- Ļoti labi, puis. Vai nepasniegsi mums maizi?
Sarunas pie galda aprobežojās ar retiem lūgumiem kaut ko padot, jo visi ķērās pie ēšanas. Jutu, ka man ēstgriba vēl nav pilnībā atgriezusies daļēji satriecošo apstākļu dēļ, kādos biju nokļuvusi, un daļēji tāpēc, ka man, ja runājam atklāti, siļķe diez ko negāja pie dūšas. Taču jēra gaļa gan bija laba un maize tikko cepta, ar kraukšķīgu garoziņu un lielām svaiga, nesālīta sviesta pikām garšoja brīnišķīgi.
- Ceru, ka Makteviša kungs jūtas labāk, es ierunājos, kad uz mirkli iestājās klusums. Ienākot es viņu neredzēju.
- Maktevišs? Letīcijas šaurās uzacis savilkās virs apaļajām, zilajām acīm. Drīzāk jutu nekā redzēju, ka Dūgals pievērš man skatienu.
- Jaunais puisis Džeimijs, viņš strupi izmeta un atkal pievērsās jēra kaulam, ko turēja rokā.
- Džeimijs? Kas tad viņam vainas? Letīcijas pilnīgā seja bažīgi savilkās.
- Nekas, tikai tāda skramba, mīļā, Kolams mierinoši sacīja. Viņš pameta pāri galdam skatienu uz brāli. Bet kur tad viņš ir, Dūgal? Varbūt man tikai likās, ka tumšajās acīs pavīd aizdomas.
Kolama brālis, joprojām nenovērsis acis no šķīvja, paraustīja plecus.
- Aizsūtīju uz staļļiem, lai palīdz vecajam Alekam kopt zirgus. Man šķita, ka šajos apstākļos tā viņam būs piemērotākā vieta. Dūgals pacēla galvu un ieskatījās brālim acīs. Tev varbūt ir kas cits padomā?
Kolams, šķiet, šaubījās.
- Uz staļļiem? Nūjā… tu viņam tā uzticies?
Dūgals nevērīgi ar delnu noslaucīja muti un pastiepās pēc maizes kukuļa.
- Ja tev, Kolam, mani rīkojumi nepatīk, tad domā pats.
Kolams uz mirkli saknieba lūpas, tomēr tikai noteica:
- Nē, laikam jau viņam tur būs labi, un atkal pievērsās maltītei.
Arī mani māca šaubas, vai staļļi ir piemērota uzturēšanās vieta cilvēkam ar šautu brūci, bet šajā sabiedrībā savu viedokli izteikt nevēlējos. Nolēmu, ka rīt no rīta uzmeklēšu minēto jauno cilvēku un pati pārliecināšos, vai viņš ir pietiekami labi aprūpēts, cik nu šādos apstākļos tas ir iespējams.
No pudiņa es atteicos un, aizbildinādamās ar nogurumu, kas nepavisam nebija melots, devos projām. Biju tik pārguruši, ka gandrīz nedzirdēju Kolama sacīto:
- Nu tad arlabunakti, Bīčemas kundze. Aizsūtīšu kādu, kas jūs rīt atvedīs uz "Lielo zāli".
Viena no kalponēm, redzēdama, ka es taustos pa gaiteni, meklēdama ceļu uz savu istabu, laipni parādīja man gaismu. Viņa no savas sveces aizdedzināja to, kas stāvēja uz galda, un blāva, drebelīga gaisma apspīdēja sienu lielos akmeņus, uz mirkli radot iespaidu, ka atrodos kapenēs. Bet, kad kalpone aizgāja, es atvilku izšūto aizkaru, un līdz ar vēsā gaisa plūsmu no loga šī sajūta pagaisa. Centos pārdomāt notikušo, taču mans prāts atteicās darboties un bija ar mieru apsvērt vienīgi domu par miegu. Paslīdēju zem segām, nopūtu sveci un, vērojot mēness nesteidzīgo slīdēšanu pa debesjumu, aizmigu.
Un atkal būdīgā Ficgibonas kundze bija tā, kas mani no rīta modināja un atnesa, šķiet, pilnīgu tualetes piederumu klāstu, kāds pienākas augstdzimušai skotu dāmai. Svina ķemmes, ar ko iekrāsot tumšākas uzacis un skropstas, podiņus ar kalmju sakņu pulveri un risu pūderi, pat stienīti, kas, manuprāt, bija paredzēts līnijas vilkšanai uz plakstiem, kaut nekad nebiju tādu redzējusi, un aizvākotu, ar zelta gulbjiem rotātu smalka porcelāna dozīti, kurā bija franču vaigu sārtums.
Tas vēl nebija viss, Ficgibonas kundze bija sagādājusi ari zaļi svītrainus svārkus, zīda ņieburu, dzeltenas smalkvilnas zeķes, lai es varētu nomainīt pašaustās drānas, ko biju dabūjusi iepriekšējā dienā. Nezināju, kas ir "Lielā zāle", tomēr likās, ka tas ir svarīgs notikums. Man radās kārdinājums uzstāt, ka iešu pati savās drēbēs, vienkārši tāpat, lai atšķirtos, bet pietika ar atmiņām, kā resnais Ruperts bija uztvēris manu apģērbu, lai atturētos no šāda soļa.
