- Nu, mīlīt, kas man jādara? viņa mundrā balsī noprasīja. Liku uzvārīt ūdeni un nomizot ķiploku daiviņas, kamēr es pētīju maisiņu saturu. Tur bija burvju lazda, ko biju lūgusi, krastkaņepes un tauksakne tējai un kaut kas tāds, ko es nepārliecinoši nodēvēju par ķirša mizu.
- Līdzeklis pret sāpēm, es priecīga nomurmināju, atcerējusies, kā Kruķa tēvs bija stāstījis par mizu un zālīšu izmantošanu. Labi, tas mums derēs.
Katlā, kurā vārījās burvju lazda, es iemetu dažas nomizotās ķiploku daiviņas, tad šajā maisījumā iemērcu auduma strēmeles. Krastkaņepes, tauksakne un ķirša miza sutinājās mazā katliņā ar karstu ūdeni uz pavarda. Darbošanās bija mani nedaudz nomierinājusi. Ja es skaidri nezināju, kur atrodos vai kāpēc esmu te, tad vismaz zināju, ko darīt nākamās piecpadsmit minūtes.
- Paldies… ē… Ficgibonas kundze, es ar cieņu sacīju. Ja jums darāms kas cits, es tikšu galā. Cēlā dāma sāka tā smieties, ka krūtis vien cilājās.
- Ak, zeltenīt! Man darāmā nekad netrūkst! Es uzsūtīšu jums abiem zupiņu. Tu tak dosi ziņu, ja ko savajadzēsies, vai ne? Viņa pārsteidzoši ātrā solī aizgāzelējās līdz durvīm un pazuda, lai ķertos pie saviem darbiem.
Cik saudzīgi spēju, ņēmu nost pārsējus. Taču vairākkārt salocītā mākslīgā zīda strēmele bija pielipusi pie ādas, un, kad es to atrāvu, klusi nokrakšķēja sakaltusi krevele. Ap brūces malām sakrājās svaigu asiņu lāsītes, un es atvainojos, ka biju nodarījusi Džeimijam sāpes, kaut arī viņš nebija ne pakustējies, ne izdvesis kādu skaņu.
Viņš viegli, varbūt pat mazliet koķeti pasmaidīja.
Nieks vien, zeltenīt. Man ir sāpējis krietni vien stiprāk un no pulka neglītāku cilvēku rokas. Viņš paliecās uz priekšu, lai varu ar ķiploku novārījumu izmazgāt brūci, un sega noslīdēja no pleca.
Es uzreiz redzēju, ka tikko izteiktā piezīme, vai viņš to bija domājis kā komplimentu vai ne, bija fakta konstatējums; viņš tiešām bija cietis stiprākas sāpes. Muguras augšējo daļu krustu šķērsu sašvīkoja baltas līnijas. Šis cilvēks ticis mežonīgi pērts, turklāt ne vienu reizi vien. Dažas vietas iezīmēja smalkas sudrabainu rētaudu svītriņas, kur pātagas atstātās vātis bija šķērsojušas cita citu, un arī izplūduši laukumi, kur sitiens bija trāpījis vairākas reizes vienā un tajā pašā vietā, noraujot ādu un bojājot muskuli.
Protams, būdama karalauka medmāsa, es biju redzējusi visdažādākos ievainojumus un brūces, bet šīs rētas liecināja par mežonību. Laikam jau, ieraugot šo skatu, biju šausmās noelsusies, jo Džeimijs pagrieza galvu un redzēja, ka pētu viņa muguru. Viņš paraustīja veselo plecu.
- Sarkansvārči. Divas reizes vienā nedēļā dabūju pērienu. Droši vien viņi labprāt būtu pēruši divas reizes vienā dienā, ja vien nebītos, ka izlaidīšu garu. Mironi pērt nav nekāda prieka.
Kamēr tīrīju brūci, centos runāt mierīgi.
- Šaubos, vai tādu briesmu darbu kāds dara sava prieka pēc.
- Tu netici? Tev būtu vajadzējis viņu redzēt.
- Ko tad?
- Sarkansvārču kapteini, kas nomauca man ādu. Labi, labi, var jau būt, ka viņš akurāt nepriecājās, bet vismaz jutās ar sevi ļoti apmierināts. Vairāk nekā es ar sevi, Džeimijs saviebies piebilda. Viņu sauca Rendels.
- Rendels! Nespēju noslēpt, cik satriekta jutos. Manī cieši vērās saltas, zilas acis.
- Tu viņu pazīsti? pēkšņi Džeimija balsī ieskanējās aizdomas.
- Nē, nē! Pazinu vienu ģimeni, kurai bija tāds uzvārds, sen… ē… ļoti sen. Satraukumā man izkrita no rokām mazgājamais vīkšķis.
