Brālis Viljams kā sastindzis stāvēja uz sliekšņa, turēdams rokā krūzi un bļodu. Viņš pievērsa skatienu tieši Džeimija kreisajai uzacij un jautāja:
- Un kā jūs šorīt jūtaties?
Ilgi valdīja klusums, kura laikā Džeimijs apdomīgi palika uz vietas, apsegdams lielāko tiesu mana auguma. Beidzot piesmakušā balsī, kā runā cilvēks, kuram šis atklājums liekas neticams, viņš atbildēja:
- Izsalcis.
- 0, tas ir labi, brālis Viljams iesaucās, joprojām blenzdams uz uzaci. Iešu pateikt brālim Jozefam. Un durvis aiz viņa bez skaņas aizvērās.
- Cik labi, ka tu nekustējies, es piezīmēju. Negribētu justies atbildīga par to, ka brālim Viljamam rastos nešķīstas domas.
Koši zilas acis blenza manī.
- Nūjā, viņš jokodams sacīja, mana pakaļa nespētu samaitāt nevienu, kas devis Svētos solījumus; katrā ziņā ne tagadējā izskatā. Taču tava… Viņš apklusa, lai noklepotos.
- Kas ir ar manu? es noprasīju.
Košā galva lēnām pieliecās, lai noskūpstītu manu plecu.
- Tava, viņš teica, sagrozītu galvu pat bīskapam.
- Mmmphmmmm. Jutu, ka man sāk padoties skotu ņurdiens.
- Lai būtu kā būdams, varbūt tu tagad pieceltos. Baidos, ka pat brāļa Viljama smalkjūtībai ir robežas.
Džeimijs rūpīgi nolika savu galvu blakus manējai uz gobelēna gabala un no sāniem skatījās uz mani.
- Nezinu, ko es pagājušajā naktī redzēju sapnī un ko īstenībā. Viņa roka neapzināti aizslīdēja pakasīt krūtis. Bet, ja tikai puse no tā, kas man rādījās, patiešām notika, man tagad vajadzētu būt beigtam.
- Tu neesi. Es pārbaudīju. Mazliet vilcinājusies, es pajautāju:
- Vai tu to gribi?
Viņš lēnām pasmaidīja, acis pievēris.
- Nē, Ārmaliet, negribu. Viņa seja bija kalsna, slimības un noguruma apēnota, bet rāma, līnijas ap muti izlīdzinājušās, un zilo acu skatiens skaidrs. Bet esmu tam sasodīti tuvu, gribi to vai ne. Vienīgais iemesls, kāpēc es šobrīd, manuprāt, nemirstu, ir tas, ka man gribas ēst. Es negribētu ēst, ja man vajadzētu mirt, kā tu domā? Liekas, ka tā būtu veltīga izšķērdība. Viena acs aizvērās, bet otra pievērta šķelmīgi raudzījās manī.
- Tu nevari piecelties?
Viņš apdomājās.
- Ja no tā būtu atkarīga mana dzīve, tad es varbūt atkal paceltu galvu. Bet celties augšā? Nē.
Nopūtusies es izlocījos viņam no apakšas un vispirms sakārtoju gultu, tikai tad mēģināju uzsliet viņu vertikāli. Džeimijam izdevās nostāvēt tikai dažas sekundes, tad acis pārgriezās un viņš iekrita gultā. Es izmisīgi meklēju pulsu un atradu, lēnu un spēcīgu, tieši zem trisstaru zvaigznes rētas kakla pamatnē. Vienkārši pārgurums. Pēc ieslodzījumā pavadīta mēneša un nedēļu neiedomājami liela fiziska un garīga stresa, badošanās, ievainojumiem, vemšanas un drudža pat visstiprākais organisms beidzot būtu izsmēlis visus resursus.
- Lauvas sirds, es teicu, purinādama galvu, un vērša galva. Žēl, ka tev nav ari degunradža ādas. Pieskāros brūcei uz pleca, kas no jauna bija aprasojusi asinīm.
Viņš atvēra vienu aci.
- Kas ir degunradzis?
- Es domāju, ka tu esi zaudējis samaņu!
- Biju. Esmu. Galva griežas kā vilciņš.
Pārvilku viņam segu.
- Tagad tev vajag paēst un atpūsties.
- Bet tev tagad, viņš sacīja, vajag apģērbties. Un, atkal aizvēris acis, uzreiz aizmiga.
40 grēku piedošana
Manā atmiņā nav saglabājies, kā atradu ceļu uz gultu, bet laikam jau kaut kādā veidā biju tur nonākusi, jo es pamodos gultā. Pie loga sēdēja Anselms un lasīja.
- Džeimijs? es nočērkstēju.
