultas abos galos dega sveces, kas man ārkārtīgi nepatīkami atgādināja kapus. Abats Aleksandrs apsēdās pie gultas, viņam blakus nostājās mūks ar paplāti rokā, uz kuras bija ciborijs ar vāku, divas mazas sudraba pudelītes ar svētīto ūdeni un svaidāmo eļļu, un pār abiem apakšdelmiem viņam bija pārklāts balts audums. Kā tāds viesmīlis, kas pasniedz vīnu, es dusmīgi nodomāju. Visa šī procedūra padarija mani nervozu.

Rituāls notika latiņu valodā, klusā skandēšana glāstīja ausi, kaut ari vārdu nozīmi nesapratu. Anselms man čukstus izskaidroja dažas dievkalpojuma daļas; citas bija saprotamas pašas par sevi. Vienā brīdī abats pamāja Polidoram, kurš pagāja uz priekšu un pielika Džeimijam pie deguna mazu trauciņu. Tajā noteikti bija ožamais spirts vai kāds cits uzmundrinošs līdzeklis, jo Džeimijs noraustījās un spēji pagrieza galvu, kaut ari acis palika aizvērtas.

-     Kāpēc viņi grib Džeimiju pamodināt? es čukstus jautāju.

-    Ja vien ir iespējams, tad cilvēkam jābūt pie pilnas apziņas, lai viņš varētu apstiprināt, ka nožēlo dzīves laikā daritos grēkus. Un, ja viņš to spēs, tad abats iedos viņam Svēto Sakramentu.

Abats maigi noglāstīja Džeimija vaigu, pagriežot galvu atpakaļ pie bļodiņas, un klusi viņu uzrunāja. No latiņu valodas viņš bija pārgājis uz ģimenē lietoto skotu valodu ar plato izrunu, un balss skanēja liegi.

-    Džeimij! Džeimij, puis! Tas esmu es, Aleks. Esmu pie tevis. Tev tagad maķenīt jāatver acis, tikai mazu drusciņu. Es tev došu grēku pie­došanu un tad Mūsu Kunga Svēto Sakramentu. Paņem mazu malciņu, lai vari atbildēt, kad vajadzēs. Mūks Polidors pacēla Džeimijam pie lūpām kausu, uzmanīgi pa pilītei pilinot mutē ūdeni, līdz izkaltusi mēle un rīkle varēja uzņemt vēl. Viņa acis bija vaļā, drudža aizmiglotas, bet modras.

Tad abats turpināja jautāt angļu valodā, bet tik klusi, ka es gandrīz nespēju sadzirdēt. "Vai tu atsaki Sātanam un viņa darbiem?" "Vai tu tici Mūsu Kunga Jēzus Kristus augšāmcelšanai?" un tā tālāk. Uz katru Džeimijs ar sausu muti atbildēja: "Jā."

Kad Sakraments bija iedots, Džeimijs nopūties atlaidās spilvenos un atkal aizvēra acis. Es redzēju viņa ribas, kad dziļi iegrimušais krūš­kurvis cilājās, viņam elpojot. Viņš bija briesmīgi novājējis gan slimības, gan drudža dēļ. Abats pārmaiņus ar svēto ūdeni un eļļu pārmeta virs viņa auguma krusta zīmi un svaidīja pieri, lūpas, degunu, ausis un acu plakstus. Tad ar svētīto eļļu pārmeta krustu iekritušajam krūškurvim virs sirds, plaukstām un pēdām. Ar milzīgu rūpību viņš pacēla ievai­noto roku, pārsmērēja eļļu pāri brūcei un nolika roku atpakaļ uz Džei­mija krūtīm, kur tā nogūla zem koši sarkanās naža brūces.

