Klana vadonis apsēdās un, mirkli nogaidījis, pacēla roku. Dūdu vaimanas ar sirdi plosošu vaidu apklusa, un "Lielā zāle" sākās.
Drīz kļuva skaidrs, ka "Lielā zāle" ir regulārs notikums, kura laikā Leohas pilskungs spriež taisnu tiesu pār saviem zemturiem un nomniekiem, uzklausa viņu sūdzības un atrisina domstarpības. Šis pasākums norisa pēc noteiktas dienaskārtības plikpaurainais rakstvedis nolasīja vārdus un lietā iesaistītās puses pēc kārtas nāca priekšā.
Daži jautājumi tika izskatīti angliski, tomēr vairākums sarunu risinājās gēlu valodā. Biju jau pamanījusi, ka šajā valodā ievērojamu lomu spēlē acu bollšana un, lai radītu lielāku uzsvaru, kājas pieciršana, tādēļ pēc dalībnieku izturēšanās man bija grūti noteikt, cik nopietna ir izskatāmā lieta.
Tikko biju nospriedusi, ka kāds diezgan sagrabējis klana loceklis ar milzigu sporanu, kura izgatavošanai patērēta vesela āpša āda, apvaino savu kaimiņu pats mazākais slepkavībā, ļaunprātīgā dedzināšanā un sievas zagšanā, kad Kolams savilka uzacis un aši kaut ko nobēra gēlu valodā, bet gan sūdzētājs, gan atbildētājs par to smējās, vēderus turēdami. Beidzot sūdzētājs izslaucīja acis, pamāja ar galvu un sniedza pretiniekam roku, bet rakstvedis tikmēr, zoss spalvai skrapstot kā peļu nadziņiem, steigšus visu iereģistrēja.
Es biju dienaskārtības piektais punkts. Nodomāju, ka šī secība bija rūpīgi izrēķināta, lai parādītu sanākušajiem, cik svarīga ir mana klātbūtne pilī.
Manis dēļ izskatīšanas laikā tika lietota angļu valoda.
- Bīčemas kundze, esiet tik laipna un iznāciet priekšā, izsauca rakstvedis.
Ficgibonas kundzes lielās rokas pagrūsta pilnīgi lieki -, es neveikli izgāju laukumiņā iepretī Kolamam un visai neprasmīgi izpildīju reveransu, jo biju redzējusi tā darām citas sievietes. Man iedotās kurpes nebija labajai un kreisajai kājai, bet tikai garenas formas ādas apavi, kas apgrūtināja graciozu kustību veikšanu. Pūlis ziņkārē saviļņojās, kad Kolams izrādīja man cieņu, pieceļoties no krēsla. Viņš piedāvāja man roku, ko es satvēru, lai nenokristu uz deguna.
Kad izslējos no reveransa, domās lādēdama neveiklās čabatas, mans skatiens atdūrās Dūgala krūtīs. Acīmredzot viņam kā manam sagūstītājam vajadzēja oficiāli lūgt, lai mani pieņem pilī vai tur gūstā atkarībā no tā, kā uz to skatās. Ar zināmu interesi gaidīju, kā brāļi ir nolēmuši izskaidrot manu atrašanos šeit.
- Ser, Dūgals sāka ar formālu paklanišanos Kolamam, mēs lūdzam jūsu iejūtību un žēlastību attiecībā uz šo dāmu, kurai nepieciešams uzticams un drošs patvērums. Klēra Bīčemas kundze, angļu dāma no Oksfordas, kas pēc tam, kad viņai uzbruka lielceļa laupītāji un viņas kalps nodevīgā kārtā tika nonāvēts, iebēga jums piederošajos mežos, kur es un mani vīri viņu atradām un izglābām. Mēs lūdzam, lai Leohas pils piedāvā šai dāmai patvērumu, līdz… Dūgals apklusa, tad cinisks smaidiņš sašķobīja viņa lūpas, …viņas angļu piederīgajiem tiek paziņots par viņas atrašanās vietu un tiek nodrošināta pārvietošana bez apdraudējuma.
Manai uzmanībai nepaslīdēja garām uzsvars uz vārda "angļu", un es nešaubījos, ka nevienam visā zālē ari ne. Tātad mana klātbūtne jāpacieš, tomēr jābūt piesardzīgiem. Ja Dūgals būtu sacījis, ka mani radi ir franči, tad es tiktu uzskatīta par draudzīgu vai, ļaunākajā gadījumā, par nekaitīgu ienācēju. Iespējams, ka tikt projām no pils būs grūtāk, nekā biju iedomājusies.
Kolams galanti man paklanījās un piedāvāja baudīt neierobežotu viesmīlību pie viņa pieticīgā pavarda vai kaut ko tādā garā. Vēlreiz pakniksēju, šoreiz jau man veicās labāk, un, ziņkārīgu, bet puslīdz draudzīgu skatienu pavadīta, devos atpakaļ uz savu vietu.
