Nodrebinājos, jo ap stūri sāka vilkt auksts vējš, un es ciešāk apņēmu lakatu ap pleciem. Anselms to ievēroja un pamāja uz dīķi.
- Ūdens ir silts, kundze. Varbūt gribat iemērkt kājas?
- Silts? Neticības pilna blenzu ūdenī. Iepriekš nebiju pamanījusi, ka siles malās, tāpat kā svētā ūdens traukos pie baznīcas, nebija ledus vižņu un ūdenī peldēja mazi, zaļi augi, kas bija sadīguši dīķa akmeņu spraugās.
Lai mani pārliecinātu, Anselms nometa savas ādas sandales. Viņam bija izglītota cilvēka seja un balss, bet rokas un kājas strupas kā Normandijas zemniekam. Pacēlis habita malu līdz ceļiem, viņš iebrida dīķī. Karpas pajuka uz visām pusēm, bet tūlīt ziņkāri pagrieza degunus pret jauno svešķermeni.
- Viņas taču nekož, vai ne? es jautāju, aizdomīgi vērodama rijīgo zivju miriādes.
- Gaļai ne, mūks mani drošināja. Viņām nav zobu, kurus būtu vērts pieminēt.
Es novilku sandales un piesardzīgi iemērcu kājas ūdenī. Man par izbrīnu, tas bija silts. Ne karsts, bet patīkams pretstats mitrajam, dzestrajam gaisam.
- 0, cik jauki! Es apmierināta grozīju lielos pirkstus, radot karpu vidū ievērojamu apjukumu.
- Netālu no abatijas atrodas vairāki minerālavoti, Anselms stāstīja. Tie izverd no zemes karstu ūdeni, kuram piemīt ārstnieciskas īpašības. Viņš norādīja uz siles tālāko galu, kur redzēju klintī peldošu ūdensaugu daļēji aizsegtu nelielu atveri.
- No tuvākā avota šeit iesūknē nedaudz karstā minerālūdens. Tādēļ pavārs var pasniegt svaigas zivis galdā visos gadalaikos; ziemā karpām te būtu par aukstu.
Kādu laiku mēs draudzīgā klusumā bradājām pa ūdeni, zivju smagie ķermeņi šāvās garām un reizēm pārsteidzoši spēcīgi atsitās pret kājām. Atkal parādījās saule, aplejot mūs ar vāju, tomēr jūtamu siltumu. Anselms aizvēra acis, ļaujoties gaismas stariem. Viņš ierunājās, acis neatvēris.
- Jūsu pirmais vīrs viņu sauca Frenks, vai ne? ari viņš, man šķiet, jāuztic Dievam kā viena no tām lietām, ko jūs diemžēl nevarat ietekmēt.
- Bet es būtu varējusi, iebildu. Es varēju atgriezties… varbūt.
Anselms pavēra vienu aci un skeptiski mani noskatīja.
- Jā, "varbūt", viņš piekrita, bet varbūt arī ne. Nepārmetiet sev, ka nevēlējāties riskēt ar savu dzīvību.
- Ne jau riska dēļ es paliku, teicu, pabikstīdama ar kāju lielu, melnbalti plankumainu karpu. Nu katrā ziņā ne jau tikai riska dēļ. Es tā rīkojos daļēji no bailēm, bet galvenokārt tādēļ, ka es… es nevarēju pamest Džeimiju. Es bezpalīdzīgi paraustīju plecus. Es… vienkārši nespēju.
Anselms pasmaidīja, atverot abas acis.
- Laimīga laulība ir viena no dārgākajām Dieva dāvanām, viņš sacīja. Ja jums pietika veselā saprāta pieņemt un novērtēt dāvanu, tad jums neko nevar pārmest. Un padomājiet… Viņš piešķieba galvu kā brūns zvirbulis.
- Jūs savā pasaulē esat pazudusi gandrīz jau gadu. Jūsu pirmais vīrs jau būs apradis ar zaudējumu. Lai cik ļoti viņš jūs ir mīlējis, zaudējumu piedzīvo katrs cilvēks, tādēļ mums doti līdzekļi skumju pārvarēšanai, jo tas mums nāk par labu. Varbūt viņš būs sācis veidot jaunu dzīvi. Vai jums nāks par labu, ja pametīsiet vīrieti, kuram esat tik ļoti vajadzīga un kuru mīlat, ar kuru jūs saista svētās laulības saites, lai atgrieztos un izjauktu šo jauno dzivi? Jo īpaši, ja atgriezīsieties pienākuma apziņas mudināta, bet zinot, ka sirds paliek citur, nē. Viņš noteikti papurināja galvu.
- Neviens nevar kalpot diviem kungiem vienlaikus, ari sieviete ne. Ja tā būtu jūsu vienīgā oficiālā laulība un šī, viņš atkal pamāja uz viesu spārna pusi, tikai tāda pieķeršanās, tad pienākums varētu saukt jūs projām. Bet jūs savienoja Dievs, un es domāju, ka jums jātur godā savs pienākums pret kavalieri.