Turklāt man tīri labi patika Kolams, par spīti tam, ka viņš acīmredzot bija nolēmis mani tuvākajā nākotnē paturēt šeit. Nu, to mēs vēl redzēsim, es nodomāju, cenšoties ar vaigu sārtumu uzlabot savu izskatu. Dūgals ieminējās, ka jauneklis, kuru biju ārstējusi, atrodas staļļos, vai ne? Tur droši vien ir zirgi, un ar tiem var aizjāt projām. Nolēmu tūlīt pēc "Lielās zāles" uzmeklēt Džeimiju Maktevišu.
Izrādījās, ka "Lielā zāle" tieši tas arī ir ēdamzāle, kur dienu iepriekš biju ieturējusi vakariņas. Tikai tagad tā bija pārveidota: galdi, soli un ķebļi piebīdīti pie sienām, Kolama galda vietā bija nolikts varens grebumiem rotāts krēsls no tumša koka, pārklāts, šķiet, ar Makenziju pledu tumšzaļā un melnā krāsā ar pavisam smalku gaiši sarkanu un baltu līniju rūtīm. Sienas rotāja akmeņozolu zariņi, un grīdas flīzes sedza svaigu niedru klājiens.
Aiz tukšā krēsla stāvēja gados jauns dūdinieks un pūta nelielas dūdas, kas vairāk gan elsa un sēca. Netālu no muzikanta bija izvietojušies, cik varēju spriest, Kolama padotie: pret sienu laiski balstījās vīrs ar kalsnu seju, rūtainās biksēs un krokotā kreklā; neliela auguma plikpauris smalkos brokāta svārkos acīmredzot bija kaut kas līdzīgs rakstvedim, jo sēdēja pie maza galdiņa, nodrošinājies ar tintes pudelīti, spalvām un papīru; divi spēcīgi tēvaiņi kiltos izturējās kā miesassargi; bet mazliet nomaļus savu vietu bija ieņēmis viens no lielākajiem vīriešiem, kādu jebkad biju redzējusi.
Blenzu uz milzi ar zināmu bijību. Cietie, melnie mati bija noauguši tik zemu uz pieres, ka teju saplūda ar ķerrainajām uzacīm. Līdzīgs ērkulis sedza varenās rokas, ko atklāja atrotītās krekla piedurknes. Atšķirībā no citiem pilī redzētajiem vīriešiem milzenis nebija bruņojies, izņemot mazu duncīti aiz zeķes; strupais spals melno sprogu biežņā zem koši rūtaino bikšu īsajām starām bija tikko manāms. Plata ādas siksna apjoza vidukli, kas noteikti bija aptuveni četrdesmit collas resns, taču ne medību dunča, ne zobena viņam nebija. Par spīti varenajam augumam, tēvaiņa sejas izteiksme bija visai miermīlīga, un likās, ka viņš dzen jokus ar kārno vīreli, kurš blakus spēkavīram izskatījās kā sīka marionete.
Dūdinieks pēkšņi sāka spēlēt vispirms no dūdām atskanēja tāda kā atrauga, kurai sekoja ausis plosošs spiedziens, un tikai tad beidzot radās skaņas, kas attāli atgādināja melodiju.
Zālē atradās trīsdesmit četrdesmit cilvēku, visi likās sakopušies un uzvilkuši labākas drēbes salīdzinājumā ar tiem ļaudīm, kas te vakar ieturēja maltīti. Visu galvas pagriezās uz telpas tālāko galu, un, mirkli pakavējies, lai ļautu melodijai ieskanēties drošāk, zālē iesoļoja Kolams, un dažus soļus aiz viņa sekoja Dūgals.
Abi brāļi Makenziji nepārprotami bija šai ceremonijai par godu saģērbušies tumšzaļos kiltos un laba piegriezuma svārkos Kolams gaišzaļos, Dūgals rūsganos -, abiem pār krūtīm bija pārmests pleds, uz viena pleca nostiprināts ar lielu dārgakmeņiem rotātu brošu. Kolama tumšie mati šodien bija atlaisti vaļā, rūpīgi ieziesti ar eļļu un kārtīgās sprogās slīga līdz pleciem. Dūgala mati joprojām bija sapīti bizē, kas bija gandrīz tieši tādā pašā krāsā kā svārku rūsganais atlass.
Kolams lēnā solī gāja cauri zālei, mādams ar galvu un uzsmaidīdams sejām abpus ejai. Palūkojusies uz telpas otru malu, es redzēju vēl vienu velvi, netālu no Kolama krēsla. Viņš, protams, būtu varējis ienākt pa tām, nevis pa tālākajām durvīm. Tātad šī kroplo kāju izrādīšana un lempīgā gāzelēšanās garajā ceļā līdz krēslam nebija nejaušība. Tāpat nejauši nebija izcelts uzkrītošais kontrasts ar stalto, spēcīgo jaunāko brāli, kurš, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, sekoja Kolamam un apstājās savā vietā aiz viņa krēsla.