Выбрать главу

Miglā, kas sedza tīreli, saullēkts ievilka gan izplūdušas, gan košas krāsu svēdras. Priekšā draudīgi slējās mūsu ceļa mērķis milzīgs tumša akmens blāķis, kas asi izcēlās pelēkajā nokrēslī.

Apkārtne vairs nebija ne klusa, ne pamesta. Tievā tērcītē uz pili plūda vienkārši ģērbušies ļaudis. Viņi nogāja šaurā ceļa malā, lai palaistu garām zirgus, un, pavēruši mutes, blenza uz manu apģērbu, nepārprotami uzskatīdami to par ārzemniecisku ākstību.

Kā jau ierasts, apkārtne tinās diezgan biezā miglā, tomēr gaismas pietika, lai varētu saskatīt izliektu akmens tiltiņu pār nelielu, strauju upīti, kas gar pili un kādu ceturtdaļjūdzi tālāk ieplūda blāvi vizošā ezerā.

Pils ēka bija smagnēja un masīva. Ne greznu tornīšu, ne robainu mūru. Pils drīzāk atgādināja milzīgu nocietinātu celtni ar biezām akmens sienām un augstiem, šauriem logiem. No jumta gludajām flīzēm pacēlās vairāki apaļi skursteņi, kas kūpināja dūmus, tādējādi vēl pastiprinot ainavas vispārējo pelēcīgumu.

Galvenie vārti bija pietiekami plati, lai pa tiem blakus viens otram varētu iebraukt divi rati. Varu to droši apgalvot: kad mēs jājām pāri tiltam, tieši tā ari notika. Viens no vēršu pajūgiem bija piekrauts ar mucām, otrs ar sienu. Mūsu mazā kavalkāde drūzmējās uz tilta, nepacietīgi gaidīdama, kamēr rati gausi ielīgos pa vārtiem.

Kad mūsu zirgi beidzot klabināja pa pielijušā pagalma slidenajiem bruģakmeņiem, es riskēju uzdot jautājumu. Kopš brīža, kad grāvmalā steigā biju pārsējusi viņa ievainojumu, es ar savu ceļabiedru nebiju pārmijuši ne vārda. Arī puisis bija klusējis, vienīgi šad tad iekunkstē­jies, kad zirgam samisējās solis un mēs sazvārojāmies.

-    Kur mēs esam? es iečērkstējos, jo mana balss bija piesmakusi no aukstuma un klusēšanas.

-     Leohas pilī, jaunais skots strupi izmeta.

Leohas pils. Nu tagad es vismaz zināju, kur atrodos. Es Leohas pili biju redzējusi tikai kā gleznainas drupas apmēram trīsdesmit jūdzes no Bārgrenenas. Šobrīd tā bija ievērojami skaistāka, kaut arī cūkas rakņājās ap cietokšņa mūriem un visu kompleksu apņēma uzmācīga kanalizācijas smaka. Lai cik neticami tas liktos, es pamazām sāku pie­ņemt faktu, ka esmu atgriezusies pagātnē apmēram 18. gadsimta vidū.

Biju pilnīgi pārliecināta, ka 1945. gadā Skotijā, pat par spīti bom­bardēšanai, nekur nav sastopama tāda netīrība un haoss. Mēs noteikti bijām Skotijā; par to šaubīties neļāva pagalmā sanākušo ļaužu izloksne.

-    Ei, Dūgal! kliedza skrandains zirgu puisis, skriedams pretī sa­ņemt pirmā zirga pavadu. Tu nu gan esi ātri atpakaļam; pirms Saieta tevi negaidījām!

Mūsu mazās grupiņas vadonis noslīdēja no zirga, atstājot grožus jaunā šmuļa ziņā.

-    Nūjā, veiksme mums gan uzsmaidīja, gan reizēm uzgrieza mu­guru. Es eju pie brāļa. Esi nu tik labs un pasauc Fica kundzi, lai pabaro puišus. Tagad viņiem vajadzīgs brokasts un cisas.

Ar rokas mājienu Dūgals paaicināja līdzi Mērtegu un Rupertu, un trijotne nozuda velvētajā ejā, kas veda iekšā pilī.

Mēs, pārējie, nokāpām no zirgiem un desmit minūtes kūpēdami stāvējām pielijušajā pagalmā, līdz beidzot mūs ar savu ierašanos pagodināja mīklainā Fica kundze. Mūs apstāja bariņš ziņkārīgu bēr­neļu, kas skaļi prātuļoja par manu izcelšanos un noderību. Drošākie jau bija saņēmuši tik daudz dūšas, ka mēģināja paraustīt mani aiz svārkiem, kad pagalmā izsteidzās gara auguma, drukna sieviete brūnās pašaustās lina drānās un aizgaiņāja mazos nekauņas.

-    Villij, mīļais! viņa sauca jau pa gabalu. Kāds prieks tevi redzēt! Un, Nedij! Brašā sieva tik sirsnīgi sabučoja mazo plikgalvi, ka viņš tikai ar grūtībām noturējās kājās. Izskatās, ka tev vajadzēs brokasta. Ķēķī ēdamā netrūkst; ejiet un ēdiet. Pagriezusies pret mani un Džeimiju, sieviete satrūkās, it kā čūskas sadzelta. Fica kundze vaļēju muti blenza uz mani, tad palūkojās uz Džeimiju, gaidīdama, ka tas izskaid­ros šīs parādības klātbūtni.