Līdz šim brīdim izskatāmās lietas, šķiet, interesēja tikai iesaistītās personas. Skatītāji, gaidīdami savu kārtu, klusiņām sarunājās. Mana parādīšanās izraisīja dažādus minējumus un, manuprāt, atzinīgu vērtējumu, tāpēc zālē sākās ieinteresēta murdēšana.
Bet tad pūlis satraukumā saviļņojās. Tukšajā laukumiņā iznāca dūšīgs vīrs, aiz rokas vilkdams jaunu meiteni. Pēc izskata spriežot, meitenei varēja būt gadu sešpadsmit, viņai bija glīta seja ar uzmestu lūpu un gari, ar zilu lenti pakausī sasieti dzelteni mati. Viņa negribīgi izgāja laukumiņā un stāvēja viena, kamēr vīrs viņai aiz muguras, vicinādams rokas un laiku pa laikam norādīdams uz meiteni, kā ilustrējot savu apsūdzību, kaut ko klāstīja gēlu valodā. Visu runas laiku skatītāji klusām sarunājās.
Ficgibonas kundze, kuras druknais augums atradās uz stabila sola, ziņkārībā paliecās uz priekšu. Es pieliecos viņai pie auss un pačukstēju:
Ko viņa izdarījusi?
Apjomīgā sieva atbildēja, tikpat kā nepakustinot lūpas un nenovēršot acis no notikumiem zāles priekšā.
- Tēvs apsūdz meitēnu nepiedienīgā uzvedībā par pīšanos ar jauniem vīriešiem pret tēva gribu, nomurmināja Ficgibonas kundze, liecoties vēl tālāk uz priekšu. Tēvs grib, lai Makenzijs soda meitu par nepaklausību.
- Soda? Kādā veidā? es čukstēju, cik klusi varēju.
- Kuš!
Uzmanības centrā tagad atradās Kolams, kurš vēroja tēvu un meitu. Vērsdams skatienu te uz vienu, te otru, viņš sāka runāt. Pieri saraucis, Kolams asi uzsita ar pirkstu kauliņiem pa krēsla roku balstu, un pūlis nodrebēja.
- Viņš ir pieņēmis lēmumu, gluži lieki čukstēja Ficgibonas kundze. Un lēmuma saturs arī bija skaidrs; pirmo reizi darbībā iesaistījās milzis, viņš lēnām atsprādzēja ādas jostu, kas apjoza vidukli. Abi sargi saņēma pārbiedēto meiteni aiz rokām un pagrieza ar muguru pret Kolamu un viņas tēvu. Apsūdzētā sāka raudāt, bet nelūdzās. Ļaudis notiekošajā noraudzījās ar tādu dzīvu aizrautību, kādu parasti izraisa publiska nāves soda izpilde vai satiksmes negadījums. Pēkšņi kaut kur pūļa ārmalā pāri kāju šļūkāšanai un balsu murdoņai pacēlās balss, kas runāja gēlu valodā.
Galvas pagriezās, lai paskatītos, kas ir runātājs. Ficgibonas kundze izstiepa kaklu un, lai labāk redzētu, pat pacēlās uz pirkstgaliem. Nesapratu ne vārda no teiktā, bet man likās, ka dobjo, tomēr glāsmaino balsi, kas asi norija galotnes, es pazīstu.
Ļaužu drūzma pašķīrās, un brīvajā laukumiņā iznāca Džeimijs Maktevišs. Viņš ar cieņu nolieca galvu klana vadoņa Makenzija priekšā, tad teica vēl kaut ko. Likās, ka tas izraisa domstarpības. Visi Kolams, Dūgals, mazais rakstvedis un meitenes tēvs iesaistījās notikumos.
- Kas par lietu? es čukstus jautāju Ficgibonas kundzei. Mans pacients izskatījās krietni labāk nekā pēdējo reizi, kad viņu redzēju, taču, manuprāt, bija vēl pabāls. Kaut kur viņš bija atradis tīru kreklu; tukšā labā piedurkne bija salocīta un aizbāzta aiz kiltu malas.
Fica kundze notiekošo vēroja ar lielu interesi.
- Šis piedāvā izciest sodu merģeles vietā, viņa izklaidīgi izmeta, cenšoties kaut ko saredzēt gar kādu cilvēku, kas stāvēja mums priekšā.
- Ko? Bet viņš ir ievainots! Viņi taču nepieļaus kaut ko tādu! Runāju, cik nu ļaužu murdoņā klusi spēju.
Fica kundze papurināja galvu.
- Nezinu, meitēn. Viņi strīdas. Redzi, klana vīrietim ir atļauts izciest sodu cita cilvēka vietā, bet puisis nav Makenzijs.
- Ak tā? Nobrīnījos, naivi uzskatīdama, ka visi vīrieši, kas mani sagūstīja, nāk no Leohas pils.
- Zināms, Fica kundze nepacietīgi attrauca. Vai tad neredzi viņa tartānu?