Protams, kad viņa uz to norādīja, ari es redzēju. Lai gan Džeimijs bija ģērbies medību kiltos zaļos un brūnos toņos, krāsas bija citādas nekā pārējiem klātesošajiem vīriešiem. Tie bija tumšbrūni, gandrīz kā koka miza, ar smalku zilu svītriņu.
Acīmredzot Dūgala viedoklis izšķīra meitenes likteni. Padomdevēju pulciņš izjuka, un ļaudis apklusa gaidās. Abi sargi atlaida meiteni, kas iebēga atpakaļ drūzmā, bet Džeimijs pagāja uz priekšu un ieņēma viņas vietu starp vīriem. Ar šausmām skatījos, kā viņi sakustas, lai saņemtu puisi aiz rokām, bet viņš gēlu valodā uzrunāja vīrieti ar siksnu, un sargi atkāpās. Pārsteidzoši, bet uz mirkli viņa plato seju apgaismoja nerātns smaids. Vēl dīvaināk likās tas, ka milža sejā pazibēja atbildes smaids.
- Ko viņš teica? uzstājīgi prasīju savai tulkotājai.
- Siksnas vietā viņš izvēlas dūres. Vīrietis var izvēlēties, bet sieviete ne.
- Dūres? Vairāk jautājumu uzdot man nebija laika. Soda izpildītājs atvēzēja dūrē savilkto roku kā tādu šķiņķa gabalu un iebelza Džeimijam pa vēderu, un puisis, palicis bez elpas, saliecās uz priekšu. Pagaidījis, līdz Džeimijs iztaisnojas, vīrs atkal piegāja tuvāk un nobēra veselu kārtu asu sitienu sodāmajam pa ribām un rokām. Džeimijs nemaz nepūlējās aizstāvēties, tikai nostājās tā, lai trieciena laikā nezaudētu līdzsvaru un spētu noturēties kājās.
Nākamais sitiens bija mērķēts sejā. Kad Džēimija galva atkrita atpakaļ, es nevilšus saviebos un aizmiedzu acis. Soda izpildītājs starp sitieniem ieturēja pauzes, sita tā, lai nenotriektu upuri zemē un lai sitieni netrāpītu pārāk bieži vienā un tajā pašā vietā. Tā bija zinātniski izstrādāta sišanas metodika, prasmīgi izveidota, lai radītu stipras sāpes, bet neatņemtu upurim darba spējas vai nesakroplotu. Viena acs Džeimijam ļ.iu pamazām aiztūka, elpa kļuva smaga, bet citādi likās, ka nekādu nopietnu ievainojumu nav.
Es mocījos bailēs, ka tikai kāds no sitieniem atkal netraumē izmežģīto plecu. Manis liktais apsējs vēl nebija nokritis, bet ilgi tādu apiešanos tas neizturēs. Cik ilgi tas vilksies? Telpā valdīja klusums, ko laiku pa laikam pārtrauca būkšķi, dūrei atsitoties pret cilvēka ķermeni, vai kluss ņurdiens.
- Engusiņš metīs mieru tikai tad, kad izsprāgs asinis, nočukstēja l ica kundze, acīmredzot nojautusi manu neizteikto jautājumu. Parasti tad, kad salauž degunu.
- Tas ir mežonīgi, es nikni nošņācos. Vairāki netālu stāvošie cilvēki veltīja man nosodošu skatienu.
Tobrīd Enguss laikam bija nolēmis, ka paredzētais soda laiks izsmelts. Viņš spēra soli atpakaļ un deva pamatīgu triecienu; Džeimijs sašūpojās un nokrita uz ceļiem. Abi sargi metās klāt, lai nostādītu cietušo uz kājām, un, kad viņš pacēla galvu, redzēju, ka no sasistajam lūpām tek asinis. Pūlis atvieglojumā noelsās, un soda izpildītājs, apmierināts ar savu darbu, atkāpās malā.
Viens no sargiem balstīja Džeimiju zem rokas, kamēr viņš purināja galvu, lai atgūtos. Meitene bija pazudusi. Piekautais pacēla galvu un ieskatījās acīs sitējam. Savādi, bet Džeimijs atkal, kā nu spēja, pasmaidīja. Asiņainās lūpas sakustējās.
- Tencinu, viņš ar zināmām grūtībām izteica, ceremoniāli paklanījās milzim un devās projām. Ļaužu uzmanība atkal pievērsās Makenzijam un nākamajai lietai.
Redzēju, ka Džeimijs iziet pa durvīm zāles otrā galā. Tā kā mani vairāk interesēja pacients nekā te notiekošais, es, pateikusi pāris vārdu Ficgibonas kundzei, pametu viņu un spraucos cauri drūzmai pāri visai zālei, lai sekotu Džeimijam.
Atradu puisi nelielā pagalmiņā pils sānos, viņš stāvēja, atspiedies pret aku, un krekla apakšmalā slaucīja lūpas.
- Še, ņem šo, es sniedzu viņam savu kabatlakatiņu.
