Līdz tam laikam ir viens gads. Viens gads, kad var notikt jebkas. Kad var kaut ko darīt, lai novērstu nelaimi. Kā un kādiem līdzekļiem? Man nebija ne jausmas, bet man ari nebija nekādu šaubu par sekām, ja nekas netiks darīts.
Vai notikumus var mainīt? Varbūt. Pirksti slepus aizslīdēja līdz kreisajai rokai un dīki glāstīja zelta gredzenu uz zeltneša. Domāju par to, ko, degot dusmās un šausmās, teicu Džonatanam Rendelam kazemātos zem Ventvērtas cietuma.
"Es nolādu tevi," biju sacījusi, "es pateikšu tavu nāves stundu." Un biju minējusi datumu, kad viņš mirs. To datumu, kas ar Frenka smalko, kaligrāfisko rokrakstu bija atzīmēts dzimtas kokā, 1745. gada 16. aprīlis. Džonatanam Rendelam bija jākrīt Kalodenas kaujā, angļu sarīkotajā asinspirtī. Bet tā nebūs. Viņš mira citādi viņu sabradāja manis uzsūtītās atriebības kājas.
Un viņš nomira kā vecpuisis bez bērniem. Vismaz es tā domāju. Dzimtas kokā tajā nolādētajā kokā! bija ierakstīts viņa laulību datums, kaut kad 1744. gadā. Un minēta viņa dēla, Frenka pieckārtējā vectēva, dzimšana drīz pēc tam. Ja Džeks Rendels bija pagalam un bez bērniem, kā tad Frenks varēja piedzimt? Un tomēr viņa gredzens man vēl bija pirkstā. Viņš bija eksistējis, eksistēs. Tumsā berzēdama gredzenu, it kā tajā būtu džins, kurš varētu dot man padomu, mierināju sevi ar šo domu.
Pēc laika es uztrūkos no dziļa miega ar klusu kliedzienu.
- Kuš! Tas esmu es. Lielā roka palaida vaļā manu muti. Tā kā svece nedega, istabā valdīja piķa melna tumsa. Es akli taustījos, līdz mana roka uzdūrās kaut kam cietam.
- Tu nedrīksti staigāt apkārt! es iesaucos, vēl samiegojusies. Mani pirksti pārslīdēja gludai, vēsai miesai. Tu esi pārsalis!
- Nu, protams, viņš īgni atbildēja. Man nav nekā mugurā, un koridorā ir drausmīgi auksts. Vai laidīsi mani gultā?
Pabīdījos, cik tālu varēju, šaurajā gultā, un viņš ieslīdēja man blakus, piespieda kailo augumu pie manējā, lai sasildītos. Elpošana bija nevienmērīga, un, manuprāt, viņš drebēja gan vājuma, gan aukstuma dēļ.
- Ak Dievs, cik tu esi silta. Nopūties viņš piespiedās vēl ciešāk. Cik labi tevi apskaut, Armaliet.
Neapgrūtināju sevi ar jautājumu, ko viņš te dara; tas drīz vien kļuva skaidrs. Un es arī nejautāju, vai viņš ir pārliecināts. Man bija šaubas, bet es nepaudu tās skaļi, baidoties izteikt pareģojumus. Es pavēlos uz sāniem, lai varētu ieskatīties viņam sejā, sargādamās aizskart ievainoto roku.
Mēs piedzīvojām pārsteidzošo savienošanās brīdi, kad svešais vienā mirklī kļūst pazīstams. Džeimijs apmierinājumā, varbūt atvieglojumā, dziļi nopūtās. Kādu laiciņu gulējām nekustīgi, it kā baidītos saraut trauslo saiti. Džeimija veselā roka lēnām mani glāstīja, tumsā meklējot ceļu, pirksti bija izplesti kā kaķa ūsas, jutīgi pret vibrācijām. Viņš sakustējās tikai reizi, it kā uzdotu jautājumu, un es viņam atbildēju tajā pašā valodā.
Mēs sākām izsmalcinātu lēnu kustību spēli, balansējot starp viņa alkām un nespēku, starp sāpēm un pieaugošo miesas baudu. Kaut kur tumsā es nodomāju, ka jāpasaka Anselmam, ka ir vēl kāds veids, kā apturēt laiku, bet tad nospriedu, ka labāk nevajag, jo priesterim šo veidu iepazīt nav iespējams.
Es cieši turēju Džeimiju, viegli uzlikusi roku uz rētainās muguras. Viņš noteica ritmu, bet ļāva man iznest kustību smagumu. Mēs abi līdz beigām klusējām, vienīgās skaņas bija mūsu elpa. Jūtot, ka viņš sāk pagurt, es ciešāk piekļāvu viņu sev klāt un, šūpojot gurnus, lai viņš tiek dziļāk, virzīju pretī kulminācijai.
- Nu, es klusi sacīju, nāc pie manis. Tagad! Džeimijs piespieda pieri pie manējās un padevās man ar drebošu nopūtu.
