Skatījos, un manī cīnījās gan apbrīna, gan riebums.
- Vai nesāp? es jautāju Džeimijam. Viņš papurināja galvu, un dēles pretīgi notirinājās.
- Nē. Tikai drusku tāds vēsumiņš, un viss. Ficgibonas kundze rīkojās ap savām burciņām un pudelēm.
- Bieži dēles lieto nepareizi, viņa man mācīja. Reizēm tās dikti labi palīdz, bet tur vajadzīga sava zināšana. Ja pieliek pie veca ziluma, tad šīs sūc veselās asinis un zilums nerūk. Tāpatās nedrīkst likt par daudz uz reizi; stipri slimu un to, kas jau tā zaudējis pulka asiņu, padarīs vājāku.
Klausījos ar cieņu pret saimniecības vadītājas zināšanām, cenšoties paturēt prātā visu noderīgo, lai ari no sirds cerēju, ka man dēles nekad nevajadzēs likt lietā.
- Nu, puis, izskalo muti ar šito; iztīrīs pušumus un veldzēs sāpes. Vītolu mizas tēja, viņa sāņus izmeta kā paskaidrojumu man, un maķenīt maltu kalmju sakņu. Es pamāju ar galvu; neskaidri atcerējos, ka sen, botānikas lekcijā, biju dzirdējusi, ka vītola miza satur salicilskābi, aspirīna aktīvo vielu.
- Vai vītola miza neveicinās asiņošanu? es pajautāju. Fica kundze atzinīgi pamāja ar galvu.
- Var gadīties. Reizum's tā notiek. Tādēļ pēc tās jādod sauja etiķī mērcētu asinszāļu; tā, ja vākta pilnmēnesī un kārtīgi samalta, aptur asiņošanu. Džeimijs paklausīgi izskaloja muti ar savelkošo šķīdumu, acis viņam asaroja no smaržīgā, bet asā etiķa smaržas.
Dēles jau bija pamatīgi piesūkušās un kļuvušas četras reizes resnākas. Tumšā, krunkainā āda tagad bija izstiepusies un spīdēja; tās atgādināja apaļus, nogludinātus oļus. Pēkšņi viena dēle atkrita un noripoja zemē man pie kājām. Ficgibonas kundze, par spiti savam apjomīgajam augumam, veikli pieliekusies, tārpiņu paķēra un iemeta atpakaļ bļodā. Otru dēli viņa satvēra aiz žokļiem, viegli pavilka, un dēles galva izstiepās.
- Par daudz stipri raut nedrīkst, meitēn, viņa pamācīja. Reizēm tās pārsprāgst. To iedomājoties, es nevilšus nodrebēju. Bet, ja viņas teju pierijušās, reizēm viegli nonāk nost. Ja ne, atstāj, gan jau pati atkritīs. Dēle patiešām viegli nonāca nost, vietā, kur bija turējusies, atstājot asins stīdziņu. Es nosusināju sīko brūcīti ar etiķa šķīdumā samērcēta dvieļa stūri. Ar izbrīnu redzēju, ka dēļu pielikšana bija nākusi par labu; tūkums ievērojami nokrities, un acs vismaz daļēji bija pavērusies, kaut ari plakstiņš aizvien vēl bija nedaudz pietūcis. Fica kundze vērīgi nopētīja Džeimija seju un nolēma dēles vairs nelikt.
- Rīt tu, puis, izskatīsies briesmīgi, vari būt drošs, viņa purināja galvu, bet vismaz varēsi ar to aci redzēt. Tagadiņ vajadzētu tev uz plaksta drusku jēlas gaļas un kādu lāsi zupas ar alu māgā, lai būtu spēks. Nāc man līdzi uz ķēķi, un es tev kaut ko salūkošu. Fica kundze paņēma savu paplāti, bet vēl mirkli pakavējās.
- Tu gan, puis, esi labs. Zini, Leigēra ir mana mazmeita; paldies tev no manis. Taču, ja merģele nav galīgi izlaista, tad viņai pašai vajadzētu tev pateikties. Druknā sieva noglauda Džeimijam vaigu un smagi aizstāja projām.
Rūpīgi apskatīju ievainoto; arhaiskā medicīniskā palīdzība izrādījās pārsteidzoši iedarbīga. Pietūkums ap aci vēl bija manāms, bet zilums jau pavisam izbalējis, un brūce pārsistajā lūpā vairs bija vien tīra līnija, bez asinīm un tikai nedaudz tumšāka par apkārtējiem audiem.
- Kā tu jūties? es pajautāju.
- Labi. Laikam izskatījās, ka es ne visai tam ticu, jo Džeimijs, joprojām saudzēdams lūpu, pasmaidīja. Zini, tie ir tikai zilumi. Rādās, ka man atkal tev jāsaka paldies; sanāk tā, ka trīs dienu laikā tu esi mani dakterējusi trīs reizes. Tu noteikti domā, ka esmu īsts lempis.
Pieskāros violetajam plankumam uz viņa žokļa.
