Выбрать главу

Faktiski šī telpa izskatījās kā 18. gadsimta pili. Bet kā tad ar Frenku? Mežā satiktais vīrietis izskatījās nepatīkami līdzīgs viņam, bet Džeimija aprakstītais kapteinis Rendels kardināli atšķīrās no mana iejūtīgā, miermīlīgā vīra. Bet, ja tā ir patiesība un es jau sāku pieļaut, pat sev, ka tā varētu būt patiesība, tad īstenībā viņš varēja būt jebkas. Vīrietim, ko pazinu tikai kā dzimtas koka atzaru, nevajadzēja obligāti līdzināties saviem pēctečiem uzvedības ziņā.

Bet šajā brīdī es raizējos par Frenku. Ja es patiešām esmu nonā­kusi 18. gadsimtā, kur tad atrodas viņš? Ko viņš darītu, ja es neat­grieztos Bērda kundzes pansijā? Vai es jebkad viņu vēl redzēšu? Domas par Frenku bija pēdējais piliens manā bēdu kausā. Kopš brīža, kad es iegāju pa plaisu akmenī un parastā dzīve beidza eksistēt, man bija uzbrukuši, draudējuši, es biju nolaupīta un grūstīta. Vairāk nekā dien­nakti nebiju ne kārtīgi ēdusi, ne gulējusi. Centos savaldīties, bet lūpa sāka drebēt, un, par spīti manām pūlēm saglabāt mieru, acis pieplūda asarām.

Pagriezos pret pavardu, lai noslēptu seju, bet bija jau par vēlu. Džeimijs saņēma manu roku un maigā balsi apjautājās, kās noticis. Mans zelta laulības gredzens uzzaigoja liesmas atspīdumā, un es sāku stipri raudāt.

-    Ak, es… viss būs labi, viss ir labi, tas… tikai mana… mans vīrs… es ne…

-    Ak, zeltenīt, vai tad tu neesi atraitne? Puiša balsī skanēja tik daudz līdzjūtīgu rūpju, ka es pilnīgi zaudēju savaldīšanos.

-    Nē… jā… tas ir, es ne… jā, laikam jau esmu! Emociju un nogu­ruma pieveikta, es, histēriskās elsās raustīdamās, piekļāvos Džeimijam.

Puisis bija jauks. Viņš nevis apjuka vai sauca kādu palīgā, bet apsē­dās un ar veselo roku iesēdināja mani sev klēpī, viegli šūpoja, čukstē­dams man ausī vārdus gēlu valodā, un glāstīja man matus. Es rūgti rau­dāju, uz brīdi padodamās savām bailēm, sirdssāpēm un apjukumam, taču, kad Džeimija roka glāstā skāra manu kaklu, muguru un piedā­vāja mierinājumu pie savām platajām, siltajām krūtīm, pamazām pieklusu. Šņuksti pierima, un es sāku sevi mierināt, nogurumā kļaujoties pie Džeimija pleca. Nav brīnums, ka viņš tik labi saprotas ar zirgiem, es neskaidri nodomāju, juzdama, kā viņa pirksti maigi berzē mani aiz ausim, un ieklausīdamās mierinošajā, nesaprotamajā runāšanā. Ja es būtu zirgs, es viņu nestu jebkur.

Šī absurdā doma neveiksmīgi sakrita ar lēnu apjausmu, ka jaunais vīrietis galu galā nav pavisam pārguris. Atklāti sakot, tas kļuva jūtams mums abiem, radot neveiklību. Es noklepojos, lai atgūtu balsi, noslauciju piedurknē acis un noslīdēju viņam no ceļiem.

-     Lūdzu, piedod… tas ir, es gribēju teikt, paldies… bet… es dego­šiem vaigiem buldurēju un kāpos atpakaļ. Jauneklis bija mazliet pie­tvīcis, bet ne samulsis. Viņš saņēma manu roku un atvilka pie sevis. Piesargādamies, lai nepieskartos kaut kur citur, viņš saņēma manu zodu un pacēla seju pret savējo.

-    No manis tev nav jābaidās, viņš klusi sacīja. Un no citiem ari ne, kamēr vien esmu te. Džeimijs atlaida manu roku un pagriezās pret uguni.

-     Tev, zeltenīt, jāiedzer kas karsts, viņš lietišķi ierunājās, un jāuzēd. Pilns vēders būs labākās zāles. Drebelīgi iesmējos, kā viņš ar vienu roku mēģināja ieliet man buljonu, un gāju viņam palīgā. Džeimijam bija taisnība ēdiens tiešām nāca man par labu. Draudzīgā klu­sumā mēs pa malciņam dzērām buljonu, piekodām maizi un abi baudī­jām arvien pieaugošo siltumu un sātu.

Beidzot viņš piecēlās un paņēma vatēto segu, kas bija noslīdējusi zemē. Uzmeta to uz gultas un pamāja, lai liekos gulēt.

-    Pagūli mazliet, Klēra. Tu esi nomocījusies, un droši vien drīzumā kāds gribēs ar tevi aprunāties.

