Ak tā! Un kurš, pēc tavām domām, izglāba tavu nožēlojamo dzīvību? Pats visu izdarīji, vai ne? Saķēru Džeimija roku, lai ievadītu viņu atpakaļ gultā, bet viņš parāvās projām.
- Es tev to nelūdzu, vai ne? Es teicu, lai tu ej projām, ja? Un es vispār nesaprotu, kāda jēga bij izglābt manu dzīvību, ja tagad mērdē badā ja nu vienīgi tas tev sagādā prieku!
Tas nudien bija par traku.
- Nepateicīgais!
- Spītniece!
Es izslējos visā augumā un nikni norādiju uz gultu. Ar visu autoritāti, ko biju apguvusi, strādājot par medmāsu, es teicu:
- Šajā pašā mirklī liecies gultā, tu, spītīgais, ietiepīgais, idiotiskais…
- Skot, viņš ar baudu pabeidza manā vietā. Džeimijs paspēra soli uz durvju pusi un būtu nokritis, ja nebūtu satvēris ķebli. Viņš smagi nosēdās uz tā un sēdēja šūpodamies, bet skatiens bija mazliet klīstošs, jo reiba galva. Es savilku dūres un nikni lūrēju uz viņu.
- Jauki, es noteicu. Ārkārtīgi jauki! Pasūtīšu tev maizi un gaļu, un, kad tu pievemsi grīdu, tad pats varēsi četrrāpus to tīrīt! Es to nedarīšu, un, ja to darīs brālis Rodžers, tad es viņam nomaukšu ādu pār acīm!
Izjoņoju gaitenī un aizcirtu durvis mirkli pirms tam, kad otrā pusē pret tām sašķīda porcelāna bļoda. Pagriezos un ieraudzīju, ka gaiteni sapulcējušies skatītāji, kurus acīmredzot bija pievilinājis tracis. Brālis Rodžers un Mērtegs stāvēja plecu pie pleca, blenza manā pietvīkušajā sejā un straujas elpas cilātajās krūtīs. Rodžers šķita satraukts, bet Mērtega krunkainajā sejā lēnām izpletās smaids, kad viņš klausījās veselu virteni gēlu rupjību, kas skanēja aiz durvīm.
- Tātad puika veseļojas, viņš apmierināts secināja. Atspiedos pret gaiteņa sienu un jutu, ka arī manā sejā lēnām izplešas atbildes smaids.
- Nūjā, es teicu, jā.
Rīta cēlienu pavadīju augu kaltē un, kad nācu atpakaļ uz galveno ēku, satiku tēvu Anselmu, kurš savukārt atgriezās no krusta ejas, kas atradās blakus bibliotēkai. Ieraugot mani, viņa seja atplauka smaidā un viņš panāca mani pagalmā. Tā mēs sarunādamies pastaigājāmies pa abatijas teritoriju.
- Jūsu problēma, nenoliedzami, ir ļoti interesanta, viņš sacīja, nolaužot zariņu no krūma, kas auga pie mūra. Viņš kritiski noskatīja pumpuru, kas ziemā bija pavisam maziņš, tad aizmeta zariņu un pievērsa skatienu debesīm, kur vārga saule spraucās cauri paplānam mākoņu slānim.
- Jau siltāk, bet līdz pavasarim vēl krietns ceļš ejams, viņš noteica. Tomēr karpas šodien būs mundras aizejam līdz zivju dīķim.
Zivju dīķi nebūt nebija smalki, arhitektoniski elementi, kā biju iedomājusies, bet tikai mazliet vairāk nekā lietderīgas, ar akmeņiem izliktas siles ērtā attālumā no virtuves. Dīķi nodrošināja nepieciešamo ēdienu piektdienām un gavēnim, kad laikapstākļi bija par skarbu, lai varētu doties zvejot okeānā ierastākas zivis, tādas kā mencas, siļķes un plekstes.
Kā jau Anselms bija sacījis, zivis bija rosīgas, taukie, garenie ķermeņi slīdēja cits citam garām, baltajās zvīņās atspīdēja mākoņi, karpu kustības reizēm bija tik enerģiskas, ka sacēla nelielus viļņus, kas noplīkšķēja pret akmens cietuma malām. Kad pāri ūdenim krita mūsu ēnas, karpas pagriezās uz mūsu pusi kā kompasa adatas, kas vēršas pret ziemeļiem.
- Kad redz cilvēkus, zivis domā, ka tiks barotas, Anselms paskaidroja. Būtu žēl likt zivtiņām vilties. Vienu mirkli, chиre madame.
Viņš ieskrēja virtuvē un drīz vien atgriezās ar diviem klaipiem cietas maizes. Mēs stāvējām dīķa malā, lauzām mazus kumosiņus no klaipa un metām tās lejā mūžīgi izsalkušajās mutēs.
- Ziniet, jūsu neparastajai situācijai ir divi aspekti, Anselms sacīja, pilnībā nodevies maizes drupināšanai. Negaidītam smaidam izgaismojot seju, viņš iesāņus uz mani paskatījās, tad kā brīnīdamies nogrozīja galvu. Ziniet, es tomēr gandrīz nespēju tam noticēt. Tāds brīnums! Patiesi Dievs ir bijis laipns, ka man kaut ko tādu ir parādījis.
