Es zaudēju savaldīšanos un atvēzējos, gribēdama iezvelt Džeimijam pa ausi. Viņš saķēra manu roku un smiedamies bez grūtībām apturēja. Pēc īsas, neauglīgas cīņas es padevos un ari sāku smieties.
- Nu, tu nāksi atpakaļ? es jautāju. Vai arī tev vēl kaut kas jāpierāda?
Viņš ar zodu norādīja uz ceļu.
- Aizjāj līdz lielajam ozolam un pagaidi mani tur. Es aiziešu līdz turienei. Viens.
Iekodu mēlē, lai apvaldītu dažas piezīmes, kas lauzās uz āru, un uzkāpu zirgā. Pie ozola es nokāpu un noskatīju ceļu. Pēc brīža es sapratu, ka nevaru izturēt tās mokas, ko Džeimijam prasīja nākšana. Kad viņš pakrita pirmo reizi, es cimdotajā rokā cieši saspiedu grožus, tad apņēmīgi pagriezos un gaidīju.
Kaut ar mokām, tomēr mums izdevās sasniegt viesu spārnu, mēs streipuļojām pa gaiteni, Džeimija roka balstījās man uz pleca. Pamanīju brāli Rodžeru, kurš satraukts ložņāja pa gaiteni, un aiztrencu viņu teciņus pēc karsta ūdens pudeles, kamēr stūrēju savu neveiklo nastu uz istabu un iemetu gultā. Viņš no trieciena ieņurdējās, bet gulēja nekustīgi, acis ciet, kamēr es vilku viņam nost netīrās lupatas.
- Labi; mājā esi.
Džeimijs paklausīgi pavēlās zem segām, kuras biju atlocījusi. Aši iegrūdu silto pudeli kājgalī starp palagiem un kustināju uz priekšu un atpakaļ. Kad izvilku, Džeimijs izstiepa garās kājas un ar svētlaimīgu nopūtu atslāba, kad tās sasniedza silto vietu.
Klusām staigāju pa istabu, uzlasot nomestās drēbes, mazliet piekārtodama galdu, iemetot pannā svaigas ogles un šķipsniņu helēnija, lai dūmi saldāk smaržotu. Domāju, ka ceļotājs ir aizmidzis, un satrūkos, kad man aiz muguras atskanēja balss:
- Klēra. -Jā?
- Es tevi mīlu.
- O! Biju mazliet pārsteigta, bet nenoliedzami iepriecināta. Es arī tevi mīlu.
Viņš nopūtās un pavēra acis.
- Rendels, viņš sacīja. Uz beigām. To viņš gribēja. Tas mani izbiedēja vēl vairāk, un es piesardzīgi ieminējos:
- Aktā?
- Jā. Džeimija skatiens kavējās pie vaļējā loga, kuru sniega mākoņi aizpildīja ar tumšu, blīvu pelēkumu.
- Es gulēju uz grīdas, un viņš gulēja man blakus. Tad viņš ari bija pliks un mēs abi bijām notriepušies ar asinīm un vēl ar kaut ko. Atceros, ka gribēju pacelt galvu, bet sajutu, ka vaigs ar sakaltušām asinīm pielipis pie akmens grīdas. Džeimijs sarauca pieri, skatiens aizklīda tālumā, kad viņš kavējās atmiņās.
- Tad es jau biju tālu nonācis, tik tālu, ka nekādu sāpju vairs nejutu bij tikai briesmīgs nogurums un viss likās kaut kur tālu un neīsts.
- Tas jau labi, paskarbi noteicu, un viņš pasmaidīja.
- Jā, labi gan. Es kaut kur peldēju, laikam daļēji biju pie samaņas, tāpēc nezinu, cik ilgi mēs abi tur gulējām, bet, kad viņš mani apskāva un spiedās klāt, es attapos. Džeimijs vilcinājās, it kā turpmāko būtu grūti pateikt.
- Līdz tam es pretī necīnījos. Bet biju tik noguris, un man likās, ka vairs nespēju to ciest… es sāku locīties, lai tiktu prom, ne nu gluži kāvos, tikai atkāpos. Rendels apķērās ar rokām man ap kaklu un vilka klāt, piespieda seju man pie pleca, un es jutu, ka viņš raud. Kādu bridi nesapratu, ko viņš runā, bet tad sāku apjaust; viņš atkārtoja: "Es mīlu tevi, es mīlu tevi," bez gala, asaras un siekalas tecēja man pa krūtīm. Džeimijs nodrebēja vai nu no aukstuma, vai atmiņām. Viņš gari nopūtās, izkustinādams smaržīgo dūmu mākoni, kas karājās pie griestiem.
- Nezinu, kādēļ es tā darīju. Bet es viņu apskāvu, un kādu brīdi mēs gulējām nekustīgi. Pēdīgi viņš beidza raudāt, skūpstīja un glāstīja mani. Tad iečukstēja man ausī: "Saki, ka tu mani mīli!" Džeimijs pārtrauca atmiņu stāstu un pasmaidīja.