Viktorijas laikmetā to sauca par "mazo nāvi", un pamatoti. Viņš gulēja tik šļaugans un smags, ka varēja domāt: viņš ir miris, ja es ar ribām nejustu viņa sirds lēno ritmu. Likās, pagāja daudz laika, līdz viņš atkal sakustējās un kaut ko man pie pleca nomurmināja.
- Ko tu teici?
Džeimijs pagrieza galvu, lai mute būtu tieši man pie auss. Jutu sev uz kakla siltu elpu.
- Es teicu, viņš klusi atbildēja, šobrīd man roka vispār nesāp.
Veselā roka lēnām pētīja manu seju, noslaukot mitrumu no vaigiem.
- Vai tu baidījies par mani?
- Jā, es atbildēju. Domāju, ka tas ir par ātru.
Viņš tumsā klusi iesmējās.
- Tā arī bij; es gandrīz nobeidzos. Jā, es ari baidījos. Bet es pamodos tāpēc, ka man sāpēja roka, un vairs nevarēju aizmigt. Es mētājos pa gultu, juzdamies vientuļš. Jo vairāk domāju par tevi, jo vairāk es tevi gribēju un jau stāvēju gaitenī, kad sāku raizēties, ko es darīšu, kad te ieradīšos. Un kad iedomājos… Viņš apklusa, glāstīdams man vaigu. Nu, neesmu īpaši labs, Ārmaliet, bet varbūt es tomēr neesmu gļēvulis.
Es pagriezu galvu, lai saņemtu skūpstu. Džeimija vēders skaļi norūca.
- Nesmejies, viņš pukojās. Tā ir tava vaina, tu turi mani badā. Brīnums, ka man vispār kaut kas izdevās, kad esmu ēdis tikai liellopu gaļas buljonu un dzēris alu.
- Labi. Es aizvien vēl smējos. Uzvarēji. Rīt brokastīs dabūsi olu.
- Ha! viņš ar dziļu apmierinājumu izmeta. Es zināju, ka tu mani pabarosi, ja piedāvāšu tev atbilstošu pamudinājumu.
Mēs aizmigām, vaigus sakļāvuši, viens otra rokās.
41 no zemes klēpja
Nākamo divu nedēļu laikā Džeimija rētas dzija un es turpināju lauzīt galvu. Dažas dienas man likās, ka mums jādodas uzRomu, kur pretendenta galmam bija ietekme un… ko tur darīt? Citkārt no visas sirds gribēju atrast drošu, noslēgtu vietu un mierā vadīt mūsu dzīvi tur.
Bija silta, saulaina diena, un lāstekas, kas karājās no notekcauruļu briesmoņu deguniem, nepārtraukti birdināja lāses, atstājot zem dzegām sacaurumotu sniegu. Džeimija istabas durvis bija palikušas pievērtas un logs vaļā, lai izklīdinātu aizkavējušos dūmus un slimības izgarojumus.
Piesardzīgi pabāzu galvu gar durvju stenderi, nevēlēdamās Džeimiju modināt, ja viņš gulētu, bet šaurā gulta bija tukša. Viņš sēdēja pie vaļējā loga, novērsies no durvim, tā ka seju gandrīz nevarēja redzēt.
Viņš joprojām bija briesmīgi vājš, bet pleci, ko sedza novica habita raupjais audums, bija plati un stalti, un spēki pakāpeniski atgriezās; viņš sēdēja stabili, drebuļi nekratīja, mugura taisna, kājas salocītas zem krēsla, auguma linijas līdzenas un harmoniskas. Ar veselo kreiso roku viņš turēja labās rokas locītavu, lēnām grozot to saules staros.
Uz galda atradās maza kaudzīte auduma strēmeļu. Viņš bija noņēmis apsējus no rokas un tagad tos cieši pētīja. Nekustēdamās es stāvēju uz sliekšņa. No šejienes es skaidri redzēju roku, kad viņš to grozīja un taustīja.
Ar prieku pamanīju, ka naglas brūce plaukstas vidū bija maziņa un labi sadzijusi tikai sīks, sārts rētaudu mezgliņš, kas ar laiku izzudīs.
Plaukstas virspuse tik labi neizskatījās. Infekcijas sagrauztā brūce bija sešpensu monētas lielumā. To vēl klāja kreveles, un svaigā rēta bija jēla.
Ari vidējais pirksts rādīja robotu, sārtu saauguma līniju, kas sākās tūlīt aiz pirmās locītavas un stiepās līdz pat kauliņam. Atbrīvoti no šinām, īkšķis un rādītājpirksts bija taisni, bet mazais pirkstiņš bija stipri šķībs; es atcerējos, ka tas bija lauzts trijās vietās, tātad acīmredzot nebiju spējusi salikt to pareizi. Zeltnesis bija savādi izšķiebies, tā ka tas mazliet stāvēja uz augšu, kad nolika plaukstu uz galda.
Pagriezis roku uz augšu, viņš lēnām sāka kustināt pirkstus. Neviens nesaliecās vairāk kā pāris collu; zeltnesis vispār nekustējās. Kā jau biju baidījusies, otrā locītava droši vien paliks nekustīga.