- Bet tā taču nav man! es iebildu.
- Ir gan, viņš palika pie sava. Pieklājība neļauj vīrietim dāvināt rotas cienījamai precētai sievietei, tāpēc Makrenoks rokassprādzi iedeva man. Bet skaidrs, ka tā ir tev. Viņš paskatījās uz mani un pasmaidīja. Pirmām kārtām man tā neiet ap roku, lai arī esmu ļoti vājš.
Tagad Džeimijs paņēma vilkādas saini un to atritināja.
- Bet kāda joda pēc Makrenoks tev atsūtīja šo? Viņš aplika spalvaino ādu sev ap pleciem, un es ar skaļu kliedzienu atsprāgu atpakaļ. Galva bija rūpīgi notīrīta, kā nākas, apstrādāta un papildināta ar divām dzeltenām stikla acīm, un tagad tās riebīgi lūrēja mani no Džeimija pleca.
- Fui! es iesaucos. Tieši tāda pati kā tad, kad bija dzīva!
Džeimijs, sekojot manam skatienam, pagrieza galvu un pēkšņi atradās aci pret aci ar atņirgtiem zobiem. Izbīlī iekliedzies, viņš norāva vilkādu no pleciem un aizlidināja pāri istabai.
- Jēziņ! Viņš pārmeta krustu. Ada gulēja uz grīdas un ļauni kvēloja sveču gaismā.
- Ko tu ar to gribi teikt: "Tieši tāda pati kā tad, kad bija dzīva", Ārmaliet? ŠI tev kāda draudzene, vai? Džeimijs, samiedzis acis, mani vēroja.
Tad es viņam izstāstīju to, ko līdz šim nebija gadijusies izdevība atklāt; par šo vilku un citiem vilkiem, par Hektoru, sniegu un mājiņu ar lāci, par strīdu ar seru Markusu un par Mērtega parādīšanos, par lopiem, ilgo gaidīšanu sniegputeņa naktī sārtajā miglā pie kalna, kad nezinājām, viņš vēl ir dzīvs vai miris.
Kaut arī stipri novājējis, Džeimijs bija platām krūtīm un siltām un spēcīgām rokām. Viņš piekļāva manu seju sev pie pleca un šūpoja, kamēr es raudāju. Centos cik necik savaldīties, bet viņš tikai apskāva ciešāk un manu matu mākonī runāja mīļvārdiņus; beidzot es atmetu ar roku un raudāju no visas sirds kā bērns, kļuvu pavisam slābana un pārgurumā žagojos.
- Zini, man ienāca prātā, ka man tev arī ir maza dāvaniņa, Ārmaliet, viņš sacīja, pieglaužot man matus. Es šņaukājos un noslaucīju degunu svārkos, jo nekā cita pie rokas nebija.
- Man žēl, ka man nav nekā, ko tev uzdāvināt, es teicu, noskatoties, kā viņš pieceļas un sāk rakņāties pa saņurcītajām gultas drēbēm. Droši vien meklēja kabatlakatu, es, vēl šņaukādamās, domāju.
- Izņemot tādu sīku dāvaniņu kā mana dzīvība, mana vīrišķība un labā roka? viņš sausi noteica. Ar to būs gana, mo duinne. Viņš izslējās, un rokā viņam bija novica habits. Izģērbies!
Man atvērās mute.
- Ko?
- Izģērbies, Armaliet, un uzvelc šo! Smaidīdams viņš iedeva man habitu. Vai arī tu gribi, lai es aizgriežos?
Cieši turēdama ap sevi no raupjā, pašaustā auduma darināto habitu, sekoju Džeimijam lejup vēl vienu kāpņu posmu. Šis jau bija trešais un visšaurākais; laterna, ko viņš nesa, apgaismoja sienas akmens bluķus ne vairāk kā astoņpadsmit collu attālumā. Ejot tālāk un tālāk pa šauro, melno šahtu, radās sajūta, kā slīdot lejup zemes vēderā.
- Vai tu esi pārliecināts, ka zini, kur ej? es jautāju. Balss ar dīvaini slāpētu skaņu atbalsojās kāpnēs, it kā es runātu zem ūdens.
- Nav jau lielas iespējas apmaldīties, vai ne?
Mēs bijām sasnieguši jaunu kāpņu posmu, bet ceļš patiešām veda tikai vienā virzienā lejup.
Nokāpuši pa kāpnēm, mēs nonācām pie durvīm. Tur bija mazs laukumiņš, izkalts klintī, cik varēja spriest pēc skata, un platas, zemas durvis no stipriem ozolkoka dēļiem un vara eņģēm. Dēļi no vecuma bija kļuvuši pelēki, tomēr vēl stipri, un durvju priekša noslaucīta tīra. Skaidrs, ka šī klostera daļa vēl tika izmantota. Varbūt te bija vīna pagrabs?
Netālu no durvīm bija novietots statīvs ar lāpu, kas gandrīz jau bija izdegusi, tātad kāds te bijis jau agrāk. Džeimijs apstājās, paņēma papīra rullīti no kaudzes turpat blakus un aizdedza gaismekli, tad atgrūda neaizslēgtās durvis un pieliecās zem pārkares; man atlika tikai sekot.