-     Klēra, Džeimijs sacīja, īsi pamādams uz mani ar galvu. Un Ficgibonas kundze, mājiens uz otru pusi. Mērtegs vakar viņu atrada, un Dūgals noteica, ka jāņem līdzi, Džeimijs piebilda, liekot skaidri saprast, ka viņš pie tā nav vainojams.

Ficgibonas kundze aizvēra muti un ar skadru, vērtējošu skatienu nomērīja mani no galvas līdz kājām. Acīmredzot viņa nosprieda, ka, par spīti savādajai un nepiedienīgajai ārienei, izskatos gluži nekaitīga, jo pasmaidīja laipni, kaut arī ar dažiem tukšumiem zobu vietā un saņēma mani aiz rokas.

-     Nu tad, Klēra. Esi sveicināta. Nāc man līdzi, un mēs palūkosim kaut ko maķenīt… mmm. Galvu grozīdama, Ficgibonas kundze ska­tījās uz maniem īsajiem svārkiem un nepiemērotajiem apaviem.

Viņa jau stingru roku veda mani projām, kad es atcerējos savu pacientu.

-    Ai, lūdzu, pagaidiet! Es aizmirsu Džeimiju!

Ficgibonas kundze bija izbrīnīta.

-     Džeimijs pats var par sevi parūpēties. Viņš zin', kur dabūt ēdamo, un gan jau kāds ierādīs viņam guļasvietu.

-     Bet viņš ir ievainots. Vakar viņu sašāva un naktī sadūra. Es pār­sēju ievainojumu, lai viņš var jāt, bet man nebija laika to ne iztīrīt, ne, kā nākas, pārsiet. Tas jāizdara tūlīt, iekams nav sākusies infekcija.

-    Infekcija?

-    Jā, nu, iekaisums, ziniet, strutas, pietūkums, drudzis.

-    Ak tā, jā, es saprotu, ko tu domā. Bet vai tu gribi teikt, ka zini, kas darāms, lai tas nenotiktu? Vai tad tu esi zintniece? No BItoniem?

-    Kaut kas uz to pusi. Man nebija ne jausmas, kas tas BItons tāds varētu būt, un man ari nebija ne mazākās vēlēšanās ārā, aukstajā lietū, kas bija atsācis smidzināt, sīki un smalki stāstīt par savu medicīnisko kvalifikāciju. Likās, ka Ficgibonas kundze domāja līdzīgi, jo pasauca atpakaļ Džeimiju, kurš jau bija devies pretējā virzienā, saņēma ari viņu aiz rokas un ievilka mūs abus pilī.

Pēc ilgas iešanas pa aukstiem, šauriem gaiteņiem, kurus blāvi apgaismoja šauri lodziņi, mēs nonācām diezgan plašā telpā, kurā atra­dās gulta, pāris ķebļu, bet galvenais pavards.

Uz mirkli pametu savu pacientu novārtā, lai sasildītu rokas. Ficgi­bonas kundze, kura acīmredzot pret aukstumu bija imūna, nosēdināja Džeimiju uz ķebļa tuvāk ugunij, saudzīgi atbrīvoja no saplēstā krekla atliekām un apsedza ar siltu stepētu segu, ko paņēma no gultas. Ierau­dzījusi zilo, pietūkušo plecu, viņa noklakšķināja mēli un pabakstīja manu neveiklo pārsēju.

Es novērsos no pavarda.

-    Laikam vajadzēs atmērcēt un tad brūci izmazgāt ar… šķīdumu, kas novērš drudzi.

No Ficgibonas kundzes būtu iznākusi lieliska medmāsa.

-    Ko tev vajadzēs? viņa tikai pajautāja.

Es iegrimu nopietnās pārdomās. Par to, ko, Dieva dēļ, cilvēki darīja, lai novērstu infekciju, pirms "uz skatuves" bija uznākušas antibiotikas. Un par tiem ierobežotajiem zāļu maisījumiem, kas varētu būt dabūjami primitīvā skotu pilī agrā rītausmā.

-    Ķiploki! es uzvaroši iesaucos. Ķiplokus un, ja ir, tad burvju lazdu. Vēl man vajadzēs vairākas tīras lupatas un katlu, kur uzvārīt ūdeni.

-    Domāju, ka to dabūsim; varbūt arī kādu drusku tauksaknes. Kā būtu ar krastkaņepju vai kumelīšu tēju? Puika izskatās galīgi pārguris.

Jaunais vīrietis patiesībā jau zvārojās no noguruma, pārāk piekusis, lai iebilstu pret to, ka apspriežam viņu kā nedzīvu lietu.

Ficgibonas kundze drīz atgriezās, nesot priekšautā ķiploku galvi­ņas, plāna auduma maisiņus ar zāļu tējām un strēmelēs saplēstu vecu lina audumu. Vienā gaļīgajā rokā viņa nesa mazu, melnu katliņu, un pamatīgu pudeli ar ūdeni viņa cilāja viegli kā spalviņu.