- Tā Kunga ceļi mums nav izdibināmi, un šādai kārtībai, bez šaubām, ir pamatots iemesls. Jums taisnība, ma chиre, Baznīcas likumi nav rakstīti, turot prātā šādas situācijas, un tāpēc jums nav nekā cita, uz ko paļauties, kā tikai uz savu sirdsapziņu un Dieva vadību. Es nevaru pateikt, ko jums vajadzētu vai nevajadzētu darīt.
Jums ir brīva griba kā visiem cilvēkiem pasaulē. Vēsture, manuprāt, ir šo rīcību apkopojums. Dažus Dievs izvēlas, lai viņi ietekmē citu cilvēku likteņus. Varbūt esat viena no viņiem. Varbūt neesat. Es nezinu, kādēļ atrodaties šeit. Jūs arī to nezināt. Droši vien neviens no mums to nekad neuzzinās. Viņš jocīgi izbolija acis. Dažreiz es pat nezinu, kāpēc es esmu šeit! Es arī smējos, un viņš pasmaidīja. Savas domas pārņemts, Anselms paliecās man tuvāk pāri galda raupjajiem dēļiem.
- Jūsu zināšanas par nākotni ir rīks, kas jums dots, tāpat kā jūrā avarējušais atrod savās mantās nazi vai makšķerauklu. Nav nepiedienīgi likt tos lietā, ja vien darāt to, cik iespējams, saskaņā ar Dieva likuma noteikumiem.
Tēvs Anselms apklusa, dziļi ieelpoja un izdvesa skaļu nopūtu, kas sakustināja zīdainās ūsas. Viņš pasmaidīja.
- Un tas, ma chиre madame, ir viss, ko varu jums pateikt, ne vairāk kā jebkurai šaubu māktai dvēselei, kas vēršas pie manis pēc padoma: paļaujies uz Dievu un lūdz, lai Viņš tevi vada.
Anselms pabīdīja pīrāgu uz manu pusi.
- Bet, lai kāds būtu jūsu uzdevums, jums vajadzēs spēku. Tāpēc pieņemiet pēdējo padomu: kad jūs moka šaubas, ēdiet.
Kad vakarā iegāju Džeimija istabā, viņš gulēja, galvu atspiedis uz sakrustotām rokām. Uz paplātes kārtīgi nolikts stāvēja tukšais buljona trauks, blakus tam neskarts šķīvis ar maizi un gaļu. Paskatījos uz nevainīgo, sapņaino seju, tad uz šķīvi un atkal atpakaļ. Pieskāros maizei. Mans pirksts atstāja mitrajā virsmā iespiedumu. Svaiga.
Ļāvu Džeimijam gulēt un devos meklēt brāli Rodžeru, kuru atradu produktu noliktavā.
- Vai viņš ēda maizi un gaļu? es bez ievada tieši noprasīju.
Brālis Rodžers pasmaidīja savā pūkainajā bārdā.
-Jā-
- Un vai tā palika iekšā?
- Nē.
Es, acis samiegusi, viņu vēroju.
- Ceru, ka jūs viņa vietā to nesatlrljāt.
Mūks likās uzjautrināts, apaļie vaigi virs bārdas sārtojās.
- Vai es to uzdrīkstētos? Nē, viņš katram gadījumam bija sagatavojis bļodu.
- Nolādētais, viltīgais skots! Man vajadzēja smieties pret savu gribu. Atgriezos Džeimija istabā un noskūpstīju viņu uz pieres. Viņš sakustējās, bet nepamodās. Ņemot vērā tēva Anselma padomu, es paņēmu šķīvi ar svaigo maizi un gaļu sev līdzi uz istabu, lai ieturētu vakariņas.
Nolēmusi dot Džeimijam laiku atgūties gan no aizvainojuma, gan gremošanas traucējumiem -, es paliku savā istabā gandrīz visu priekšpusdienu, lasot brāļa Ambrozija doto grāmatu par dažādiem augiem. Pēc pusdienām devos apciemot savu niķīgo pacientu. Taču istabā atradu nevis Džeimiju, bet Mērtegu, kas ar uzjautrinātu sejas izteiksmi sēdēja uz sola, atgāzies pret sienu.
- Kur viņš ir? Es neizpratnē skatījos apkārt.
Mērtegs ar īkšķi parādīja uz logu. Bija auksta, apmākusies diena, un bija iedegtas lampas. Logs nebija aizsegts, un vēss gaiss plivināja mazo liesmiņu traukā.
- Viņš izgāja ārā? Nespēju ticēt savām ausīm. Uz kurieni? Kāpēc? Un, pie joda, kas viņam ir mugurā? Pēdējo dažu dienu laikā Džeimijs visbiežāk gulēja kails, tāpēc ka iekšā bija silti un jebkurš pieskāriens dzīstošajiem ievainojumiem sāpējg. Dodoties īsajos, nepieciešamības diktētajos gājienos, brāļa Rodžera atbalstīts, viņš bija vilcis mugurā mūku mēteli, bet tas, glīti salocīts, šobrīd atradās uz gultas.
