Выбрать главу

Džeimijs uz mirkli aizvēra acis.

-    Tēva nebij mājās… bij devies pie kaimiņiem uz bērēm. Mēs, gan­drīz visi vīri, strādājām uz lauka, jo vajadzēja gatavoties ražas novākša­nai un darba netrūka. Tāpēc mājās bija mana māsa viena pati ar divām vai trim kalponēm, un tās visas, ieraudzījušas sarkansvārčus, metās augšā uz istabām un pabāza galvu zem spilvena. Domāja, ka karavīrus atsūtījis nelabais, un es nesaku, ka viņām nebij taisnība.

Es noliku mazgājamo vīkšķi. Grūtākais bija padarīts; tagad tikai vajadzēja dabūt kādu ziedi tā kā nebija ne joda, ne penicilīna, neko vairāk, lai novērstu brūces inficēšanos, es darīt nevarēju. Likās, ka jaunais vīrietis nebija pamanījis, ka viss beidzies, jo acis viņam bija ciet.

-    Es tuvojos mājai no aizmugures, jo gribēju paņemt no šķūņa kādu zirglietu, kad pēkšņi izdzirdēju iekšā klaigāšanu un māsas kliedzienus.

-    Ak tā? Centos piešķirt balsij cik iespējams klusu un neuzbāzīgu toni. Es ļoti gribēju uzzināt ko vairāk par šo kapteini Rendelu; līdz šim Džeimija stāsts necik nebija mainījis pirmo iespaidu par viņu.

-     Ienācu caur ķēķi un ieraudzīju, ka divi karavīri rīkojas pa pie­liekamo, bāž maisos miltus un speķi. Vienam iebelzu pa galvu, otru izsviedu pa logu ar visu maisu. Tad ieskrēju dzīvojamā istabā, kur atradu divus no sarkanajiem ar manu māsu Dženiju. Viņai bij saplēsta kleita, un vienam karavīram saskrāpēts ģīmis.

Džeimijs atvēra acis un pasmaidīja, gan padrūmi.

-    Es neko nejautāju. Mēs riņķojām pa istabu, un man veicās tīri labi, kaut arī viņi bij divi, bet tad ienāca Rendels.

Kapteinis bija izšķīris kautiņu, izmantojot vienkāršu paņēmienu, pieliekot pistoles stobru Dženijai pie galvas. Tā kā Džeimijs bija spiests padoties, tad abi karavīri viņu veikli sagrāba un sasēja. Rendels bija apburoši uzsmaidījis gūsteknim un sacījis: "Nu, nu. Kas tad mums te ir, divi nikni meža kaķi, ko? Varu derēt, ka smags darbs uzlabos tavu raksturu, bet, ja ne, nu tad nāksies iepazīties ar vienu citu kaķi, tādu .ir deviņām astēm. Bet tiem citiem kaķiem ir paredzēti citi ārstniecības līdzekļi, vai ne, manu saldo mincīt?"

Džeimijs uz mirkli apklusa, bet zods viņam raustījās.

-    Viņš turēja Dženijas roku izgrieztu aiz muguras, tad atlaida un sāka gramstīties viņai ap kleitas priekšu. Atcerēdamies notikušo, viņš negaidīti pasmaidīja un turpināja stāstu: Tāpēc Dženija uzmina viņam uz kājas un pamatīgi iebelza ar elkoni pa vēderu. Nelietis sāka klepot un saliecās uz priekšu, bet Dženija pa to laiku apcirtās un ar celi iesita šim pa debesu zvaniem. Džeimijs bridi spurca smieklos.

-    Pēc tiem belzieniem viņam izšļuka no rokas pistole, Dženija gri­bēja to verķi paķert, bet viens no dragūniem, kas mani turēja, paguva pirmais.

Biju beigusi pārsiešanu un klusi stāvēju Džeimijam aiz muguras, roku uzlikusi uz puiša veselā pleca. Man bija svarīgi noklausīties visu stāstu, bet es baidījos, ka viņš apklusīs, ja atgādināšu par savu klāt­būtni.

-    Kad Rendels atguva elpu un spēju runāt, viņš lika saviem vīriem mūs abus izsviest no mājas. Viņi norāva man kreklu, piesēja pie ratu dīseles, un Rendels sita man ar plakaniski pagrieztu zobenu pa muguru. Viņš no dusmām bij samācies melns kā negaisa mākonis, bet varētu teikt, ka ar katru reizi sitiens bija vājāks. Bišķi mugura svila, bet ilgi viņš nespēja turēt.

īsais uzjautrinājuma mirklis bija pagaisis, un plecs, uz kura gulēja mana roka, sasprindzinājumā kļuva ciets.

-     Kad Rendels beidza mani zvetēt, viņš pagriezās pret Dženiju viens no dragūniem viņu turēja un jautāja, vai viņa grib paskatīties vēl vai arī labāk ies iekšā mājā un piedāvās viņam labāku izklaidēša­nos? Plecs satraukumā noraustījās.

