Tajā brīdī es biju piemirsusi par sirdsapziņu un bezkaunīgi rakņājos pa olīvkoka rakstāmgaldu, ausīdamās, vai nedzirdēšu istabas saimnieka
soļus.
To, ko, šķiet, biju meklējusi, es atradu vidējā atvilktnē. Plūstošā rokrakstā rakstītu nepabeigtu vēstuli, kuras savādie burti un pilnīgais pieturzīmju trūkums neatvieglināja lasīšanu. Papīrs bija pavisam jauns un tīrs, tinte koši melna. Lai nu kā ar salasīšanu, bet datums lapas augšējā stūrī izcēlās tik skaidri, it kā būtu rakstīts ar ugunīgiem burtiem: 1743. gada 20. aprīlis.
Kad Kolams pēc pāris minūtēm atgriezās, viņš atrada savu viešņu pieklājīgi klēpī saliktām rokām sēžam pie viena no sīkrūšu logiem. Es sēdēju, jo nespēju noturēties kājās. Rokas bija cieši saņemtas, lai noslēptu drebēšanu, kas bija ievērojami apgrūtinājusi vēstules atlikšanu vietā.
Kolams bija atnesis paplāti ar cienastu: alu kausos un ar medu apziestus svaigus auzu plāceņus. Es mazliet paknibinājos ap vienu; kuņģis pārāk stipri griezās, lai es varētu kaut ko norīt.
Pāris vārdos atvainojies par prombūtni, Kolams izteica līdzjūtību par manu neveiksmi. Tad atlaidās pret krēsla atzveltni, domīgi mani noskatīja un pēdīgi pajautāja:
Bet kā tas nākas, Bīčemas kundze, ka mana brāļa vīri atrada jūs klīstam pa mežu apakšveļā? Laupītāji jums neuzmāktos, jo droši vien vēlētos saņemt par jums izpirkuma maksu. Un, kaut ari esmu dzirdējis par kapteini Rendelu visādas tenkas, tomēr būtu pārsteigts, ka angļu armijas virsnieks izvarotu ap maldījušās ceļinieces.
- Ak tā? es asi iesaucos. Nu, es nezinu, ko esat par viņu dzirdējis, bet, ticiet man, viņš pilnīgi noteikti uz tādu rīcību ir spējīgs. Kad gudroju savu stāstu, jautājumu par apģērbu biju palaidusi garām neievērotu un tagad centos atcerēties, kurā manas un kapteiņa tikšanās brīdī Mērtegs mūs pamanīja.
- Ak, nu, Kolams piekāpās. Droši vien tas ir iespējams. Šim vīram ir slikta slava.
- Iespējams? es pārjautāju. Kāpēc jūs tā sakāt? Vai jūs man neticat? Jo Makenziju klana vadoņa seja pauda vieglu, bet nepārprotamu skepsi.
- To es neesmu teicis, kundze, viņš rāmi atbildēja. Bet man nebūtu izdevies noturēties liela klana priekšgalā vairāk nekā divdesmit gadus, ja nebūtu iemācījies visu, ko man stāsta, neuztvert par baltu patiesību.
- Ja jau jūs neticat tam, ko es par sevi stāstu, tad, pie velna, kas, jūsuprāt, es esmu? es strupi noprasīju.
Manas skarbās valodas izbrīnīts, Kolams samirkšķināja acis. Tad asie vaibsti atkal kļuva stingri.
- Tas vēl jānoskaidro. Bet pagaidām, kundze, jūtieties Leohas pili kā mājās. Viņš pacēla roku žestā, kas augstsirdīgi noraidīja pateicību, un kalps, kurš allaž stāvēja pie durvīm, panāca uz priekšu, lai acīmredzot vestu mani atpakaļ uz manām telpām.
Nākamos vārdus Kolams skaļi nepateica, bet būtu varējis. Tie, kad gāju projām, palika karājamies gaisā man aiz muguras, tik nepārprotami, it kā būtu izteikti:
"Līdz es noskaidrošu, kas tu patiesībā esi."
OTRĀ daĻa Leohas pils
6 kolama " liela zāle "
Ieradās zēns, kuru Ficgibonas kundze sauca par mazo Aleku, un aizveda mani vakariņās. Tās tika pasniegtas garā, šaurā zālē, kur gar sienām bija nolikti galdi; pa velvētajām durvīm abos ēdamzāles galos plūda nepārtraukta kalpotāju straume, kuri nesa ar ēdieniem piekrautus koka šķīvjus, paplātes un krūkas ar dzērienu. Vasaras sākumā saule rietēja vēlu, un tās stari strāvoja zālē pa augstajiem, šaurajiem logiem; zem tiem pie sienas turekļos bija saspraustas lāpas, kuras iedegs, kad dienasgaisma izdzisis.