- Lempis gan tu neesi. Varbūt mazliet pārgalvīgs. Ar acs kaktiņu manīju tikko jaušamu sakustēšanos pie ieejas pagalmā; pazibēja kaut kas dzeltenzils. Meitene, vārdā Leigēra, mani ieraudzījusi, bikli atkāpās.
- Kāds laikam vēlas runāt ar tevi divatā, sacīju. Es nu iešu. Taču rīt varēs ņemt nost pārsēju no pleca. Tad es tevi uzmeklēšu.
- Jā. Vēlreiz paldies. Džeimijs uz atvadām viegli paspieda man roku. Ejot uz vārtiem, uzmetu meitenei ziņkāru skatienu. Tuvumā viņa bija vēl skaistāka, ar glāsmainām, zilām acīm un ādu kā rožu ziedlapiņas. Skatoties uz Džeimiju, viņa pietvīka. Izgāju no pagalma, prātodama, vai patiesībā jaunekļa drosmīgais solis maz bija tik nesavtīgs, kā sākumā domāju.
Nākamajā rītā, gaismai austot, mani pamodināja putnu čivināšana aiz loga un cilvēku rosība pilī, es apģērbos un, meklēdama ceļu, pa vējainiem gaiteņiem devos uz zāli. Tā atkal bija pārtapusi par ierasto ēdamtelpu, kur dalīja milzīgos grāpjos vārītu putru un tepat uz pavarda ceptus plāceņus, kurus pēc tam apzieda ar melases sīrupu. Kūpošā ēdiena smarža bija tik stipra, ka likās teju ar rokām aptaustāma.
Joprojām jutos izsista no līdzsvara un apjukusi, bet karstas brokastis spēcināja mani tiktāl, ka varēju mazliet sīkāk papētīt situāciju, kurā biju nokļuvusi.
Ficgibonas kundzi es atradu līdz grumbuļainajiem elkoņiem miltainā mīklā un paziņoju, ka meklēju Džeimiju, jo jānoņem pārsējs un jāapskata, kā dzīst šautā brūce. Viņa ar vienu lielās, miltiem notrieptās rokas mājienu pieaicināja kādu no saviem izpalīgiem.
- Alekiņ, aizskrej nu pēc Džeimija, jaunā zirgu puiša. Saki, lai nāk tev līdzi, jāapskata plecs. Mēs būsim zālīšu dārziņā. Skaļš knipis izdzina puiku klupšus meklēt manu pacientu.
Nodevusi mīklas mīcīšanu kalpones ziņā, Fica kundze noskaloja rokas un pievērsās man.
- Brisiņš paies, kamēr šie atnāks. Vai gribi iemest acis manā zālīšu dārziņā? Izskatās, ka tu ko saproti no zālītēm, un, ja vēlies, kādā vaļas brīdī vari man palīdzēt dārzā.
Garšaugu dārzs, vērtīgs ārstniecības un garšvielu avots, bija saudzīgi paslēpts iekšpagalmā, kas bija gana liels, lai tur iespīdētu saule, bet vienlaikus pasargāts no pavasara vējiem, turklāt tur bija arī aka. Rietumu robežu veidoja rozmarīna krūmi, dienvidos kuploja kumelītes, amaranti iezīmēja ziemeļu malu, pils mūris veidoja austrumu nožogojumu un kalpoja kā papildu aizsargs pret valdošajiem vējiem. Es pazinu vēlo krokusu zaļos pīķus un skābeņu maigās lapiņas, kas spraucās no leknās, tumšās augsnes. Fica kundze norādīja uz uzpirkstītēm, portulaku un sārmenēm, un vēl dažiem man nepazīstamiem augiem.
Pavasara nogale ir īstais stādīšanas laiks. Ficgibonas kundzei elkonī karājās grozs, pilns ar ķiploku galviņām no tām izaugs vasaras raža. Varenā sieva pasniedza man grozu un piķējamo mietiņu. Acīmredzot biju pietiekami ilgi slaistījusies pa pili; kamēr Kolams izdomās, ko ar mani iesākt, Fica kundze vienmēr spēja atrast darbu dīkām rokām.
- Še, sirsniņ. Iespraud tos tepatam dienvidu malā starp timiānu un uzpirkstītēm. Viņa parādīja, kā sadalīt galviņas atsevišķās daiviņās, lai neievainotu cieto miziņu, un kā stādīt. Likās pavisam vienkārši, vajadzēja tikai katru daiviņu iespraust zemē apmēram pusotras collas dziļumā ar strupo galu uz leju. Fica kundze izslējās un nopurināja savus kuplos brunčus.
- Kādas pāris galviņas pietaupi, viņa ieteica. Sadali un stādi daivas pa vienai, vietumis pa visu dārzu. Ķiploki aizbiedē kukaiņus no citiem augiem. Der ari sīpoli un pelašķi. Un norauj novītušās samteņu galviņas, bet prom nemet, gan noderēs.
Samtenes, saplaukušas zeltainos burbuļos, ziedēja visās malās. Pajā brīdī, galīgi aizelsies no lielā skrējiena, pienāca puišelis, kuru Fica kundze bija aizsūtījusi pēc Džeimija. Viņš ziņoja, ka slimnieks atteicies pamest darbu.