Kas attiecas uz otru aspektu, proti, ko darīt turpmāk? Tas būtu vēl apspriežams jautājums. Anselms izbrida no ūdens un noslaucīja habita apakšmalā kājas.
- Pārcelsim šo sapulci uz abatijas virtuvi, kur varbūt mums izdosies pierunāt brāli Jūlodžiju iedot mums siltu dzērienu.
Atradusi zemē nokritušu maizes kriksīti, iemetu to karpām un noliecos uzvilkt sandales.
- Jūs nevarat iedomāties, kāds tas ir atvieglojums, ka varu ar kādu par to parunāties, es sacīju. Un joprojām nespēju aptvert, ka jūs man patiesi ticat.
Anselms paraustīja plecus un galanti piedāvāja man elkoni, lai varu pieturēties, kamēr apsienu kurpju raupjās ādas siksniņas.
- Ma chиre, es kalpoju vīram, kurš pavairoja maizes klaipus un zivis, viņš pasmaidīja, pamājot uz dīķi, kur karpu bars pamazām izklīda, kurš izdziedināja slimos un piecēla mirušos. Vai man vajadzētu būt izbrīnītam, ka mūžības kungs, lai piepildītu savu gribu, izvedis cauri akmeņiem jaunu sievieti?
Nu, es domāju, tā ir labāk nekā būt pasludinātai par Babilonas netikli.
Abatijas virtuve bija silta un līdzīga alai, velvētos griestus gadsimtu gaitā bija nokvēpinājuši ar taukiem sajaukušies dūmi. Brālis Jūlodžijs, kas bija rokas līdz elkoņiem iegremdējis mīklas abrā, sveicinot pamāja ar galvu Anselmam un franču valodā uzsauca vienam no laju brāļiem, lai mūs apkalpo. Mēs atradām vietu, kur apsēsties, netraucējot rosībai, un drīz mums priekšā nolika divus kausus alus un šķīvi ar kaut kādu karstu cepumu. Es pastūmu šķīvi Anselmam, pārāk aizņemta ar savām domām, lai mani interesētu ēdiens.
- Ļaujiet man noformulēt to šādi, es teicu, rūpīgi izvēloties vārdus. Ja es zinātu, ka cilvēkiem draud kādas briesmas, vai man vajadzētu mēģināt tās novērst?
Anselms ar piedurkni domīgi berzēja padeguni; virtuvē valdošais karstums bija licis tam tecēt.
- Principā jā, viņš piekrita. Bet tas būtu atkarīgs no vairākiem apstākļiem: cik riskanti tas būtu jums pašai un kādi ir jūsu pārējie pienākumi? Un arī cik lielas ir izredzes gūt panākumus?
- Man nav ne mazākās jausmas. Nevaru atbildēt ne uz vienu no šiem jautājumiem. Izņemot par pienākumu, protams, es gribu teikt, ka ir taču Džeimijs. Bet viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kuriem var draudēt briesmas.
Anselms nolauza gabalu kūpošā cepuma un sniedza to man. Es nepievērsu tam uzmanību, pētīdama alu savā kausā. Abiem vīriešiem, kurus nogalināju, iespējams, būtu bērni, ja es nebūtu aprāvusi viņu dzīvi. Viņi būtu varējuši izdarīt… bezpalīdzīgi pamāju ar kausu, …kas zina, ko? Iespējams, es iejaucos viņu nākotnē… nē, es noteikti iejaucos viņu nākotnē. Bet es nezinu, kādā veidā, un tieši tas mani biedē.
- Hmm, tēvs Anselms domigi nomurdēja un pamāja garāmejošam laju brālim, kas piesteidzās ar svaigu pīrāgu un alu. Viņš vispirms pielēja abus kausus un tikai tad sāka runāt.
- Jā, esat atņēmusi dzīvību, bet esat to arī saglabājusi. Cik daudzi no slimajiem, kurus ārstējāt, bez jūsu iejaukšanās būtu nomiruši? Ari viņi mainīs nākotni. Ko tad, ja cilvēks, kuru izglābāt, pastrādās kādu briesmu darbu? Vai šī iemesla dēļ jums vajadzēja ļaut šim cilvēkam nomirt? Protams, ne. Anselms paklaudzināja ar alvas kausu pa galdu, lai uzsvērtu savu domu.
- Jūs sakāt, ka neuzdrošināties rīkoties, jo jums bail iejaukties nākotnē. Tas nav loģiski, kundze. Visi ietekmē nākotni. Ja būtu palikusi mājās, jūsu rīcība tāpat ietekmētu to, kas notiks, ne mazāk kā tagad. Vienīgā atšķirība ir tā, ka šobrīd, iespējams, jūs skaidrāk saskatāt, kādas ir jūsu rīcības sekas, bet tikpat labi tā var ari nebūt. Tēvs Anselms papurināja galvu un stingri lūkojās pāri galdam.