- Viņš teic, puika elsa, daktera šim nevaj'got, neesot tik slims, bet tencina par piedomāšanu. Fica kundze par šo ne visai iepriecinošo vēsti tikai paraustīja plecus.
- Nu, ja ne, ne. Taču, ja tu, meitēn, gribi, vari aiziet pusdienlaikā līdz zirgu aplokiem. Ārstēšanas dēļ varbūt viņš darbu nepametīs, bet ēšanas dēļ gan, es tos jaunos pazīstu. Alekiņš pusdienlaikā atnāks tev pakaļ un aizvedīs līdz aplokam. Atstājusi mani stādām atlikušos ķiplokus, Fica kundze aizpeldēja kā galeona, un mazais Aleks aizlēkāja ķiļūdenī aiz viņas.
Mierīgi nostrādāju visu rīta cēlienu, stādīju ķiplokus, rāvu nost pārziedējušo puķu galvas, raku nezāles un turpināju ikviena dārznieka nebeidzamo cīņu ar gliemežiem, zemesvēžiem un tamlīdzīgiem kaitēkļiem. Tikai šeit cīņa notika kailām rokām, bez ķīmisko insekticīdu maisījumu palīdzības. Biju tā iegrimusi darbā, ka mazo Aleku, kas atkal bija parādījies, pamanīju tikai tad, kad viņš pieklājīgi noklepojās, lai piesaistītu manu uzmanību. Šis puika velti vārdus nešķieda, viņš pakavējās tikai mazu bridi, es gandrīz nepaguvu piecelties un nopurināt smiltis no svārkiem, kad viņš jau pazuda pagalma vārtiņos.
Aploks, uz kuru zēns mani atveda, atradās leknā pļavā krietnu gabalu no staļļiem. Netālu pa zālāju jautri spriņģoja trīs jauni kumeļi. Vel viens, tīra, bēra ķēvīte, stāvēja piesieta pie žoga ar vieglu segu pār muguru.
Ķēvītei no vieniem sāniem piesardzīgi klāt lavījās Džeimijs, un dzīvnieks puiša tuvošanos vēroja ar lielām aizdomām. Viņš viegli uzlika nīku zirdziņam uz muguras, klusi kaut ko runāja, gatavs atkāpties, ja ķēvei tas nepatiktu. Tā izbolīja acis un nosprauslojās, bet nekustējās. I.enām Džeimijs pārliecās pāri segai, joprojām klusi bubinādams, un pakāpeniski nolaida svaru zirgam uz muguras. Ķēve tā kā drusku paslējās pakaļkājās, pamlņājās, bet Džeimijs neatkāpās, ierunādamies mazu drusciņu skaļāk.
Tieši tajā bridi ķēve pagrieza galvu un ieraudzīja tuvojamies mani ar zēnu. Saodusi briesmas, tā iezviedzās, saslējās pakaļkājās un apsviedās pret mums, spēcīgi triecot Džeimiju pret aploka žogu. Sprauslādama un spārdīdamās ķēve lēkāja un spārdīja pinekļus, kas neļāva viņai kustēties. Džeimijs, lādēdamies gēlu valodā, paripoja zem žoga un pagriezās, lai apskatītos, kas īsti iztraucējis viņu darbā.
Kad Džeimijs ieraudzīja vainīgos, mežonīgo dusmu izteiksme sejā uzreiz pazuda un viņš pieklājīgi izrādīja prieku, lai arī es nojautu, ka šis nebija pats piemērotākais brīdis apciemojumam. Fica kundzes, kura patiešām pazina jaunus vīriešus, tālredzīgi sagatavotais pusdienu grozs ievērojami palīdzēja Džeimijam atgūt savaldīšanos.
- Ak, mierā, vella māte, viņš uzbrēca ķēvei, kas joprojām sprauslāja un dancoja pinekļos. Ar draudzīgu dunku atlaidis Aleku, Džeimijs pacēla noslīdējušo segu un, nopurinājis aploka putekļus, galanti noklāja to zemē, lai man būtu, kur apsēsties.
Es smalkjūtīgi izvairījos pieminēt neseno neveiksmi ar ķēvi, bet ielēju alu un piedāvāju maizes ņuku ar sieru.
Džeimijs visu uzmanību veltīja ēšanai, un tas man atgādināja, ka aizvakar nemanīju viņu ēdamzālē.
- Nogulēju, skanēja atbilde, kad apvaicājos, kur viņš bijis. Pēc tam kad atstāju tevi pilī, uzreiz likos uz auss un pamodos tikai vakar no rīta. Pēc "Lielās zāles" drusku pastrādāju, tad apsēdos uz siena kaudzes, lai pirms vakariņām atvilktu elpu. Viņš iesmējās. Šorīt turpat pamodos, kad zirgs skrubināja man ausi.
Nospriedu, ka atpūta nākusi jauneklim par labu; vakar soda laikā iegūtie zilumi bija tumši, bet āda ap tiem veselīgā tonī, un ēstgriba viņam bija lieliska.
Noskatījos, kā Džeimijs nokopj maltītes atliekas, ar mitru pirksta galu uzlasot uz krekla sabirušās drupačas un apēdot tās.
