Es viņam izstāstīju visu. Visu. Kas es esmu un kā te nonācu. Par Frenku un par Džeimiju. Un par jauno angļu dragūnu ar bālo, pūtaino seju, kas palika sniegā mirstam.
Kamēr es runāju, tēva Anselma sejā nepakustējās ne vaibsts, vienīgi apaļās, brūnās acis kļuva vēl apaļākas. Kad beidzu, viņš pāris reižu samirkšķināja plakstus, pavēra muti, gribēdams kaut ko teikt, atkal to aizvēra un papurināja galvu, it kā tā varētu atgūt spēju skaidri domāt.
- Jā, es pacietīgi sacīju. Vēlreiz nokremšlojos; es kvarkšķēju kā krupis. Jūs dzirdējāt pareizi. Un jūs to arī neesat iedomājies. Vai tagad saprotat, kādēļ es gribēju jums to pastāstīt zem grēksūdzes noslēpuma?
Mūks mazliet apjucis pamāja ar galvu.
- Jā. Jā, protams. Ja… bet, jā. Protams, jūs nevēlaties, lai es kādam to stāstītu. Un vēl tas, ka jūs man savu stāstu atklājāt zem Sakramenta zīmoga, tātad jūs sagaidāt, ka es jums ticēšu. Bet… Viņš pakasīja galvu, tad pacēla skatienu. Lēnām viņa sejā iegūla plats smaids.
- Bet cik brīnumaini! viņš klusi iesaucās. Cik neiedomājami, un cik brīnišķīgi!
- Brīnišķīgi nu nav tas vārds, ko izvēlētos es, vēsi noteicu, bet "neiedomājami" gan. Es ieklepojos un pastiepu roku pēc vīna.
- Bet tas ir… brīnums, viņš pie sevis teica.
- Ja jūs tā sakāt, es nopūtos. Bet es gribu zināt, lūk, ko… ko man darīt? Vai es esmu slepkava? Starp citu, arī laulības pārkāpēja? Neko daudz jau vairs nevar darīt ne vienā gadījumā, ne otrā, tomēr es gribētu zināt. Un, tā kā esmu šeit, kā man rīkoties? Vai es varu tas ir, vai man vajadzētu izmantot to, ko es zinu… lai mainītu notikumus? Es pat nesaprotu, vai tas ir iespējams. Bet, ja ir, vai man ir tiesības to darīt?
Tēvs Anselms atgāzās ar visu ķebli atpakaļ un domāja. Lēnām viņš pacēla uz augšu abus rādītājpirkstus, salika tos kopā un ilgi skatījās uz tiem. Pēdīgi viņš papurināja galvu un uzsmaidīja man.
- Es nezinu, ma bonne amie[12]. jūs sapratīsiet, ka šī situācija nav tāda, kādas parasti gadās uzklausīt biktskrēslā. Būs jādomā un jālūdz Dievs. Jā, pilnīgi noteikti jālūdz. Šonakt, kad sēdēšu pie Svētā Sakramenta, es domāšu par jūsu situāciju. Un rit varbūt varēšu dot padomu.
Viņš viegli pamāja, lai nometos ceļos.
- Bet tagad, mans bērns, es atlaidīšu tavus grēkus. Lai kādi tie ari būtu, paļaujies, ka tie tiks piedoti.
Viņš pacēla vienu roku svētījot, otru uzlika man uz galvas.
- Te absolvo, in nomine Patri, et Filii…
Pieceļoties viņš piecēla kājās arī mani.
- Paldies, tēvs, es pateicos. Būdama neticīga, es grēksūdzi izvēlējos tikai tādēļ, lai piespiestu viņu uztvert mani nopietni, tāpēc nobrīnījos, ka nasta, kas nospieda manu garu, likās, kļuvusi vieglāka. Varbūt tas bija tikai atvieglojums, ko sagādā patiesības atklāšana.
Tēvs Anselms pamāja ar roku, ka saruna beigusies.
- Tiksimies rītdien, chēre madame. Un tagad jums vajadzētu vēl atpūsties, ja varat.
Viņš devās uz durvīm, rūpīgi locīdams stolu. Uz sliekšņa viņš apstājās un pagriezies man uzsmaidīja. Mūka acīs vizēja bērnišķīgs satraukums.
- Un varbūt rit… viņš teica, varbūt jūs varēsiet… man pateikt, kā tas ir?
Es atbildēju ar smaidu.
- Jā, tēvs. Pastāstīšu.
Pēc tam kad Anselms bija aizgājis, es nedrošiem soļiem devos pa gaiteni apraudzīt Džeimiju. Biju redzējusi daudzus līķus, kas izskatījās labāk, bet viņa krūtis cilājās ritmiski un riebīgais zaļais tonis bija pazudis.
- Es viņu ik pa dažām stundām modinu, tikai tik ilgi, lai viņš norij dažas karotes buljona, brālis Rodžers, nostājies man blakus, klusi stāstīja. Viņš pārmaiņus raudzījās te uz slimnieku, te uz mani, un es, šķiet, izskatījos tā, ka viņš stipri satrūkās. Laikam jau pirms nākšanas šurp vajadzēja saķemmēt matus. Ē… varbūt jūs arī… gribētu?