Mērtegs nolaida sola priekšējās kājas uz zemes un, blisinādams acis, raudzījās manī.
- Cik jautājumu tu uzdevi? Četrus? Viņš pacēla vienu izstieptu rādītājpirkstu.
- Viens: jā, viņš izgāja laukā. Pacēlās vidējais pirksts. Divi: uz kurieni? Pie joda, man nav ne jausmas. Zeltnesis pievienojās pārējiem pirkstiem. Trīs: kāpēc? Teica, ka esmot apriebies tupēt iekšā. Mazais pirkstiņš īsi pakustējās uz priekšu, tad atpakaļ. Četri: pie joda, arīdzan nav ne jausmas. Kad redzēju šo pēdīgo reizi, viņš bij pliks, kā no mātes miesām nācis.
Mērtegs salieca visus četrus pirkstus, tikai īkšķis palika atstatu.
- Tu gan neprasīji, bet šis ir prom jau kādu stundu.
Man iekšā viss vārījās, jo nezināju, ko darīt. Tā kā pārkāpējs nebija sasniedzams, es uzkliedzu Mērtegam:
- Vai tad neredzi, ka ārā salst un drīz snigs? Kāpēc tu viņu laidi? Un ko nozīmē, ka viņš ir pliks?
Mazais skots nebija satraucams.
- Kā ta', ka zinu. Laikam jau šis ar' zina, nav jau akls. Ja runājam par laišanu, es provēju nelaist. Viņš pamāja uz mēteli, kas gulēja uz gultas.
- Kad šis pateica, ka iešot laukā, es teicu, ka viņš nav gana stiprs, un lieku galvu ķīlā, ka darīju, ko varēju. Paķēru mēteli, atspiedos pret durvīm un teicu: ja gribi tikt laukā, tev būs jāizlien manīm cauri.
Mērtegs apklusa, tad nevērīgi piebilda:
- Elenai Makenzijai bij smukākais smaids, ko savā mūžā esu redzējis; no skatīšanās vien tevi izņem cauri siltums.
- Un tāpēc tu ļāvi viņas biezpaurainajam dēlam iet ārā nosalt? es nepacietīgi iesaucos. Kāds tam sakars ar Elenas smaidu?
Mērtegs dziļdomīgi berzēja degunu.
- Nu, kad teicu, ka nelaidīšu šo garām, Džeimijs brīsniņu uz mani skatījās. Tad pasmaidīja gluži kā māte un izkāpa pa logu, pliks kā zirnis. Kad tiku pie loga, nekur vairs viņa nematīju.
Es izbolīju acis.
- Domāju, ka jāpasaka tev, kur šis palicis, Mērtegs turpināja, lai tu nekreņķējies.
- Lai es nekreņķējos! Pie sevis nopurpināju, kad noteiktiem soļiem devos uz staļļiem. Lai viņš sāk "kreņķēties", kad es viņu dabūšu rokā!
No jūras veda tikai viens lielāks ceļš. Straujā solī jāju pa to, vērodama laukus abās pusēs. Šajā Francijas daļā bija laba lauksaimniecības zeme, tāpēc, par laimi, meži bija izcirsti un no vilkiem un lāčiem te nevajadzēja tā baidīties kā zemes iekšienē.
Es viņu atradu nepilnu jūdzi aiz klostera vārtiem sēžam uz senā romiešu ceļa staba, kādi izraibināja ceļmalas.
Mugurā viņam bija īsa jaka, bet kājās plānas bikses, kas, spriežot pēc traipiem, piederēja kādam no staļļa zēniem.
Es pievilku grožus un, pārliekusies seglu lokam, bridi viņā lūkojos.
- Tev ir zils deguns, es, it kā nekas nebūtu noticis, sacīju. Vērsu skatienu lejup. Un kājas arī.
Viņš pasmaidīja un nobrauca ar plaukstas virspusi zem deguna.
- Un pauti arī. Vai negribi tos sasildīt? Ja arī viņš bija nosalis, tad oma katrā ziņā bija laba. Es noslīdēju no zirga un stāvēju viņam priekšā, purinot galvu.
- Tam nav nekādas jēgas, vai ne? es jautāju.
- Kam? Viņš berzēja roku noplīsušajās biksēs.
- Dusmoties uz tevi. Tev vienalga, vai dabūsi plaušu karsoni vai tevi apēdīs lācis, vai es no kreņķiem dabūšu galu, vai ne?
- Par lāčiem man galva nesāp. Zini, ziemā tie guļ.