- Nu tas ir jauki, es mazliet vēsi atteicu, bet nezinu, vai viņš bijis tikpat labs arī pret mani.
- Tiešām? Es gan tā domāju. Anselms pietupās, aizvien vēl burzīdams maizi pirkstos. Tiesa, šī situācija radījusi jums ne vienu vien personisku apgrūtinājumu…
- Var teikt arī tā, es nomurmināju.
- Bet to var uztvert ari kā Dieva labvēlības zīmi, tēvs turpināja, un, sēžot kapelā, es ieraudzīju jūs kā ceļinieku, kura kuģis vētrā aizgājis bojā. Un man šķiet, ka tas ir labs salīdzinājums situācijai, kurā šobrīd esat nonākusi, kā jūs domājat? Iztēlojieties dvēseli, kundze, kura pēkšņi iemesta svešā zemē, izmisusi, bez draugiem un mājām, bez līdzekļiem, kurai ir tikai tas, ko var nodrošināt jaunā zeme. Šāds notikums nudien ir katastrofa, tomēr tas var būt sākums lielām iespējām un dāvanām, ja nu jaunā zeme ir bagāta? Jaunus draugus var iegūt, un sākas jauna dzīve.
- Jā, bet… es mēģināju iebilst.
- Tātad… Anselms ar uzsvaru teica, pacēlis pirkstu, lai mani apklusinātu, …ja jums atņemta iepriekšējā dzīve, varbūt tas ir tikai tādēļ, ka Dievam licies piemēroti svētīt jūs ar citu, kas var būt bagātāka un pilnasinīgāka.
- O, pilnasinīga tā ir gana, es piekritu, bet…
- No kanona likuma viedokļa, Anselms sarauca pieri, attiecībā uz jūsu laulībām viss ir kārtībā. Abas šīs savienības bija reālas un Baznīcas svētītas. Un, stingri ņemot, jūsu laulība ar jauno kavalieri patiesībā ir notikusi pirms jūsu laulībām ar Rendela kungu.
- jā, stingri ņemot, es atkal piekritu, apņēmusies vienreiz pabeigt teikumu līdz galam. Bet ne manā laikā. Neticu, ka kanona likums tika rakstīts, paturot prātā tādas situācijas.
Anselms sāka smieties, un bārdas spicais gals vējā plīvoja.
- Vairāk nekā skaidrs, ma chиre, vairāk nekā skaidrs. Es tikai gribēju teikt, ka no likuma viedokļa attiecībā uz šiem diviem vīriešiem jūs neesat ne grēkojusi, ne izdarījusi noziegumu. Tie bija divi jūsu situācijas aspekti, par kuriem pirmīt ieminējos: ko esat izdarījusi un ko darīsiet. Viņš saņēma mani aiz rokas un pavilka uz leju, tādējādi aicinot sēsties viņam blakus, lai mūsu acis būtu vienā augstumā.
- To jūs man jautājāt, kad es uzklausīju jūsu grēksūdzi, vai ne tā? Ko esmu izdarījusi? Un ko man darīt?
- Jā, tā ir. Un jūs man sakāt, ka neesmu izdarījusi neko sliktu? Bet es esmu…
Viņš sarunu biedru pārtrauca tikpat bieži kā Dūgals Makenzijs.
- Nē, neesat, viņš stingri noteica. Jūs taču saprotat, ka ir iespējams rīkoties saskaņā ar Dieva likumu un savu sirdsapziņu un tomēr piedzīvot grūtības un traģēdiju. Diemžēl tā ir taisnība, ka mēs vēl nezinām, kādēļ le bon Dieu ļauj eksistēt ļaunumam, bet mums ir Viņa vārds, ka tā notiek. "Es radu labu, un es radu ļaunu," tā Viņš saka Bībelē. No tā izriet, ka pat labi cilvēki dažkārt, es domāju, īpaši labi cilvēki, reizēm dzīvē saskaras ar sarežģījumiem un grūtībām, viņš dziļdomīgi piebilda. Piemēram, ņemsim jauno zēnu, kuru jums nācās nogalināt. Nē, viņš pacēla roku, lai neļautu man viņu pārtraukt, saprotiet pareizi. Jums nebija citas izejas, ņemot vērā kritiskos apstākļus, jums vajadzēja viņu nogalināt. Pat Māte Baznīca, kur māca dzīvības svētumu, atzīst, ka sevi un ģimeni jāaizstāv. Tā kā esmu redzējis, kādā stāvoklī bija jūsu vīrs, viņš atskatījās uz viesu spārnu, man nav nekādu šaubu, ka jums vajadzēja izmantot vardarbību. Tādā gadījumā jums nav sev ko pārmest. Jūs, protams, nožēlojat šo soli un skumstat, jo jūs, kundze, esat līdzjūtīgs un saprotošs cilvēks. Viņš viegli noglāstīja manu roku, kas gulēja uz augšup savilktajiem ceļgaliem. Dažkārt mūsu labākie nodomi beidzas ar ārkārtīgi nevēlamu rezultātu. Un tomēr jūs nevarējāt rīkoties citādi. Mēs nezinām, ko Dievs bija paredzējis jaunajam cilvēkam varbūt tāds bija viņa plāns, ka zēnam tajā brīdī bija jādodas pie Dieva. Bet jūs neesat Dievs un prasības sev varat izvirzīt tikai līdz zināmai robežai.