Frenks papurināja galvu. Viņš pastiepās uz pirkstgaliem, lai pāri dzīvžogam ieskatītos kaimiņu dārzā.
- Diezin vai. Tāds pats traips redzams ari uz Kolinsu kāpnēm.
- Patiešām? Piegāju tuvāk Frenkam, jo gribēju gan palūkoties pāri dzīvžogam, gan ari gūt morālu atbalstu. Nez vai Hailenda būtu tā vieta, kur varētu notikt masu slepkavības, taču šaubos, vai tādi ļaudis, izvēloties vietu saviem briesmu darbiem, balstījās uz loģiskiem apsvērumiem. Tas ir visai… nepatīkami, es izteicu savu vērtējumu. Blakusmājā nebija manāmas dzīvības pazīmes. Kā tu domā, kas noticis?
Frenks, pieri saraucis, brīdi prātoja, tad, kā pēkšņas iedvesmas pārņemts, uzplāja ar plaukstu pa bikšu staru.
- Man šķiet, es zinu! Pagaidi mani te. Atstājis mani stāvam pie sliekšņa, viņš izšāvās pa vārtiņiem un rikšiem vien metās projām pa ceļu.
Pēc īsa brīža viņš atgriezās, laimīgs, ka viņa pieņēmums bija apstiprinājies.
- Jā, tā ir, tā jābūt. Tādi ir visām mājām šajā ielā.
- Kas tad? Visās ielauzies maniaks? Es runāju diezgan skarbi, jo aizvien vēl jutos satraukta, ka tiku tā pēkšņi pamesta viena pie liela asins traipa.
Frenks sāka smieties.
- Nē, tas ir upurēšanas rituāls. Kolosāli! Viņš jau bija nometies četrrāpus zālē un ar interesi pētīja traipu.
Šāds izskaidrojums man nelikās neko daudz labāks par maniaku. Notupos vīram blakus un no smakas saraucu degunu. Mušām vēl bija par agru, bet pāris lielo, gauso Hailendas odu gan riņķoja ap asins lāmu.
- "Upurēšanas rituāls", ko tu ar to gribi teikt? es gribēju zināt. Bērda kundze kārtīgi apmeklē baznīcu, un visi kaimiņi tāpat. Zini, te nav nekāda druīdu kalna vai kaut kā tamlīdzīga.
Frenks piecēlās kājās un purināja no biksēm zāles stiebrus.
- Tik to vien tu zini, meitēn, viņš sacīja. Pasaulē nav otras tādas vietas, kur senas māņticīgas izdarības un burvestības būtu tā ievijušās ikdienas dzīvē kā Skotijas Hailendā. Baznīcā vai ārpus tās Bērda kundze ievēro vecās paražas un viņas kaimiņi tāpat. Ar mirdzoši nospodrinātās kurpes purngalu viņš pabakstīja asins traipu. Melna gaiļa asinis. Viņa sejā atspoguļojās apmierinājums. Redzi, mājas ir jaunas. No moduļiem.
Uzmetu vīram saltu skatienu.
- Ja tu iedomājies, ka tas visu izskaidro, tad tu maldies. Kāda nozīme tam, cik veca ir māja? Un kur, pie joda, visi palikuši?
- Krodziņā. Aiziesim paskatīties? Saņēmis aiz rokas, Frenks izvilka mani pa vārtiņiem, un mēs sākām iet pa Džerisaidas ceļu.
- Vecos laikos, viņš stāstīja, un arī vēl ne tik sen bija parasts, ceļot māju, nokaut kādu dzīvnieku un ielikt pamatos, lai pielabinātos vietējiem zemes gariem. Tu taču zini: "Pamatus lai viņš liek tai par sava pirmdzimušā un vārtus lai ieceļ tai par sava jaunākā dēla dzīvību!" Tas paradums ir vecs kā pasaule.
Šie vārdi uzdzina man šermuļus.
- Tad jau laikam viņi rīkojas kā ļoti mūsdienīgi un izglītoti cilvēki, ja tagad kauj tikai vistas. Tu gribi teikt, ka mājas ir salīdzinoši jaunas, tāpēc zem tām nekas nav apglabāts, un iedzīvotāji tagad cenšas šo trūkumu novērst?
- Jā, tieši tā. Frenks, likās, priecājās, ka esmu tik apķērīga, un paplikšķināja man pa muguru. Ja var ticēt vikāram, daudzi vietējie uzskata, ka karš daļēji sākās tāpēc, ka ļaudis novērsušies no savām saknēm un vairs nesper pareizos piesardzības soļus, piemēram, neapglabā māju pamatos upuri vai nededzina uz plīts asakas protams, ne jau mencu, viņš piebilda, aizrāvies ar stāstījumu. Mencu asakas nekad nededzina vai tu to zināji? citādi šo zivi nemūžam vairs neredzēsi. Tāpēc mencu asakas vienmēr ierok zemē.
- Paturēšu to prātā, es teicu. Pasaki, kas jādara, lai nekad vairs neredzētu siļķi, un es to tūlīt izdarīšu.