- Umm. Džeimijs paņēma mutautiņu, izdvešot troksni, ko es iztulkoju kā pateicību. Pie debesīm bija parādījusies bāla, ūdeņaina saule, un tās gaismā es uzmanīgi noskatīju jauno vīrieti. Pārsista lūpa un aiztūkusi acs likās esam smagākie ievainojumi, kaut arī uz zoda un kakla bija plankumi, kas drīz pārvērtīsies tumšos zilumos.
- Vai tev mute iekšpusē arī ir pušu?
- Mhm-mm. Viņš pieliecās, un es pavilku uz leju apakšžokli, tad saudzīgi atlocīju un apskatīju apakšlūpu. Blāvi vizmojošajā vaiga gļotādā bija dziļa rieva, un lūpas sārtajā iekšpusē varēja redzēt pāris nobrāzumu. Asinis sajaucās ar siekalām, sakrājās un sāka līt pāri lūpai.
- Ūdeni, Džeimijs izmocīja, slaucīdams asiņaino tērcīti, kas slīdēja lejup pa zodu.
- Pareizi. Par laimi, uz akas grodiem stāvēja spainis un ragā izgrebts smeļamais. Džeimijs vairākas reizes izskaloja muti un izspļāva, tad aplaistīja ar ūdeni seju.
- Kāpēc tu tā darīji? es ziņkāri jautāju.
- Ko tad? Viņš izslējās un noslaucīja muti piedurknē. Tad piesardzīgi aptaustīja pārsisto lūpu un viegli saviebās.
- Kāpēc tu pieteicies izciest sodu meitenes vietā. Vai tu viņu pazīsti? Jutos diezgan neērti, uzdodot šo jautājumu, bet es patiesi gribēju zināt, kas slēpjas aiz šī donkihotiskā žesta.
- Es zinu, kas viņa ir. Taču runājušies neesam.
- Tad kāpēc tu tā darīji?
Džeimijs paraustīja plecus, ari šī kustība lika viņam saviebties.
- Merģelei saņemt sukas "Lielajā zālē" ir milzīgs kauns. Man tas kaulā nekož.
- Nekož kaulā? es neticīgi atkārtoju, skatoties sasistajā sejā. Puisis ar veselo roku uzmanīgi taustīja nozilinātos sānus, bet tad pacēla galvu un uzsmaidīja man ar vienu mutes kaktiņu.
- Nūjā. Skuķēns vēl pavisam jauniņš. Viņa būtu apkaunota savējo priekšā, un paietu ilgs laiks, iekams viņa tiktu tam pāri. Man sāp miesa, bet es neesmu stipri cietis; pēc pāris dienām atkal būšu vesels.
- Bet kāpēc tieši tu? es nerimos. Izskatījās, ka Džeimijam šis jautājums likās savāds.
- Un kāpēc ne? viņš atbildēja ar pretjautājumu.
"Kāpēc ne?" es gribēju teikt. Tāpēc, ka tu viņu nepazīsti, viņa tev nekas nav. Tāpēc, ka tu esi ievainots. Tāpēc, ka jābūt ļoti stipram, lai
nostātos ļaužu pūļa priekšā un vienalga kāda iemesla dēļ ļautu sist sev
pa seju.
- Nu, musketes lodes cauršauts trapecveida muskulis varētu būt labs aizbildinājums, es sausi noteicu.
Viņš izskatījās uzjautrināts, ar pirkstiem aptaustot pieminēto vietu.
- Ak, tad to sauc par trapecveida muskuli. Nezināju.
- Te nu tu esi, puis! Redzu, ka dakteri esi jau atradis; varbūtam manis te nemaz nevajag. Ficgibonas kundze gāzelēdamās iespraucās pa šauro eju pagalmā. Viņa nesa paplāti ar dažiem podiņiem, lielu bļodu un tīru linu dvieli.
- Es tikai pasmēlu ūdeni, neko citu neesmu darījusi, teicu. Manuprāt, ievainojumi nav nopietni, bet nezinu, kā mēs varētu viņam palīdzēt, tikai nomazgāt seju.
- Ak, allaž jau kaut kas uzrodas, allaž kaut ko var līdzēt, sieviete mierinoši sacīja. Nu, puis, paskatīsimies uz šito aci. Džeimijs paklausīgi apsēdās uz akas malas un pavērsa pret Fica kundzi seju. Pils saimniecības vadītājas tuklie pirksti saudzīgi izspaidīja violeto pietūkumu, tomēr miesā palika baltas iedobītes, kas drīz vien izzuda.
- Zem ādas vēl asiņo. Tad jau dēles noderēs. Ficgibonas kundze nocēla bļodai vāku, un tur šķidrumā peldēja vairāki mazi, pāris collu Kari, tumši, pretīgi, gļotaini radījumi. Sieviete aši izcēla divus, vienu piespieda Džeimijam pie ādas tieši zem pieres kaula un otru zem acs.
- Redz, Fica kundze man skaidroja, viens zilums jau it kā ir uz palikšanu, tur dēles vairs nelīdzēs. Bet te, kur ir šitāds tūkums, kas it ka vēl nav samilzis, tur gan var līdzēt. Tas nozīmē, ka zem ādas vēl tek asinis un dēles var tās izsūkt.