Šie vārdi skarbi atgādināja par manu bīstamo stāvokli, bet biju pārāk nogurusi, lai pa īstam uztrauktos. Es izteicu tikai pieklājīgus iebildumus, ka aizņemu gultu; nekad mūžā man nekas nebija licies tik vilinošs. Džeimijs mani pārliecināja, ka atradīs guļvietu citur. Ar galvu iekritu segu kaudzē un biju aizmigusi, iekams Džeimijs paguva iziet no istabas.

5 makenzijs

Kad pamodos, jutos pilnīgi apjukusi. Neskaidri apjautu, ka kaut kas nogājis galīgi greizi, bet nespēju atcerēties, kas. Patiesību sakot, biju gulējusi tik cieši, ka uz mirkli man bija piemirsies, kas es esmu, nemaz nerunājot par to, ka spētu atcerēties, kur atrodos. Man bija silti, bet istabā valdīja svelošs aukstums. Mēģināju ievikstlties atpakaļ segu kokonā, taču balss, kas bija mani uzmodinājusi, nelikās mierā.

Mosties, zeltenit! Mosties nu, jāceļas! Zemā, labdabīgi uzstājīgā balss atgādināja aitusuņa riešanu. Negribīgi pavēru spraudziņā vienu aci un ieraudzīju brūnu, pašaustu drēbju gubu.

Ficgibonas kundze! Viņu ieraugot, jutos tik satriekta, ka atmodos pilnīgi un ari atmiņa atgriezās. Tātad nekas nebija mainījies, tā bija patiesība.

Ietinusies segā, lai nenosaltu, es izrāpos no gultas un, cik ātri spēju, metos pie pavarda. Ficgibonas kundze bija man sagatavojusi tasi karsta buljona; maziem malciņiem dzēru virumu un jutos kā izdzīvojusi pēc aviācijas uzlidojuma, Ficgibonas kundze tikām klāja uz gultas veselu kaudzi drēbju. Tur bija garš, dzeltenīgs linu krekls ar šauru mežģīņu maliņu, smalkas kokvilnas apakšsvārki, divi dažādu nokrāsu svārki un gaiši citrondzeltens ņieburs. Ansambli noslēdza pāris brūni svītrotu vil­nas zeķu un dzeltenas iešļūcenes.

Pat nepieļaudama iebildumus, kundze izvīkstlja mani no nepiemē­rotajām drēbēm un uzraudzīja visu ģērbšanās procesu, sākot ar apakš­veļu. Tad soli atkāpās un apmierināta nopētīja savu roku darbu.

-    Dzeltens tev, zeltenīt, piestāv; man jau tā likās. Labi piedien brū­najiem matiem un izceļ zeltainos punktiņus acīs. Paga, tev vajag kādu lenti. Izgriezusi uz āru kabatu, milzīgu kā maiss, viņa sadabūja sauju lentīšu un sīku rotaslietu.

Biju pārāk satriekta, lai pretotos, tāpēc ļāvu sakārtot sev matus: Fic­gibonas kundze saņēma cirtas uz pakauša, sasēja ar bāli dzeltenu lenti un nosodoši noklakšķināja mēli, ka mani mati apgriezti tik nesievišķīgi īsi līdz pleciem.

-    Apžēliņ, mīlīt, ko gan tu domāji, nogriežot matus šitik īsus! Vai tu maskējies, vai? Esmu dzirdējusi, ka dažas meičas, dodoties ceļā, mēdzot pārģērbties, lai noslēptu, ka ir sievietes, un tā nodrošinoties pret tiem sasodītajiem sarkansvārčiem. Es tik saku, ir nu gan laiki pienākuši, kad sievieši uz ceļa nevar justies droši. Viņa turpināja purpināt, šur tur pieglauzdama man matus, nostiprinot kādu cirtu vai sakārtojot šķip­snu. Beidzot viss bija tā, kā Ficgibonas kundzei patika.

-     Nu re, dikti labi. Tagadiņ tev ir laiks kaut ko iekost, pēcāk man jāved tevi pie paša.

-    Pie paša? Es nesapratu. Man šis vārds diez ko nepatika. Lai kas arī būtu Pats, viņš noteikti uzdos grūti atbildamus jautājumus.

-    Nu tak pie Makenzija. Pie kā gan cita?

Patiešām pie kā gan cita? Neskaidri atcerējos, ka Leohas pils atro­das Makenziju klana īpašumu vidū. Skaidrs, ka klana vadonis joprojām ir Makenzijs. Sāku saprast, kādēļ mūsu mazais jātnieku pulciņš jāja visu nakti, lai tiktu līdz pilij; šī vieta bija neiedragājams patvērums kroņa vajātiem vīriem. Neviens angļu virsnieks, kuram ir kaut kripatiņa smadzeņu, nevestu savus karotājus tik dziļi klanam piederošās zemēs. Tas nozīmētu riskēt ar dzīvību pie pirmā krūmu pudura, kur ierīkots slēpnis. Un tikai krietna armija uzdrošinātos ierasties pie pils vārtiem. Pūlējos atcerēties, vai kāda angļu armija jebkad ir atnākusi tik tālu, kad piepeši aptvēru, ka pils liktenim salīdzinājumā ar manu tuvāko nākotni nav nekādas nozīmes.