- Tev gan ir veselīga ēstgriba, es nosmējos. Ja nebūtu nekā cita, tu droši vien ēstu zāli.
- Nebūtu pirmā reize, viņš visā nopietnībā sacīja. Negaršo slikti, tikai sāta gan nav.
Es satrūkos, tad nodomāju, ka viņš mani ķircina.
- Kad tas bija? es gribēju zināt.
- Aizpērnā ziemā. Man grūti klājās nu, zini, mežā ar… ar dažiem puišiem, kas devās sirojumos pāri robežai. Vairāk nekā nedēļu neveicās, un mums nebij nekāda prātīga ēdiena. Šad tad no algādža mājas dabūjām mazliet auzu putras, bet zemnieki paši ir tik trūcīgi, ka viņiem reti ir, ar ko dalīties. Ņem vērā, ka viņi vienmēr atradīs, ko iedot svešiniekam, bet divdesmit svešinieku ir maķenīt par daudz pat kalniešu viesmīlībai.
Pēkšņi Džeimija lūpas savilkās smaidā.
- Vai esi dzirdējusi… nē, nebūsi vis. Gribēju prasīt, vai esi dzirdējusi, kādu lūgšanu laucinieki skaita pie galda?
- Nē. Kāda tā ir?
Viņš papurināja galvu, lai atmestu matus no acīm, un nodeklamēja:
Laižam ēdienu ap galdu, Ēd, cik pulka apēst vari, Ēd, cik vari, neliec ķešā. Ēdam, ēdam. Āmen.
- Neliec ķešā? es uzjautrināta pārjautāju. Viņš uzsita pa sporanu, kas karājās pie jostas.
- Liec vēderā, nevis kabatā, viņš paskaidroja.
Džeimijs pastiepa roku, satvēra garu zāles stiebru un lēnām izvilka to no lapām. Tad nesteidzīgi virpināja to plaukstās tik ilgi, līdz mīkstās skaras nokrita no stiebra.
- Ziema togad atnāca vēlu un bij mīksta, tas bij labi, citādi mēs nebūtu izvilkuši. Allaž jau var slazdos noķert kādu pārīti trušu reizēm, ja nedrīkstējām kurt uguni, apēdām tos jēlus -, šad tad nomedīsim briedi, bet tad dienām ilgi nekas netrāpījās.
Kvadrātveidīgie baltie zobi sakošļāja zāles stiebru. Es arī vienu norāvu un sāku knibināt. Zāle bija saldeni skāba, bet tikai collu tik mīksta, ka to varēja ēst; diez vai daudz sāta no tādas varēja iegūt.
Aizmetis pusēsto stiebru, Džeimijs norāva vēl vienu un turpināja stāstīt:
- Dažas dienas pirms tam bij uzsnidzis plāns sniedziņš; tikai tāda kārtiņa zem kokiem, bet visapkārt vieni dubļi. Es meklēju sēnes, tās lielās, oranžās, kas reizēm aug uz koku saknēm, kāja izbrauca cauri sniega garozai un atdūrās ar zāli apaugušā laucītē starp kokiem; laikam jau klajumiņā retumis iespīdēja saule. Parasti tādas laucītes atrada brieži. Viņi ar nagiem izkašņā sniegu un nograuž zāli lidz saknēm. To pleķīti viņi vēl nebij uzgājuši, un es iedomājos: ja jau brieži tā pārlaiž ziemu, kāpēc es nevarētu? Biju gana izsalcis, lai izvārītu un apēstu savus zābakus, ja nevajadzētu aut tos kājās, tāpēc es ēdu zāli, grauzu līdz saknēm kā brieži.
- Cik ilgi tu nebiji ēdis? es jautāju, apbrīnas un riebuma pārņemta.
- Trīs dienas ne miltumiņa; nedēļu tikai auzu putru sauja auzu un lāsīte piena. Jā, viņš sacīja, apcerīgi skatīdamies uz zāles stiebru rokā, ziemā zāle ir cieta un skāba ne jau tāda -, bet es par to nedomāju. Viņš negaidīti man uzsmaidīja.
- Es daudz nedomāju ari par to, ka briežiem ir četras māgas, bet man tikai viena. Dabūju pamatīgas vēdergraizes, biju uzpūties kā bungas vairākas dienas. Kāds no vecākiem vīriem man vēlāk sacīja, ka zāli varot ēst tikai vārītu, bet toreiz es to nezināju. Un nebūtu jau arī svarīgi; pārāk stipri gribējās ēst, lai gaidītu. Džeimijs uzrausās kājās un sniedza roku, lai palīdzētu man piecelties.
- Labāk ķeršos atkal pie darba. Paldies par pusdienām, zeltenīt. Džeimijs atdeva man grozu un devās uz zirgu novietnēm, saule atspīdēja jaunekļa matos kā zelta un vara monētu krājumā.
Es lēnām soļoju atpakaļ uz pili, domādama par vīriem, kas dzīvo aukstos dubļos un ēd zāli. Tikai ienākusi pagalmā, attapos, ka par ievainoto plecu biju pavisam aizmirsusi.