Džeimijs grozīja roku, pacēla pie sejas, pētīja stīvos, šķībos pirkstus un neglītās rētas, kas spožajos saules staros izcēlās īpaši nežēlīgi. Tad viņš pēkšņi nolieca galvu, piekjāvis savainoto roku pie krūtīm, un kā sargādams apsedza ar veselo. Viņš neizdvesa ne skaņas, bet platie pleci palaikam nodrebēja.
- Džeimij! Es ātri šķērsoju istabu, nometos ceļos pie viņa un viegli uzliku roku uz viņa ceļgala.
- Džeimij, piedod, es sacīju. Es darīju, ko varēju.
Viņš izbrīnīts manī palūkojās. Biezajās kastaņkrāsas skropstās saulē vizuļoja asaras, un viņš ar plaukstas virspusi aši tās notrauca.
- Ko? Viņš skaļi norija siekalas, acīmredzot mana negaidītā ierašanās bija viņu izbiedējusi. Piedot? Par ko, Ārmaliet?
- Tava roka. Es pacēlu Džeimija roku, lēnām izbraucu ar pirkstu pa šķībajām līnijām un beigās aizskāru iegrimušo rētu plaukstas virspusē.
- Būs labāk, es dedzīgi solīju. Patiesi. Zinu, ka šobrīd roka ir stīva un šķiet nederīga, bet tas tikai tāpēc, ka tā tik ilgi bija šinās un kauli vēl nav pilnībā saauguši. Varu parādīt, kā to vingrināt un masēt. Pirksti kļūs kustīgāki, goda vārds…
Džeimijs mani pārtrauca, pieglaužot veselo plaukstu man pie vaiga.
- Vai tu gribi teikt… viņš iesāka, tad apklusa, neticībā purinādams galvu. Tu domāji…? Viņš atkal apklusa un sāka vēlreiz.
- Ārmaliet, viņš saņēmies sacīja, tu taču nedomāji, ka es sēroju par stīvu pirkstu un dažām jaunām rētām? Viņš blēdīgi pasmaidīja. Varbūt esmu iedomīgs, bet, cerams, ne tik ļoti.
- Bet tu… es iesāku. Džeimijs saņēma abas manas rokas un piecēlās, pieceldams ari mani. Es noslaucīju vienīgo asaru, kas bija noritējusi pa viņa vaigu. Mazais mitrais traipiņš likās silts uz mana īkšķa.
- Es raudāju no prieka, Armaliet, viņš klusi atzinās. Viņš nesteidzīgi saņēma rokās manu seju. Un paldies Dievam, ka man ir divas rokas. Ka man ir divas rokas, lai varu tevi apskaut. Samīļot tevi, mīlēt tevi. Paldies Dievam, ka tevis dēļ joprojām esmu vesels vīrietis.
Es ari pacēlu rokas un saņēmu viņa seju.
- Bet kāpēc lai tu nebūtu? es nesapratu. Un tad es atcerējos miesnieka zāģus un nažus Bītona instrumentu krājumā Leohā un sapratu. Sapratu, kas ārkārtas situācijā man bija piemirsies. Ka pirms antibiotiku izgudrošanas parastais vienīgais veids, kā ārstēt inficētu roku vai kāju, bija amputācija.
- Ak, Džeimij, es nopūtos. Man no šīs domas saļodzījās ceļgali, un es atkritu uz soliņa.
- Par to es neiedomājos, es, aizvien vēl satriekta no šīs atklāsmes, atzinos. Goda vārds, man tas pat prātā neienāca. Paskatījos uz viņu. Džeimij, ja būtu iedomājusies, tad droši vien to arī izdarītu. Lai glābtu tev dzīvību.
- Tātad… tā nedara… tavā laikā?
Es papurināju galvu.
- Nē. Ir tādas zāles, ar kurām aptur infekciju. Tāpēc es pat neiedomājos. Man pašai bija brīnums par sevi. Es strauji pacēlu galvu.
« Un tu?
Viņš piekrītoši pamāja.
- Es gan gaidīju. Tāpēc es toreiz lūdzu, lai ļauj man nomirt. Es par to domāju, kad galva noskaidrojās un… un tajā reizē… kad likās, ka es nespēšu tā dzīvot. Tu jau zini, tā notika ar īanu.
- Nē, tiešām? Biju izbrīnījusies. Viņš man teica, ka zaudējis kāju sprāgstoša šāviņa dēļ, bet vairāk neiedomājos pajautāt.
- Jā, kāja sāka strutot. Dakteri to nogrieza, lai nesaindētos asinis. Džeimijs apklusa.
- īans tiek galā salīdzinoši labi. Bet… Džeimijs vilcinājās, paspaidīdams stīvo pirkstu, es pazinu viņu pirms nelaimes. Viņam tik labi klājas tikai Dženijas dēļ. Viņa… palīdz īanam būt laimīgam. Viņš
kautrīgi uzsmaidīja man. Kā tu izdarīji ar mani. Nesaprotu, kāpēc sievietes tā nopūlas.
