Nevarēju ieēst ne plāceņus, ne auzu putru, ko Ficgibonas kundze bija sagādājusi man brokastīm, es tikai drupināju plāceni pa gabaliņam un izlikos, ka ēdu, lai iegūtu laiku apdomāties. Kad Ficgibonas kundze ieradās, lai vestu mani pie paša Makenzija, mans aptuvenais plāns bija gatavs.
Pa akmens pakāpieniem nonācu telpā, kurā mani pieņēma pilskungs. Tā bija apaļa torņa zāle, kuras slīpās sienas bagātīgi rotāja gleznas un gobelēni. Istabas pilī likās gana ērtas, taču mazliet patukšas, turpretī šeit bija grezna pārpilnība, mēbeļu un rotājumu vesels lērums; ārā smidzināja lietus, tāpēc telpā valdīja puskrēsla, ko kliedēja pavarda uguns un sveces siltā gaisma. Ārējos pils mūros bija tikai šauras spraugas, kas piemērotas uzbrukumu atvairīšanai, bet šeit, iekštelpās, nesen bija veikta pārbūve un ielikti augsti verami logi, kas laida iekšā dienasgaismu, cik nu kuro reizi tās bija.
Manu uzmanību uzreiz piesaistīja milzīgs, ļoti meistarīgi darināts metāla būris, kurš visā telpas augstumā piekļāvās sienas izliekumam un kurā mājoja vairāki duči mazu putniņu: žubītes, stērstes, zīlītes un dažādi dziedātājputni. Pieejot tuvāk, saskatīju apaļīgus, gludus spalvu kamoliņus un spožas acu krellītes, kas kā dārgakmeņi izcēlās uz zaļa samta fona, visi šie lidoņi šaudījās pa ozolu, gobu un kastaņu lapotni; rūpīgi koptie koki auga podos uz būra grīdas. Putnu dzīvo un trokšņaino sačivināšanos laiku pa laikam pārtrauca spārnu švīksti un lapu čaboņa, būra iemītniekiem lidinoties un lēkājot savā nodabā.
Varen rosīgas radībiņas, vai ne? Man aiz muguras atskanēja patīkama, zema balss; pagriezos pret runātāju ar smaidu un sastingu.
Kolamam Makenzijam bija tāda pati plata seja un augsta piere kā viņa brālim Dūgalam, tikai vitālais spēks, kas Dūgalu darīja augstprātīgu, Kolamā bija zaudējis skarbumu un izpaudās pieļāvīgākā, lai arī ne mazāk noteiktā stājā. Tumsnējāks, drīzāk baložpelēkām nekā brūnām acīm Kolams atstāja tādu pašu spēcīgu iespaidu kā brālis, it kā viņš stāvētu mazliet par tuvu, lai sarunu biedrs justos ērti. Taču manu pašreizējo neērtības sajūtu radīja fakts, ka skaisti veidoto galvu un stalto torsu papildināja neiedomājami līkas un strupas kājas. Vīrietis, kuram vajadzēja būt sešas pēdas garam, sniedzās man tik tikko līdz plecam.
Kolams nenovērsa skatienu no putniem, tādējādi taktiski atvēlēdams man ārkārtīgi nepieciešamo laika sprīdi, lai es sejai atkal piešķirtu neitrālu izteiksmi. Protams, viņam jau vajadzēja aprast ar cilvēku izturēšanos, kuri redzēja viņu pirmo reizi. Apskatot istabu, man radās jautājums, cik bieži tās saimnieks vispār tikās ar svešiem cilvēkiem. Šeit pilnīgi noteikti bija viņa patvērums; cilvēks, kuram ārējā pasaule likās netīkama vai neaizsniedzama -, bija radījis te pats savu pasauli.
- Esiet sveicināta, kundze! Makenzijs man viegli paklanījās. Mani sauc Kolams ben Kempbels Makenzijs, esmu šīs pils saimnieks. Ja pareizi esmu sapratis brāļa teikto, tad viņš jūs satika… ē… diezgan tālu no šejienes.
- Patiesību sakot, viņš mani nolaupīja, es runāju atklāti. Labprāt būtu saglabājusi sarunas sirsnīgo noskaņu, tomēr vēl vairāk es vēlējos tikt projām no pils un atgriezties pakalnā pie akmeņu apļa. Nezināju, kas ar mani īsti bija noticis, bet atbilde ja tāda vispār rodama bija meklējama tur.
Pilskunga biezās uzacis mazliet savilkās un smalki veidotās lūpas izliecās smaidā.
- Lai nu būtu, viņš neiebilda. Dūgals dažkārt ir mazliet… karstgalvīgs.
- Labi. Es pamāju ar roku, tādējādi augstsirdīgi izbeigdama diskusiju par šo tēmu. Esmu ar mieru atzīt, ka, iespējams, noticis pārpratums. Bet es būtu ļoti pateicīga, ja mani nogādātu… atpakaļ, tur, no kurienes mani atveda.