-    Es necik nevarēju pakustēties, bet uzkliedzu Dženijai, ka man nesāp nebij jau ar' tik traki un viņa nekur nedrīkst ar to maitasgabalu iet, pat ja man viņas acu priekšā pārgrieztu rīkli.

Viņi turēja māsu man aiz muguras, tāpēc es neredzēju, bet, sprie­žot pēc skaņas, viņa iespļāva kapteinim ģīmī. Citādi nevarēja būt, jo es nepaguvu ne attapties, kad viņš sagrāba mani aiz matiem, parāva galvu atpakaļ un piespieda man pie rīkles nazi.

"Gribēju darīt, kā tu ieteici," Rendels nošņāca caur zobiem un paspieda nazi tik daudz, lai asmens galiņš iedurtos ādā un parādītos asinis.

-     Redzēju dunci sev pie pašas sejas, Džeimijs turpināja, un musturi, kādā zem ratiem sapilēja manas asinis. Viņš runāja gandrīz kā aizsapņojies, un es sapratu, ka no noguruma un sāpēm puisis bija nonācis hipnozei līdzīgā stāvoklī. Viņš pat neatcerējās, ka es tur esmu.

-     Saņēmos un uzsaucu māsai, ka es daudz labāk mirstu nekā pie­ļauju, ka viņa sevi apkauno ar tādu mēslu. Rendels noņēma nazi man no rīkles un iebāza asmeni starp zobiem, lai nevaru runāt. Džeimijs nobrauca ar roku pār lūpām, it kā joprojām justu tērauda rūgto garšu. Viņš apklusa un skatījās tieši uz priekšu.

-    Un kas notika tālāk? Šis nebija piemērots brīdis runāšanai, bet man vajadzēja zināt.

Viņš noskurinājās kā cilvēks, kas mostas no dziļa miega, un ar lielo plaukstu noguris pārbrauca sev pār skaustu.

-    Dženija aizgāja viņam līdzi, Džeimijs strupi noteica. Domāja, ka Rendels grib mani nogalināt, un varbūt viņai bij taisnība. Nezinu, kas notika pēc tam. Viens no dragūniem iebelza man pa galvu ar musketes spalu. Kad atžirgu, redzēju, ka esmu sasiets un iemests pie cāļiem ratos, kuri kratījās pa ceļu uz Fortviļjamu.

-    Skaidrs, es klusi noteicu. Piedod. Tu noteikti juties bries­mīgi.

Pēkšņi Džeimija sejā atplauka smaids, noguruma migla bija pagai-

susi.

-     0 jā. Cāļi nav labākie ceļabiedri, īpaši, ja tālu jābrauc. Pamanī­jis, ka plecs pārsiets, viņš iemēģinot to pakustināja un saviebās.

-    Tā nedari! es satraukta iesaucos. Tu nekādā gadījumā nedrīk­sti kustināt plecu. Zini, es uzmetu skatienu galdam, lai pārliecinātos, ka dažas sausa auduma strēmeles vēl atlikušas, es piesiešu roku tev pie sāniem. Nekusties.

Džeimijs neko neteica, bet, sapratis, ka tas nesāpēs, mazliet atslāba manās rokās. Jutu savādu tuvību ar šo nepazīstamo jauno skotu, droši vien, es spriedu, daļēji tikko dzirdētā briesmīgā stāsta dēļ un daļēji tāpēc, ka ilgi, gandrīz aizmiguši un klusi, sakļāvušies bijām jājuši tumsā uz viena zirga. Nebiju gulējusi ar daudziem vīriešiem, bet jau agrāk biju ievērojusi, ka miegs, tieši miegs rada šādu tuvības sajūtu ar c ilvēku, it kā sapņi būtu izplūduši no tevis, sajaukušies ar otra sapņiem un ietinuši jūs abus neapzinātas pazīšanas segā. Zināmā mērā tas bija atavisms. Senākos, primitīvākos laikos (primitīvākos nekā šie? jautāja kāda daļa mana prāta) cita cilvēka klātbūtnē ļauties miegam nozīmēja apliecināt savu uzticību. Ja uzticēšanās bija abpusēja, miegā pavadīts laiks var radīt lielāku tuvību nekā ķermeņu saplūšana.

Beigusi pārsiešanu, es palīdzēju savam pacientam tikt raupjajā linu kreklā, pārvelkot pāri ievainotajam plecam. Viņš piecēlās un ar vienu roku aizbāza to aiz kiltiem un smaidīdams pavērās manī no augšas.

-    Tencinu, Klēra. Tev ir viegla roka. Viņš sakustējās, it kā gribētu pieskarties manai sejai, bet tad, šķiet, pārdomāja; roka notrīsēja un noslīga gar sāniem. Acīmredzot arī viņš bija jutis to pašu savādo tuvī­bas uzplūdu. Es steigšus novērsos, ar žestu sakot: "Tas nekas."

Mans skatiens slīdēja pa telpu, pamanot dūmos nomelnējušo pavardu, šauros logus bez rūtīm un smagās ozolkoka mēbeles. Nekādu elektrības ierīču. Ne paklāju. Ne vara bumbu uz gultas galvgaļa.