Sākumā es neko nevarēju saskatīt, vien Džeimija laternas gaismas atspīdumu. Viens vienīgs melnums. Laterna tikai šūpojās uz priekšu, arvien vairāk attālinoties no manis. Es stāvēju un ar acīm sekoju gaismas kustīgajam aplim. Džeimijs ik pēc dažām pēdām apstājās, tad turpināja ceļu, un viņam aiz muguras lēnām iedegās sīka liesmiņa, lai pamazām uzplauktu mazā sarkani kvēlojošā punktā. Kad manas acis beidzot bija pielāgojušās tumsai, liesmiņas kļuva par laternām, kas, rindā izvietotas uz akmens stabiem, spīdēja melnajā tumsā kā bākas.
Tā bija grota. Sākumā es domāju, ka tā ir stalagmītu ala, jo aiz laternām savādi vizuļoja kaut kas melns. Bet, kad biju nonākusi pie pirmā staba, ieskatījos ciešāk, un tad es to ieraudzīju.
Dzidru, melnu ezeru. Caurspīdīgais ūdens laternu gaismā vizuļoja kā stikls virs smalkām, melnām vulkāniskām smiltīm. Garaiņi, kas kondensējās uz vēsajām grotas sienām un pēc tam tecēja lejup pa klints rievotajām kolonnām, darīja gaisu mitru un siltu.
Karstais avots. Man nāsīs iesitās viegls sēra aromāts. Tātad karsts minerālavots. Atcerējos, ka Anselms pieminēja dziednieciskos avotus, kas izverd zemes virspusē netālu no abatijas.
Džeimijs nostājās aiz manis, skatīdamies pāri garojošajam ahāta un rubīna krāsu plašumam.
- Karsta vanna, viņš lepni paziņoja. Vai tev patik?
- Jēzus H. Rūzvelts Kristus.
- O jā, patīk gan, viņš priecājās, ka pārsteigums izdevies. Nu tad nāc!
Džeimijs nometa drēbes, un viņa augums blāvi vizēja tumsā, kuru izraibināja sarkani, virmojoši ūdens atspīdumi. Likās, ka alas griestu velves aprija laternu gaismu, jo tā sniedzās tikai dažu pēdu augstumā un tad izgaisa.
Mazliet vilcinājusies, es ļāvu habitam lēnām slīdēt no pleciem.
- Vai ūdens ir ļoti karsts?
- Diezgan, viņš atbildēja. Neraizējies, neapdedzināsies. Bet, ja paliksi te stundu, tad gaļa var novārīties no kauliem kā zupā.
- Cik patīkamas izredzes. Es nometu habitu sāņus.
Sekodama Džeimija taisnajam, slaidajam stāvam, es piesardzīgi
iekāpu ūdenī. Akmenī izcirsti pakāpieni veda zem ūdens, blakus tiem pie sienas bija piestiprināta mezglaina virve, lai būtu, kur pieturēties.
Ūdens skalojās man ap gurniem, un vēders sajūsmā drebēja, man iekāpjot karstuma virpulī. Kad pakāpieni beidzās, es stāvēju uz tīrām, melnām smiltīm, ūdens sniedzās man līdz pleciem un krūtis tajā peldēja kā stikla pludiņi. Ada karstumā piesārta, un uz spranda zem smagajiem matiem izsitās sviedru lāses. Svētlaime.
Avota virsma bija gluda un neviļņojās, bet ūdens nebija sastindzis; jutu kustēšanos, straumes, kas strāvoja cauri visam ezeram kā nervu impulsi. Laikam jau šīs domas, kuras papildināja neticami nomierinošais siltums, uz mirkli radīja ilūziju, ka avots ir dzīvs silta, aicinoša būtne, kas tiecas glāstīt un apskaut. Tēvs Anselms bija sacījis, ka avotiem piemit dziednieciskas īpašības, un man nebija iemesla tam neticēt.
Džeimijs, atstājot aiz sevis sīku vilnīšu sliedi, atnāca pie manis un nostājās aiz muguras. Viņš saņēma plaukstās manas krūtis, maigi skalinādams to augšējo daļu ar karsto ūdeni.
- Vai tev patīk, mo duinne? Viņš paliecās un noskūpstīja man plecu.
Atrāvu kājas no gultnes un atspiedos pret viņu.
- Brīnišķīgi! Kopš augusta šī ir pirmā reize, kad man nesalst. Viņš sāka mani vilkt, lēnām kāpdamies atpakaļ ezerā; kājas plunčājās mūsu sakultajā ķīļūdenl, pārsteidzošais siltums apņēma manus locekļus kā glāstošas rokas.
Viņš apstājās, pagrieza mani uz muguras un nosēdināja uz cieta koka sola. Ēnainajā zemūdens pasaulē vairāk nojautu nekā redzēju klints nišā ievietotus dēļus. Džeimijs apsēdās uz sola man blakus un nolika izplestās rokas uz akmens plaukta mums aiz muguras.