- Vakar brālis Ambrozijs mani atveda te izmērcēties, viņš sacīja.
- Lai atmiekšķētu kreveles. Sajūta ir laba, vai ne?
- Vairāk nekā laba. Ūdens bija pasakains, man likās, es aizslīdētu pa tā virsmu, ja atlaistu rokas no sola. Paskatījos uz augšu jumta melnajās ēnās.
- Vai šajā alā kāds dzīvo? Piemēram, sikspārņi? Vai zivis?
Džeimijs noraidoši papurināja galvu.
- Neviens, tikai avota gars, Ārmaliet. Ūdens, redzi, pa to spraugu iztek no zemes dzīlēm, viņš pamāja uz Stiksas melnumu alas dibenā,
- un ārā izspraucas pa desmitiem caurumiņu klintī. Bet ārpusē nekādas atveres nav, izņemot durvis uz klosteri.
- Avota gars? Es pasmējos. Izklausās pārāk pagāniski, lai tāds slēptos klosterī.
Džeimijs tlksmīgi izstaipījās, garās kājas kustējās zem stiklainās virsmas kā ūdensauga kāti.
- Sauc, kā gribi, bet tas te mitinājies jau ilgi pirms klostera uzcelšanas.
- Jā, redzu.
Alas sienas bija no gludas, tumšas vulkāniskas klints, gandrīz kā melns stikls, avota izgarojumu dēļ tās bija slidenas. Visa šī telpa izskatījās kā gigantisks, līdz pusei ar savādi dzīvu, bet sterilu ūdeni pildīts burbulis. Man radās sajūta, it kā zemes centrs mūs ieaijātu savā klēpī un, ja es piespiestu ausi pie klints, tad dzirdētu lielas sirds bezgalīgi lēnus pukstus.
Mēs ilgu laiku klusējām, daļēji ļāvāmies ūdenim, daļēji sapņojām, alas neredzamo straumju šūpoti, palaikam uzgrūdāmies viens otram virsū.
Kad es beidzot ierunājos, mana balss skanēja lēnīgi, it kā es būtu sazāļota.
- Esmu izlēmusi.
- Ak tā. Tad Roma? Džeimija balsi dzirdēju kā no tālienes.
- Jā. Es nezinu, ko tur…
- Nav svarīgi. Darīsim, ko varēsim. Viņa roka sniedzās pēc manis tik lēni, ka man likās, tā nekad man nepieskarsies.
Viņš pienāca tik tuvu, ka manu krūšu jutīgie galiņi berzējās pret viņa krūtīm. Ūdens bija ne tikai silts, bet arī smagnējs, gandrīz eļļains, un Džeimija rokas noslīdēja man gar muguru, lai saņemtu plaukstās dibenu un paceltu mani uz augšu.
Ienākšana bija pēkšņa. Mūsu āda bija karsta un slidena, un mēs peldējām viens virs otra, gandriz nejūtot pieskārienu vai saskaršanos, bet viņa klātbūtne manī bija nepārprotama un intīma, nekustīgs punkts ūdeņu pasaulē, kā nabassaite dzemdes nejaušu kustību laikā. Pārsteigumā es īsi izsaucos par karstā ūdens plūsmu, kas pavadīja viņa ienākšanu, tad ar īsu apmierinājuma nopūtu iekārtojos ērtāk, tā izbaudot jaunās, vēl nebijušās izjūtas.
- 0, man tas patika, viņš atzinīgi sacīja.
- Kas tad? es jautāju.
- Tā skaņa, ko tu izdvesi. Mazais kviecieniņš.
Nosarkt nebija iespējams; mana āda jau tā bija pietvīkusi sarkana. Ļāvu matiem aizpeldēt uz priekšu, sprogas, uz ūdens virsmas iztaisnojoties, aizsedza manu seju.
- Piedod, es negribēju trokšņot.
Džeimijs smējās, dobjā skaņa slāpēti atbalsojās kolonnās, kas balstīja griestus.
- Es teicu, ka man patīk. Nudien. Tie mazie troksnīši, Ārmaliet, man, guļot ar tevi, patīk visvairāk.
Viņš piekjāva mani ciešāk, lai piere atbalstītos pret viņa kaklu. Starp mums uzreiz uzvirmoja mitrums, slidens kā sēra pilnais ūdens. Viņš viegli pakustināja gurnus, un es, cenšoties apvaldīties, noelsos.
- Jā, tā, viņš klusi bilda. Vai arī… tā?
- Ui, es teicu. Viņš atkal smējās, bet turpināja.
- Par to es domāju visvairāk, viņš sacīja, lēnām slidinot plaukstas augšup lejup pa manu muguru, apņemot un apvelkot gurnu līniju. Kad cietumā biju pieķēdēts kopā ar duci citu vīru, naktī man vajadzēja klausīties viņu krākšanā, piršanā un vaidēšanā. Tad es domāju par šīm klusajām, maigajām skaņām, ko tu izdves, kad es tevi samīļoju, un sajutu tevi sev blakus tumsā klusi elpojam, jutu, kā elpa paātrinās, tad tu ierūcies, kad ieeju tevī, it kā tu ķertos pie darba.