- Nu, es klusi sacīju, sievietēm tas patīk.
Džeimijs sirsnīgi iesmējās un pievilka mani sev klāt.
- Jā. Dievs vien zina, kādēļ.
Mirkli stāvēju viņa apskāvienā un nekustējos. Pieri biju piespiedusi viņam pie krūtīm, rokām aptvērusi muguru un klausījos viņa sirdspukstos, lēnos un spēcīgos. Beidzot viņš sakustējās un palaida mani vaļā.
- Man tev kaut kas jāparāda, Džeimijs teica. Pagriezās un no mazas atvilktnītes izņēma salocītu vēstuli, ko pasniedza man.
Tā bija ieteikuma vēstule no abata Aleksandra, kurā viņš rekomendēja savu brāļadēlu Džeimsu Freizeru, Sv. Jura jeb Viņa Majestātes Skotijas karaļa Džeimsa ordeņa kavalieri, kā ārkārtīgi prasmīgu valodnieku un tulkotāju.
- Tas ir darbs, Džeimijs sacīja, skatīdamies, kā es saloku vēstuli. Un mums drīz vajadzēs kaut kur doties. Bet tas, ko tu man teici pie Kreignedana, bija patiesība, vai ne?
Dziļi ievilku elpu un pamāju ar galvu.
- Taisnība.
Viņš paņēma no manis vēstuli un uzsita ar to sev pa celi.
- Tad šī… viņš noplivināja balto lapu pa gaisu, var kļūt arī bīstama.
- Nav izslēgts.
Iemetis pergamentu atvilktnē, Džeimijs brīdi stingi vērās uz to. Tad pacēla galvu un tumšzilās acis ieskatījās manējās. Viņš noglāstīja man vaigu.
- Es to biju domājis nopietni, Klēra, viņš klusi sacīja. Mana dzīve ir tavējā. Tāpēc tev jāizlemj, ko mēs darīsim un kur dosimies. Uz Franciju, Itāliju vai varbūt atpakaļ uz Skotiju. Kopš brīža, kad tevi ieraudzīju, mana sirds pieder tev, tu manu dvēseli un miesu esi paņēmusi savās rokās un turējusi droši. Mēs dosimies turp, kur tu teiksi.
Pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens, un mēs atsprāgām viens no otra kā pieķerti mīļākie. Es steidzīgi sakārtoju matus, domādama, ka klosterim, lai arī tā ir lieliska atveseļošanās vieta, romantiskas noskaņas pietrūkst.
Pēc Džeimija aicinājuma ienāca laju brālis un nolika uz galda lielu ādas seglu somu.
- No Makrenoka Eldridžas muižā, viņš smaidīdams paziņoja. Broktūrekas muižas saimniecei. Tad viņš paklanījās un aizgāja, atstādams aiz sevis jūras ūdens un auksta gaisa dvesmu.
Nepacietības mākta ātrāk ieraudzīt, ko Makrenoks mums atsūtījis, sprādzēju vaļā ādas siksnas. Iekšā bija trīs lietas: vēstule bez adresāta un paraksta, maza paciņa Džeimijam un apstrādāta, bet vēl stipri smakojoša vilkāda.
Vēstulē bija rakstīts: "Tas, kam piešķirta augsti tikumīga sieva, tas lai apzinās, ka viņa ir cildenāka nekā visdārgākā pērle."
Džeimijs bija atvēris otru sainīti. Viņš turēja rokā kaut ko mazu un spožu un neizpratnē aplūkoja vilka ādu.
- Tas nu gan ir maķenīt savādi. Sers Markuss tev, Armaliet, atsūtījis vilka ādu un man pērļu aproci. Varbūt viņš sajaucis?
Aproce bija ļoti skaista, viena virtene lielu upes pērļu uz savītas zelta ķēdītes.
- Nē. Es apbrīnoju rotu. Viss ir pareizi. Aproce papildina kaklarotu, ko tu man uzdāvināji uz kāzām. To Makrenoks savukārt bija dāvājis tavai mātei. Vai to tu zināji?
- Nē, Džeimijs atzinās, aptaustot pērles. Man kaklarotu iedeva tēvs, lai es to tālāk atdotu savai sievai, vienalga, kas viņa būtu… ašs smaids sakustināja viņa lūpas, bet neteica, no kurienes pērles nāk.
Atcerējos, kā sers Markuss mums palīdzēja tajā naktī, kad mēs tik uzbāzīgi bijām iebrāzušies viņa mājā, un kāda izskatījās viņa seja, kad mēs nākamajā rītā devāmies projām. Redzēju, ka arī Džeimija domas šobrīd kavējas pie baroneta, kurš varēja būt viņa tēvs. Viņš saņēma manu roku un aplika aproci.