Starp logiem sienas sedza karogi un tartāni, akmens mūrus izraibināja pledi un visdažādāko krāsu ģerboņi. Pretēji telpas greznumam vairums ļaužu, kas bija sanākuši te ieturēt vakariņas, bija ģērbušies praktiskās pelēku un brūnu toņu drēbēs vai ari gaišbrūni un zaļi rūtainos medību kiltos; šādas klusinātas krāsas labi derēja, lai varētu paslēpties viršos.
Kad Aleks veda mani uz telpas tālāko galu, jutu sev mugurā duramies ziņkārīgus skatienus, tomēr lielākā tiesa ēdāju pieklājīgi raudzījās savos šķīvjos. Likās, te nekādi noteikumi netiek ievēroti; ļaudis ēda, kā gribēja, ņēma ēdienu no lielajām bļodām vai ar saviem koka šķīvjiem devās uz zāles otru galu, kur divi jaunekļi milzīgā pavarda mutē uz iesma cepa veselu aitu. Ap galdiem sēdēja apmēram četrdesmit cilvēku, un varbūt vēl kādi desmit apkalpoja. Skaļi skanēja sarunas, galvenokārt gēlu valodā.
Kolams jau sēdēja zāles galā, īsās kājas paslēpis aiz saskrāpēta ozolkoka galda. Kad es parādījos, viņš pieklājīgi palocīja galvu un ar rokas mājienu aicināja sēsties sev kreisajā pusē blakus apaļīgai, glītai sarkanmatei, kuru viņš man stādīja priekšā kā savu sievu Letīciju.
- Un šis ir mans dēls Heimišs, Makenziju klana vadonis sacīja, uzlicis roku uz izskatīga septiņus astoņus gadus veca sarkanmataina zēna pleca, kurš novērsa skatienu no servējamā trauka tikai tik ilgi, lai ar īsu galvas mājienu parādītu, ka mani redzējis.
Ar interesi aplūkoju zēnu. Viņš līdzinājās visiem līdz šim redzētajiem Makenziju vīriešiem tāda pati plata seja ar plakaniem vaigu kauliem un dziļi iegrimušām acīm. Faktiski, ja neņemtu vērā atšķirīgo matu krāsu, Heimišs varētu būt sava tēvoča Dūgala, kas sēdēja viņam blakus, mazāka kopija. Divas pusaugu meitenes, kas atradās Dūgalam pie otriem sāniem un ķiķināja un iedunkāja viena otru, kad tika iepazīstinātas ar mani, bija viņa meitas Mārgareta un Eleonora.
Dūgals veltīja man īsu, bet draudzīgu smaidu, tad paķēra šķivi, kurā ar karoti gribēja iebraukt viena no viņa meitām, un pagrūda uz manu pusi.
- Nemaz vairs neproti uzvesties, skuķi? viņš rājās. Viesiem priekšroka!
Es nedroši saņēmu man piedāvāto lielo raga karoti. īsti nezināju, kāds ēdiens tiks pasniegts, tāpēc, ieraudzījusi uz šķīvja veselu rindu parastās un tik labi pazīstamās kūpinātās siļķes, sajutu gandrīz vai atvieglojumu.
Nekad nebiju mēģinājusi ēst siļķi ar karoti, bet neko tādu, kas atgādinātu dakšu, es uz galda neredzēju un neskaidri apjautu, ka karotes ar zariem ikdienā nelietos vēl dažu labu gadu.
Vērojot vakariņotājus pie citiem galdiem, redzēju, ka gadījumos, kad karote izrādījās nelietojama, gaļas nogriešanai vai kaulu notīrīšanai lietā tika likts vienmēr pa rokai esošais duncis. Tā kā dunča man nebija, tad es apņēmos ēst piesardzīgi un paliecos uz priekšu, lai ar karoti paņemtu siļķi, bet pamanīju, ka manī apsūdzoši raugās tumšzilās Heimiša acis.
- Tu nenoskaitīji lūgšanu, viņš paskarbi aizrādīja, mazo seju savilcis bargā grimasē. Acīmredzot puika mani uzskatīja par pagānu ja ne pavisam samaitātu, tad katrā ziņā bez sirdsapziņas.
- Ē… varbūt tu būtu tik labs un noskaitītu to manā vietā? es riskēju izteikt priekšlikumu.
Rudzupuķu zilās acis izbrīnā iepletās, bet, brīdi apdomājies, viņš piekrītoši pamāja ar galvu un lietišķi salika rokas lūgšanā. Heimišs nikni noskatīja ap galdu sēdošos, pagaidīja, kad visi būs izrādījuši pietiekamu cieņu, un nolieca galvu. Apmierināts viņš noskandēja:
Dažiem ir gaļa, ko nevar ēst. Un daži var ēst, kas to grib, Mums ir gaļa, un mēs varam ēst, Un tāpēc lai slavēts Dievs. Āmen.
Pacēlusi acis no savām godbijīgi saliktajām rokām, es nejauši uztvēru Kolama skatienu un uzsmaidīju viņam, liekot saprast, ka atzinīgi novērtēju viņa atvases pašcieņas pilno izturēšanos. Kolams noslēpa smaidu un nopietni palocīja galvu pret dēlu.