- Guļ, viņš atbildēja, noliekot grāmatu. Tad pameta skatienu uz stundu sveci, kas dega uz galda. Tāpat kā jūs. Trīsdesmit sešas stundas jūs esat bijusi pie eņģeļiem, ma belle. Anselms ielēja no māla krūzes tasītē vīnu un pielika man pie lūpām. Kādreiz es vīna dzeršanu gultā ar neiztīrītiem zobiem būtu uzskatījusi par pēdējo soli pretī pagrimumam. Taču klosterī atbilstoši ģērbta franciskāņu mūka sabiedrībā šāda rīcība nelikās tik izvirtusi. Un vins nudien noplēsa sūnu, kas, šķiet, bija saaugusi man mutē.
Nolaidu kājas uz grīdas un zvārodamās sēdēju uz gultas malas. Anselms satvēra mani aiz rokas un uzmanīgi noguldīja atpakaļ. Piepeši likās, ka viņam ir četras acis, kā ari vairāk degunu un lūpu, nekā cilvēkam ir nepieciešams.
- Man drusku reibst galva, es izdvesu, aizverot acis. Pēc tam vienu pavēru. Jau labāk. Vismaz viņš bija viens, kaut ari mazliet izplūdis.
Anselms noraizējies pieliecās man tuvāk.
- Varbūt man tomēr pasaukt brāli Ambroziju vai brālī Polidoru, kundze? Diemžēl es no medicīnas neko nesaprotu.
- Nē, man neko nevajag. Es tikai pārāk strauji piecēlos. Mēģināju vēlreiz, lēnāk. Šoreiz istaba un tās iekārtojuma priekšmeti nosacīti palika savās vietās. Pamanīju, ka man smeldz neskaitāmi zilumi un sasitumi, kuriem, aizņemta ar reibstošo galvu, līdz šim nebiju pievērsusi uzmanību. Nokrekšķējos un atklāju, ka man sāp kakls. Es saviebos.
- Nudien, ma chиre, varbūt tomēr… Anselms jau stāvēja pie durvīm, gatavs steigties pēc palīdzības. Viņš izskatījās stipri noraizējies. Pastiepu roku pēc spoguļa, kas stāvēja uz galda, bet pārdomāju. Un nudien tam es vēl nebiju gatava. Spoguļa vietā es satvēru vīna krūku.
Anselms kā šaubīdamies atgriezās istabā un skatījās uz mani. Galu galā, pārliecinājies, ka es tomēr neģībšu, viņš atkal apsēdās. Nesteidzīgi, cenšoties atbrīvoties no opija izraisīto sapņu iespaida, pa malciņam dzēru vīnu, un domas pamazām kļuva skaidrākas. Tātad mēs tomēr esam dzīvi. Abi.
Mani sapņi bija haotiski, tajos bija daudz vardarbības un asiņu. Neskaitāmas reizes biju redzējusi, ka Džeimijs ir vai nu miris, vai pašlaik mirst. Un kaut kur miglā slēpās sniegā gulošais zēns, viņa izbrīna pilnā, apaļā seja pārklājās ar Džeimija sasisto un saskrāpēto. Reizēm nožēlojamā pūka uz virslūpas parādījās Frenka sejā. Pilnīgi skaidri atcerējos, ka nogalināju viņus visus trīs. Man bija sajūta, ka cauru nakti esmu dūrusi un slaktējusi, turklāt man truli smeldza visi muskuļi.
Anselms joprojām bija tepat un, rokas klēpī salicis, pacietīgi mani vēroja.
- Jūs tomēr varat man palīdzēt, tēvs, es ierunājos.
Dedzīgi vēlēdamies man pakalpot, viņš uzreiz piecēlās un jau sniedzās pēc krūkas.
- Protams. Vēl vīnu?
Es vārgi pasmaidīju.
- Jā, bet vēlāk. Tagad es gribu, lai jūs uzklausāt manu grēksūdzi.
Viņš satrūkās, bet tikpat aši savāca savu profesionālo pašapziņu kā
mūka tērpa krokas.
- Bet, protams, chиre madame, ja vēlaties. Bet vai nebūtu labāk, ja es ataicinātu tēvu Žerāru? Viņš ir labi iecienīts grēksūdžu uzklausītājs, bet es… Anselms galliskā žestā paraustīja plecus. Man, protams, ir ļauts uzklausīt grēksūdzes, bet, atklāti sakot, es reti to daru, jo esmu tikai zinātnieks.
- Es gribu jūs, stingri paliku pie sava. Un gribu darīt to tūlīt.
Padevies viņš nopūtās un aizgāja pēc stolas. Sakārtojis to ap kaklu, lai purpura zīds stieptos taisnā un vizuļojošā līnijā pāri melnā habita priekšai, viņš apsēdās uz soliņa, īsi mani svētīja, tad atliecās un gaidīja.