- Nē, pateicos. Es domāju… domāju, varbūt iešu vēl pagulēt. Mani vairs nenomāca vainas apziņa un grūtsirdība, bet locekļos pamazām iegūla miegains, apmierinājuma pilns smagums. Vienalga, kas bija tā cēlonis grēksūdze vai vīns -, es ar izbrinu sapratu, ka nevaru vien sagaidit, kad varēšu iegrimt miegā un aizmirstībā.
Pieliecos un pieskāros Džeimijam. Viņš bija silts, bet drudža vairs nebija. Maigi noglāstīju viņa galvu, sakārtodama sarkanos matus. Mutes kaktiņš noraustījās un atkal aprima. Bet tas bija savilcies uz augšu. Par to es biju pārliecināta.
Debesis bija aukstas un pievilgušas, nokrāsojot pamali neizteiksmīgā pelēkumā, kas saplūda ar kalnu pelēcīgo dūmaku un pagājušās nedēļas sniega netīro garozu, tāpēc abatija izskatījās kā netīrā vates pikā ietīta. Pat krusta ejā ziemas klusums spieda klostera brāļu plecus. Un Lūgšanu stundās mūku balsis bija tādas kā apvēlušās, un biezās akmens sienas likās uzsūcam visas skaņas, klusinot ikdienas rosību.
Džeimijs nogulēja gandrīz divas dienas, pamodās, tikai lai iedzertu mazliet buljona vai vīna. Kad viņš beidzot bija izgulējies, atveseļojoties viņš uzvedās tā, kā jau parasti uzvedas jauni cilvēki, kuriem pēkšņi laupīts spēks un kuri zaudējuši neatkarību, kas līdz šim bija uzskatīts par pašsaprotamu. Citiem vārdiem sakot, lutināšana viņam patika apmēram divdesmit četras stundas diennaktī, un tad viņš kļuva pārmaiņus niķīgs, pārgalvīgs, īgns, aizkaitināts, untumains, kaprīzs un kašķīgs.
Plecu ievainojumi smeldza. Kreveles uz kājām niezēja. Viņam bija apnicis gulēt uz vēdera. Istabā bija pārāk karsts. Roka sāpēja. Dūmi no ogļu pannas koda acīs, un viņš nevarēja lasīt. Buljons, karsts piens ar vīnu vai piens bija apriebies. Viņš gribēja gaļu.
Es pazinu simptomus, kas liecināja, ka veselība atgriežas, un priecājos par to, bet kaprīzes ilgāk ciest es nebiju gatava. Es atvēru logu, mainīju palagus, ziedu kliņģerīšu ziedi uz muguras un kājas ieberzēju ar alvejas sulu. Tad atsaucu kalpojošo brāli un pasūtīju vēl buljonu.
- Es vairs negribu to zampu! Gribu kārtīgu ēdienu! Džeimijs aizkaitināts atstūma paplāti, izšļakstot buljonu uz salvetes, kas bija aptīta ap bļodu.
Es sakrustoju rokas uz krūtīm un raudzījos viņā. Man pretī vērās valdonīgas, zilas acis. Viņš bija tievs kā slotaskāts, žokļa un vaigu kauli izspiedušies. Lai ari brūces dzija labi, kuņģa kairinātajiem nerviem vajadzēja ilgāku laiku. Ne vienmēr apēstais buljons un piens palika iekšā.
- Ēdienu tu dabūsi tad, kad es teikšu, strikti sacīju, un ne ātrāk.
- Es to dabūšu tagad! Vai tu domā, ka varēsi noteikt, ko man ēst?
- Jā, sasodīts! Ja tu esi aizmirsis, tad es te esmu ārste.
Viņš nolaida kājas pāri gultas malai, acīmredzot nolēmis spert soļus. Atspiedu roku viņam uz krūtīm un iegrūdu atpakaļ gultā.
- Tavs pienākums ir palikt gultā un vienreiz dzīvē darīt, ko tev liek, es noskaldīju. Tu neesi pietiekami vesels, lai celtos, un neesi pietiekami vesels, lai ēstu cietu barību. Brālis Rodžers teica, ka tu šorīt atkal vēmi.
- Lai brālis Rodžers nebāž savu degunu citu darīšanās un tu ari, Džeimijs izspieda caur zobiem, cenšoties atkal tikt augšā. Viņš satvēra galda malu. Ar ievērojamu piepūli viņam izdevās uzslieties kājās, un tā viņš šūpodamies stāvēja.
- Atpakaļ gultā! Tu nokritīsi! Viņš bija satraucoši bāls, un pat tāda maza piepūle kā stāvēšana kājās lika izsisties aukstiem sviedriem.
- Nelikšos, Džeimijs spītējās. Un, ja arī nokritīšu, tad tā ir mana darīšana.
Šoreiz es biju patiešām noskaitusies.