- Es atteicos. Nezinu, kādēļ. Tajā brīdī es jau biju gatavs laizīt viņam zābakus un saukt par Skotijas karali, ja viņš tā gribētu. Bet to es viņam neteicu. Es pat neatceros, ka būtu par to domājis; es tikai negribēju, un viss. Džeimijs nopūtās, un veselā roka noraustījās, saspiežot segu.
- Viņš atkal mani paņēma skarbi. Un turpināja uzmākties: "Saki, ka tu mani mīli, Alek! Saki, ka tu mani mīli!"
- Viņš tevi sauca par Aleku? es iejaucos, nespēdama klusēt.
- Jā. Atceros, ka vēl brīnījos, kā viņš zina manu otru vārdu. Bet brīnīties, kāpēc viņš to lieto, man nenāca prātā. Džeimijs paraustīja plecus.
- Lai nu kā, es nekustējos un neteicu ne vārda, un, kad viņš bij beidzis, pielēca kājās, it kā būtu sajucis prātā, un sāka mani sist neredzēju, ar ko, lamājās un kliedza uz mani, sakot: "Tu zini, ka mīli mani! Pasaki man to! Es zinu, ka tā ir!" Aizsargājoties pacēlu rokas virs galvas un pēc brītiņa laikam atkal noģību, jo sāpes plecos bij pēdējais, ko atceros, izņemot kaut kādu sapni par lopu baurošanu. Tad es pamodos, uz pāris sekundēm, kad kratījos zirga mugurā, pārmests pāri segliem, un atkal tukšums, līdz atjēdzos uz tepiķa pie kamīna Eldridžā, kad tu skatījies uz mani. Džeimijs atkal aizvēra acis. Balss tonis bija sapņains, gandrīz vienaldzīgs.
- Es domāju… ja es viņam būtu to pateicis… viņš mani nogalinātu.
Daži cilvēki murgo par briesmoņiem. Es sapņos redzēju dzimtas
koku ar tieviem, melniem zariem, uz katra zariņa datumu ķekaru.
Līnijas, izlocījušās kā čūskas, žokļos tur nāvi. Atkal es dzirdēju Frenka balsi: "Viņš kļuva par dragūnu kapteini, otrajam dēlam tā ir laba izvēle. Bija vēl arī jaunākais brālis, kurš kļuva par palīgmācītāju, bet par viņu es vēl neko daudz neesmu noskaidrojis…" Es arī neko daudz par viņu nezināju. Tikai vārdu. Tabulā bija uzskaitīti trīs dēli Džozefa un Mērijas Rendelu dēli. Biju šo dzimtas koku redzējusi daudzas reizes: vecākais Viljams, otrais dēls Džonatans un trešais Aleksandrs.
Džeimijs ierunājoties izrāva mani no domām.
- Ārmaliet? -Jā?
- Tu zini to cietoksni mani, par kuru tev stāstīju?
- Es atceros.
Viņš pasmaidīja, neatvēris acis, un pastiepa pēc manis roku.
- Es vismaz uzcēlu nojumi. Un jumtu, lai nelīst uz galvas.
Gulēt aizgāju nogurusi, bet mierīga un domīga. Džeimijs atveseļosies. Kamēr tas nebija zināms, raudzījos uz priekšu tikai līdz nākamajai stundai, nākamajai maltītei, nākamajai zāļu devai. Tagad vajadzēja vērst skatienu tālāk.
Abatija nodrošināja patvērumu, bet tikai uz laiku. Mēs šeit nevarējām palikt mūžīgi, lai cik viesmīlīgi bija mūki. Skotijā un Anglijā bija pārāk bīstami; ja nu vienīgi lords Lavets spētu mums palīdzēt šajos apstākļos tas likās visai neticami. Mums nākotne jāsaista ar šo Lamanša krastu. Zinādama par Džeimija jūras slimību, es sapratu viņa nevēlēšanos pat apsvērt iespēju emigrēt uz Ameriku trīs mēnešus vemt būtu nopietns izaicinājums jebkuram. Kas tad atliek?
Visticamāk, Francija. Mēs abi brīvi runājam franču valodā. Džeimijs vēl pārvalda spāņu, vācu un itāļu valodu, es nebiju tik lingvistiski apdāvināta. Turklāt te Freizeru dzimtai bija daudz sakaru; varbūt mēs varētu atrast vietu muižā, kas pieder kādam radiniekam vai draugam, un mierīgi dzīvot laukos. Šai domai piemita zināma pievilcība.
Bet palika jautājums par laiku, kā vienmēr. Bija 1744. gada sākums tikko pirms divām nedēļām bijām sagaidījuši jauno gadu. Un 1745. gadā "skaistais princis" Čārlijs ar kuģi no Francijas ieradīsies
Skotijā, jaunais pretendents pieteiks savas tiesības uz tēva troni. Vienlaikus ar viņa ierašanos sāksies arī katastrofa: karš un slaktiņš, Kalnienes klanu iznīcināšana, un reizē ar tiem noslepkavos visu, kas Džeimijam un man ir dārgs.