Mana elpa pilnīgi noteikti kļuva ātrāka. Blīvā minerālūdens pacelta, es peldēju kā eļļaina spalva, kurai projām neļāva aizslīdēt tikai turēšanās pie plecu apaļajiem muskuļiem un ērtais, ciešais tvēriens mazliet zemāk.
- Bet vēl labāk, viņa čuksti karsti kutināja man ausi, kad nāku pie tevis, nevaldāms un iekāres pārņemts, un tu zem manis īdi un plosies, it kā gribētu tikt projām, bet es zinu, ka tu cīksties, lai tiktu tuvāk, un es izcīnu to pašu cīņu.
Viņa rokas maigi, lēni un kutinoši kā forele ieslīdēja dziļajā spraugā starp mana dibena apaļumiem, slīdot zemāk, taustīja un glāstīja, līdz sasniedza mūsu savienošanās punktu. Es nodrebēju, un elpa patvaļīgi izplūda ar elsām.
- Vai arī, kad es nāku pie tevis, kaisles pārņemts, tu sagaidi mani ar nopūtu un klusu dūkšanu, kā dūc bišu spiets saulē, un ar tik tikko dzirdamu vaidu aiznes mani pasaulē, kur valda miers.
- Džeimij, mana piesmakusī balss atbalsojās virs ūdeņiem. Džeimij, lūdzu!
- Vēl ne, mo duinne. Viņa rokas cieši saspieda manu vidukli, nomierinot un palēninot manas kustības, spiežot uz leju, līdz nespēju nomākt vaidu.
- Vēl ne. Mums nav jāsteidzas. Un esmu nolēmis vēl paklausīties tādus vaidus. Kunkstus un šņukstus pret tavu gribu, jo tu citādi nevari. Esmu nodomājis likt tev nopūsties, it kā tev lūztu sirds, kaislē kliegt un beidzot raudāt manās rokās, tad es zināšu, ka esmu tev labi kalpojis.
Plūsma sākās starp gurniem, kā bulta iešāvās vēdera dzīlēs, atslābināja locītavas tā, ka manas rokas, ļenganas un bezpalīdzīgas, noslīdēja viņam no pleciem. Mugura izliecās, un manas slidenās, stingrās, apaļās krūtis spiedās pret Džeimija plakanajām krūtīm. Es drebēju karstajā tumsā, bet Džeimija drošās rokas neļāva man noslīkt.
Kad gulēju, atspiedusies pret viņu, man likās, ka kauli kļuvuši mīksti un es esmu medūza. Es nezināju bet varbūt man bija vienalga -, kādas skaņas es izdvesu, nespēju pateikt neko sakarīgu. Līdz Džeimijs atkal sāka kustēties, spēcīgs kā haizivs tumšajā ūdenī.
- Nē, es teicu. Džeimij, nē. Es vairs nevaru izturēt. Asinis vēl pulsēja man pirkstu galos, un viņa kustības manī bija izsmalcinātas mokas.
- Vari, jo es tevi mīlu. Balss pinās manos slapjajos matos. Un tu varēsi, jo es tevi gribu. Bet šoreiz es iešu tev līdzi.
Džeimijs turēja sev cieši piespiestus manus gurnus, ar zemstraumes spēku aiznesot mani prātam neaptveramās tālēs. Es triecos pret viņu, kā bangas sašķīst pret krastu; viņš sagaidīja mani ar granīta brutālo spēku un bija mans enkurs mutuļojošajā ūdens haosā.
Bezmiesīgi, kā saplūdusi ar apkārtesošo ūdens straumi, es īros uz priekšu, mani satvēra tikai Džeimija rokas, kas neļāva man izšķīst, un no manis izlauzās klusa burbuļojoša skaņa, līdzīgi kā kliedz jūrnieks, mirklī pirms viņu aprij viļņi. Es dzirdēju neapvaldītu kliedzienu izlaužamies ari no Džeimija lūpām, un zināju, ka esmu viņam labi kalpojusi.
Mēs ar milzu grūtībām rāpāmies ārā no pasaules klēpja, mikla un garojoša, jo mūsu locekļi no vīna un karstuma bija kļuvuši mīksti kā gumija. Es nokritu uz ceļiem pirmajā laukumiņā, un Džeimijs, mēģinādams man palīdzēt, sabruka man blakus; tā mēs tur gulējām drēbju un kailu kāju kaudze. Bezpalīdzīgi ķiķinādami, apreibuši vairāk no mīlas nekā no vīna, mēs plecu pie pleca virzījāmies uz priekšu, uzrāpojām pa otro kāpņu posmu, viens otru kavējām vairāk nekā palīdzējām, sagrūžoties un saspiežoties šaurajā ejā, līdz apskāvušies sabrukām otrajā laukumiņā.