Svaidīšana notika ātri un neiedomājami viegli, abata īkšķis kus­tējās veikli un pieskārās liegi kā putna spalva. "Māņticīga pesteļošanās," sacīja manu smadzeņu racionālā daļa, bet mūku sejās redzamā mīlestība, kad viņi lūdza Dievu, mani dziļi aizkustināja. Džeimija acis atkal bija vaļā, bet tās bija mierīgas, un seja pirmoreiz, kopš pametām Lelibroku, likās apskaidrota.

Ceremoniju noslēdza ar īsu lūgšanu latīņu valodā. Uzlicis rokas Džeimijam uz galvas, abats sacīja angļu valodā: "Kungs, tavās rokās mēs nododam tava kalpa Džeimsa dvēseli. Dziedini viņu, mēs lūdzam, ja tā ir tava griba, un stiprini viņa dvēseli, lai viņš var piepildīties ar žēlastību un mūžībā iepazīt tavu mieru."

-     Āmen, atbildēja otrs mūks. Un es arī.

Līdz tumsai slimnieks atkal bija ieslidzis pusnemaņā. Džeimija spēki izsīka, un mēs varējām viņu tikai laiku pa laikam pamodināt, lai iedotu kādu malku ūdens, jo tas uzturēja viņu pie dzīvības. Lūpas bija sasprēgājušas, un āda lobījās, viņš vairs nevarēja parunāt, bet, ja stipri sapurināja, atvēra stiklainas acis. Džeimijs mūs vairs nepazina; viņš blenza tukšu skatienu, tad pamazām plaksti atkal aizvērās un vaidē­dams viņš aizgrieza galvu.

Es stāvēju pie gultas un lūkojos lejup, Džeimijs no dienā piedzī­votā sasprindzinājuma bija tā pārguris, ka es jutu vairs tikai trulu izmi­sumu. No transa mani izrāva brāļa Polidora vieglais pieskāriens.

-    Pagaidām jūs viņa labā neko nevarat darīt, viņš sacīja, stingru roku vedot mani projām. Jums jāiet atpūsties.

-     Bet… es iesāku, tad aprāvos. Es sapratu, ka viņam ir taisnība. Mēs bijām darījuši visu iespējamo. Vai nu drudzis drīz pāries pats no sevis, vai arī Džeimijs nomirs. Pat visspēcīgākais organisms nespēj iztu­rēt drudža postošo iedarbību vairāk nekā pāris dienu, bet Džeimijam bija atlicis maz spēka.

-    Es palikšu pie viņa, Polidors sacija. Ejiet pagulēt. Es jūs pasaukšu, ja… Viņš nepabeidza teikumu, bet pamāja ar roku manas istabas virzienā.

Gulēju nomodā savā šaurajā gultā un blenzu griestu sijās. Acis man bija sausas un karstas, kakls sāpēja, it kā arī man būtu drudzis. Vai tā bija atbilde uz manām lūgšanām un mēs nomirsim reizē?

Beidzot es piecēlos un paņēmu bļodu un krūzi, kas stāvēja uz gal­diņa pie durvīm. Noliku smago māla trauku istabas vidū uz grīdas un uzmanīgi pielēju tik pilnu, ka ūdens pie bļodas biezās malas izliecās drebelīgā burbulī.

Pa ceļam uz istabu biju iegriezusies brāļa Ambrozija zāļu kambarī. Attaisīju mazo sainīti ar kaltētajām zālītēm, iekaisīju kādu sauju ogļu pannā, mūrēs lapas tūlīt uzvūmoja smaržīgos dūmos, un kampara drus­ciņas starp sarkani kvēlojošām oglēm sadega ar sīku, zilu liesmiņu.

Noliku svečturi aiz bļodas, kurā varēja spoguļoties, apsēdos uz grī­das un sāku aicināt kādu garu.

Akmens koridors bija auksts un tumšs, to apgaismoja tikai pie griestiem piekārtas eļļas lampiņas, kas dega ar vāju liesmu. Ikreiz, kad nonācu zem kādas no tām, ēna izstiepās tik gara, ka mana galva it kā ienira priekšā esošajā tumsā.