Frenks papurināja galvu, iegrimis vienā no atmiņu uzplūdiem. Tie bija īsi zinātniskās sajūsmas periodi, kad viņš zaudēja saikni ar apkārtējo pasauli, sevi pilnībā veltīdams tam, lai no visiem iespējamiem avotiem smeltos zināšanas.
- Par siļķēm neko nezinu, viņš joprojām kavējās savās domās. Taču pret pelēm jāizkarina buntītes ar trīsulenēm. "Pakar trīsuli pie sienas, mājās peles nav nevienas," tu jau zini. No šīs paražas līķi māju pamatos cēlušies daudzi vietējie spoki. Zini Mauntdžeraldu, to milzīgo māju Lielās ielas galā? Tur mīt spoks, celtnieks, ko nogalināja, lai kā upuri iemūrētu pamatos. Kaut kad 18. gadsimtā. Nav nemaz tik sen, viņš domīgi piebilda. Stāsta, ka mājas īpašnieks pavēlējis uzcelt vispirms vienu sienu un no tās tika nomests akmens bluķis kādam no celtniekiem uz galvas droši vien par upuri izraudzījās nepatīkamu cilvēku; nelaiķi apbedīja pagrabā un virsū uzcēla māju. Viņš spokojas vietā, kur ticis nogalināts, izņemot savā nāves gadadienā un četrās Tradīciju dienās.
- Tradīciju dienās?
- Tās ir senas svinamās dienas, Frenks paskaidroja, joprojām kavēdamies savos iztēles pierakstos. Hogmonejs ir Jaunais gads, Vasaras saulgrieži, Maija diena un Visu svēto diena. Druīdi, auklas keramikas kultūras cilvēki, pirmie pikti cik mums zināms, viņi visi svinēja saules un uguns svētkus. Lai nu kā, svētajās dienās spoki tiek atbrīvoti un viņi var klejot, kur vien vēlas, var darīt labu vai ļaunu, kā iepatīkas. Frenks gausi paberzēja zodu. Tuvojas Maija diena tas ir ap pavasara saulgriežiem. Labāk esi vērīga, kad nākamajā reizē iesi garām kapiem. Viņa acis iedzirkstījās, un es sapratu, ka viņš ir iznācis no transa.
Es sāku smieties.
- Tad te ir vairāki vietējie rēgi?
Frenks paraustīja plecus.
- Es nezinu. Nākamreiz pajautāsim vikāram, labi?
Vikāru mēs satikām pavisam drīz. Viņš kopā ar citiem ciema iedzīvotājiem sēdēja krodziņā un dzēra alu, svinot māju iesvētīšanu.
Viņš jutās neērti, ka pieķerts, izrādot iecietību pagānisma izpausmēm, bet veikli atrunājās, nosaucot to par vietējo ieražu ar vēsturisku kolorītu, tāpat kā āboliņa valkāšana pie cepures.
- Vai zināt, tas ir aizraujoši! viņš mums pačukstēja, un es, pie sevis nopūtusies, atpazinu zinātnieka dziesmu, kas bija tikpat nodevīga kā strazda svilpošana. Atsaucoties radniecīgas dvēseles aicinājumam, Frenks uzreiz metās akadēmiskā riesta dejā, un drīz vien viņi bija līdz kaklam iegrimuši seno māņticīgo ticējumu un mūsdienu reliģiju arhetipos un paralēlēs. Es paraustīju plecus, cauri pūlim izlauzos līdz bāram un atkal atpakaļ, katrā rokā nesot pa lielai glāzei atšķaidīta brendija.
No pieredzes zinādama, cik grūti novērst Frenka uzmanību no šādām sarunām, es vienkārši satvēru viņa roku, apliecu pirkstus ap glāzes kājiņu un atstāju viņu savā vaļā.
Bērda kundzi es atradu sēžam uz plata sola netālu no loga un draudzīgi tukšojam alus kausu kopā ar pavecāku vīru, kuru viņa man stādīja priekšā kā Kruķa tēvu.
- Par šo kungu es jau jums stāstīju, Rendela kundze, sieviete sacīja, acīm spoži mirdzot no alkohola un sabiedrības. Viņš pazīst visādīgus augus.
- Rendela kundze ļoti interesējas par puķītēm, viņa pastāstīja savam sarunu biedram, kurš pielieca galvu žestā, kas liecināja gan par pieklājību, gan kurlumu. Nospiež tās starp grāmatu lapām vai kā citādi.
- Tiešām? Kruķa tēvs pārjautāja, ieinteresēts savilcis vienu spuraino, balto uzaci. Man ir preses pie tam riktīgās augiem un tamlīdzīgi. Dabūju no brāļadēla, kad viņš bija atbraucis universitātes brīvdienās. Atveda priekš manis, bet man nebija dūšas pateikt, ka nekad tādus verķus nelietoju. Zālītēm pats labākais ir karāties buntītēs, saproties, vai atkal, ja izžāvē uz rāmja, tad saber marles kulītēs vai burkās, bet, kamdēļ zālītes jāspiež plakanas, man nav skaidrs.