- Velns parāvis, vajadzēs atkal vārīt. Paķēru no grīdas nokritušo vīkšķi un steidzos pie pavarda, cenšoties apjukumu noslēpt aiz rosīšanās. Vai šis kapteinis Rendels varēja būt Frenka sencis, izcilais karavīrs, drosminieks kaujas laukā, kas izpelnījies hercogu uzslavas? Un, ja tā, vai tiešām cilvēks, kas ir rados ar manu mīļo Frenku, spētu atstāt tādas šaušalīgas rētas uz šī puiša muguras?
Darbojos ap pavardu iemetu katlā pāris sauju ar ķiplokiem un burvju lazdu, tad iemērcu šķidrumā vēl kādus pārsējus. Kad jutu, ka spēju valdīt balsi un sejas vaibstus, ar slapjo vīkšķi rokā atgriezos pie Džeimija.
- Kāpēc tevi pēra? es strupi noprasīju.
Diez cik taktiski tas neskanēja, bet es ļoti gribēju to zināt un biju pārāk nogurusi, lai meklētu diplomātiskākus vārdus.
Džeimijs nopūtās, neveikli pagrozīdams plecu, ko es tīrīju. Arī viņš bija noguris, un, lai cik uzmanīgi es strādāju, viņam noteikti sāpēja.
- Pirmajā reizē par bēgšanu, otrajā par zagšanu tā vismaz bij teikts apsūdzības rakstā.
- No kā tad tu bēgi?
- No angļiem. Viņš ironiski savilka uz augšu uzaci. Ja tu gribēji prasīt, no kurienes es bēgu, tad atbilde ir no Fortviljamas.
- Es sapratu, ka no angļiem, pieskaņojos sarunu biedra ironiska|am tonim. Un ko tu Fortviljamā vispār darīji?
Ar brīvo roku Džeimijs paberzēja pieri.
- Ko darīju? Laikam jau biju aizturēts.
- Aizturēšana, bēgšana, zādzība. Izklausās, ka tu esi bīstams tips, es viegli attraucu, cerot tādējādi novērst viņa uzmanību no brūces tīrīšanas.
Un man izdevās, kaut mazliet; viens platās mutes kaktiņš savilkās uz augšu, un viena tumša acs uzdzalkstīja pār plecu.
- Kā tad, ka esmu, viņš jokodamies apstiprināja. Brīnums, ka tu nebaidies uzturēties ar mani vienā istabā, turklāt būdama angļu preilene.
- Šobrīd tu izskaties gana nekaitīgs. Gluži patiesība tā vis nebija; bez krekla, rētains un notraipījies ar asinīm, bārdas rugājiem noaudušiem vaigiem, apsarkušiem plakstiņiem, Džeimijs izskatījās stipri bīstams. Lai ari noguris, viņš likās pilnīgi spējīgs turpināt kauties, ja rastos tāda vajadzība.
Jaunais skots sāka smieties pārsteidzoši dziļus un lipīgus smieklus.
- Nekaitīgs kā perējoša dūja, viņš piekrita. Man pārlieku gribas ost, lai kādu apdraudētu, ja nu vienīgi brokastis. Ja pa rokai gadītos kads nomaldījies plācenis, tad gan es par sekām neatbildētu. Au!
- Piedod, es nomurmināju. Durtā brūce ir dziļa un netīra.
- Nekas. Bet pat vara krāsas rugāji, kas klāja puiša vaigus, nespēja noslēpt bālumu. Mēģināju atkal iesaistīt pacientu sarunā.
- Ko īsti tā aizturēšana nozīmē? es māksloti nevērīgi ievaicājos. Jāteic, pēc smaga nozieguma neizklausās.
Džeimijs dziļi ievilka elpu un piekala skatienu izgrieztajam gultas stabam, kad iebraucu brūcē dziļāk.
- Ak. Tas ir angļu vārds. Manā gadījumā tas nozīmēja savas ģimenes un īpašuma aizstāvēšanu, un par to mani gandrīz nogalēja. Puisis saknieba lūpas, it kā nevēlētos pateikt ko lieku, tomēr pēc brīža turpināja, meklēdams tēmu, vienalga kādu, kam piesaistīt uzmanību, lai tikai nevajadzētu domāt par plecu.
- Nu jau gandrīz četri gadi pagājuši. Muižām ap Fortviljamu tika uzlikti nodokļi ēdiens garnizonam, zirgi un tamlīdzīgas lietas. Neteiktu, ka daudzi par to priecātos, bet vairums deva, kas bij. Pulciņš karavīru ar virsnieku un vienu vai diviem ratiem apbraukāja mājas, lai savāktu ēdamo un mantas. Kādā oktobra dienā šis kapteinis Rendels ieradās L… puisis aprāvās un pameta skatienu uz mani, mūsu mājā.
Nenovērsusi skatienu no darāmā, es iedrošinoši pamāju ar galvu.
- Bijām cerējuši, ka tik tālu viņi nenāks, jo mēs dzīvojam krietnu gabalu no forta un tur grūti aizkļūt. Tomēr viņi atnāca gan.