- Mm. Joprojām savilcis uzacis, Kolams ar žestu aicināja mani apsēsties. Es, kaut arī negribīgi, paklausīju, un viņš ar galvu pamāja vienam no kalpotājiem, kas nekavējoties izgāja no istabas.
- Aizsūtīju pēc atspirdzinājumiem, kundze… Bīčemas kundze, ja nemaldos? Cik saprotu, kad mans brālis un viņa vīri jūs atrada, jūs bijāt nokļuvusi… ē… neapskaužamā stāvoklī. Likās, ka viņš cenšas slēpt smaidu, un man bija jādomā, nezin kā viņam aprakstīts mans it kā nepiedienīgais apģērbs.
Es dziļi ievilku elpu. Bija pienācis laiks likt priekšā sagudroto izskaidrojumu. Pārdomājot situāciju, kurā biju nonākusi, es atcerējos Frenka stāstu, ka virsnieku apmācības programmas ietvaros viņš bija apmeklējis kursu, kurā mācīja, kā izturēties pratināšanas laikā. Ja nemaldos, tad pamatlikums bija, cik vien iespējams, runāt patiesību, izmainot tikai tās detaļas, kas paturamas noslēpumā. Tādējādi, kā paskaidrojis instruktors, samazinās risks kļūdīties, minot "leģendas" blakusapstākļus. Nu tagad mēs redzēsim, vai šis princips ir pareizs.
- Jā, tiesa. Redziet, man uzbruka.
Kolams pamāja ar galvu, seja pauda patiesu interesi.
- Ak tā? Un kas jums uzbruka?
Runā taisnību.
- Angļu karavīri. Konkrētāk vīrietis, vārdā Rendels.
Izdzirdot šo vārdu, patricieša sejas izteiksme negaidīti izmainījās. Lai arī Kolama interese, likās, nebija zudusi, lūpas sakniebās un rievas ap muti kļuva dziļākas. Viņam šis vārds nepārprotami bija pazīstams. Makenziju klana vadonis mazliet atliecās, salika kopā pirkstu galus un pāri tiem cieši mani nopētīja.
- Tiešām? Pastāstiet tuvāk.
Un tā ar dievpalīgu es stāstīju. Ļoti sīki aprakstīju skotu sadursmi ar Rendela vīriem, jo to viņš varēja pārbaudīt, pajautājot Dūgalam. Galvenajos vilcienos atstāstīju sarunu ar Rendelu, jo nezināju, cik daudz bija dzirdējis vīrelis, kuru sauca par Mērtegu.
Kolams palocīja galvu, ļoti uzmanīgi klausīdamies.
- Ak tā, viņš noteica. Bet kā jūs tur nonācāt? Tas ir krietnu gabalu no ceļa, kas ved uz Invernesu, pieņemu, ka gribējāt tikt uz kuģa? Es piekrītoši pamāju ar galvu un dziļi ievilku elpu.
Piespiedu kārtā bijām nonākuši iztēles valstībā. Nožēloju, ka nebiju uzmanīgāk klausījusies Frenka izteikumos par lielceļa laupītājiem, bet tagad man bija jādara, ko spēju. Atbildēju, ka esmu atraitne no Oksfordšīras (tiktāl tas bija tiesa), kas kopā ar kalpu dodas pie attāliem radiniekiem Francijā (tas likās pietiekami tālu, lai būtu droši). Ceļā mums uzbruka laupītāji, un mans kalps ir vai nu nogalināts, vai aizbēdzis. Es ar zirgu traucos uz mežu, tomēr pēc kāda laika mani notvēra. Lai arī man laimējies aizbēgt no bandītiem, biju spiesta pamest savu zirgu un mantu. Tā, klīstot pa mežu, diemžēl biju satikusi kapteini Rendelu un viņa vīrus.
Apmierināta ar stāstu, es mazliet atslābinājos. Tas bija vienkāršs, skaidrs, un fakti, kurus varēja pārbaudīt, atbilda patiesībai. Kolama seja pauda pieklājīgu interesi, neko vairāk. Viņš jau vēra muti, lai uzdotu nākamo jautājumu, kad pie durvīm kaut kas viegli nočabēja. Tur ar mazu ādas kārbiņu rokā stāvēja viens no vīriem, ko biju ievērojusi pagalmā, kad mēs ieradāmies.
Makenziju klana vadonis, galanti atvainojies, atstāja mani pētām putnus, bet apsolīja, ka tūlīt atgriezīšoties, lai turpinātu mūsu ārkārtīgi saistošo sarunu.
Durvis vēl nebija aizvērušās Kolamam aiz muguras, kad es jau stāvēju pie grāmatplaukta un ar roku vilku pa ādas sējumu muguriņām. Šajā plauktā to bija apmēram divi duči. Steigšus vēru katras grāmatas pirmo lapu. Vairākās izdošanas datums nebija minēts; pārējās bija izdotas laikā no 1720. līdz 1742. gadam. Kolamam Makenzijam acīmredzot patika greznība, bet nekas neliecināja, ka viņš kolekcionētu senlietas. Iesējumi bija jauni, nemanīja ne saplaisājušus vākus, ne apspūrušus lappušu stūrus.