7 Deivija Bitona skapis
Kad atgriezos pili, ar izbrīnu atklāju, ka mani gaida viens no Kolama kiltos ģērbtajiem karavīriem. Viņš bija atnesis vēsti, ka pats Makenziju klana vadonis justos pagodināts, ja es ierastos viņa privātajās telpās.
Augstie slkrūšu logi pilskunga personiskajā svētnīcā bija atvērti, un vējš čabinādamies un čukstēdams lodāja pa ieslodzīto koku lapotni, radot ilūziju par atrašanos brīvā dabā.
Kabineta saimnieks sēdēja pie galda un rakstīja, bet, kad es ienācu, uzreiz nolika spalvu un piecēlās, lai sasveicinātos. Pēc dažām pieklājības frāzēm par veselību un pašsajūtu Kolams pieveda mani pie sienmalē novietoto būru rindas, un mēs apbrīnojām sīkos putniņus, kas, priecādamies par vēju, čiepstēdami lēkāja pa zariem.
- Gan Dūgals, gan Fica kundze apgalvo, ka jūs esot prasmiga dziedinātāja, Kolams ieminējās sarunas gaitā, bāžot pirkstu caur būra režģiem. Acīmredzot putni pie tādas rīcības bija pieraduši, jo pielidoja maza, pelēka stērste un droši nosēdās uz pastieptā pirksta, ar sīkajiem nadziņiem ieķērās ādā un izpleta spārnus, lai noturētu līdzsvaru. Ar otras rokas raupjo rādītājpirkstu Kolams maigi glāstīja putniņa galvu. Redzēju sabiezējumu, kas ietvēra nagu, un nobrīnījos visai apšaubāmi, ka Kolams darītu fizisku darbu.
Es paraustīju plecus.
- Lai pārsietu vienkāršu ievainojumu, lielu māku nevajag.
Kolams pasmaidīja.
- Varbūt, taču, lai to izdarītu piķa melnā naktī ceļmalā, gan vajag šo to prast, vai ne? Un Fica kundze stāsta, ka jūs esot salikusi kādam puikam lauztu pirkstu un vēl šorīt pārsējusi ķēķa meitas applaucēto roku.
- Tas ari nav nekas sarežģīts, es atbildēju, prātodama, uz ko viņš tēmē. Kolams pamāja vienam no kalpotājiem, kurš veikli izņēma no kumodes atvilktnes nelielu cibiņu un atnesa kungam. Noņēmis vāku, Kolams sāka kaisīt būrī sēkliņas. Putniņi lidoja lejā no zariem kā kriketa bumbiņas laukumā, un arī stērste pievienojās saviem kaimiņiem uz grīdas.
- Jums taču nav nekādas saistības ar Bītonu klanu, vai ne? Kolams atkal pievērsās man. Atcerējos, ka pirmajā tikšanās reizē Ficgibonas kundze bija jautājusi: "Vai tad tu esi vārdotāja? No Bītoniem?"
- Itin nekādas. Kāds Bītonu klanam sakars ar dziedināšanu?
Kolams vērās manī ar izbrīnu.
- Vai neesat par viņiem neko dzirdējusi? Bītonu klana dziednieki ir slaveni visā Hailendā. Daudzi no viņiem ir ceļojošie dziednieki. Redziet, viens kādu laiku dzīvoja pie mums.
- Dzīvoja? Kas ar viņu notika? es jautāju.
- Nomira, Kolams lietišķi atteica. Saķēra drudzi un nedēļas laikā bija pagalam. Kopš tā laika mums vairs nav bijis dziednieka, vienīgi Fica kundze.
- Viņa, šķiet, ir ļoti zinoša, es teicu, atcerējusies, cik lietpratīgi pils saimniecības vadītāja apkopa Džeimija ievainojumus. Šī doma sasaistījās ar atmiņām, kur puisis šos ievainojumus bija guvis, un manī pēkšņi modās nepatika pret Kolamu. Nepatika un piesardzība. Šis vīrietis, es sev atgādināju, ir saviem pavalstniekiem likumu izdevējs, tiesnesis un soģis vienā personā un, protams, radis, ka viss notiek pēc viņa prāta.
Manu pārdomu objekts pamāja ar galvu, joprojām uzmanīgi vērodams putnus. Viņš izbārstīja atlikušās sēklas, pašu pēdējo sauju atdodams kādam vēlu pielidojušam zilpelēkam putniņam.
- 0 jā. Fica kundze mums šādos gadījumos ļoti noder, bet viņai jau tā darba pāri galvai, izrīkojot visu pils saimniecību un cilvēkus mani ieskaitot, viņš teica, pasmaidīdams pārsteidzoši patīkamu smaidu.
- Es iedomājos, viņš turpināja, nekavējoties izmantodams mana atbildes smaida sniegtās priekšrocības, redzot, ka šobrīd jums nav daudz, ko darīt, varbūt jūs vēlētos uzmest acis Deivija Bītona atstātajam lietām. Iespējams, jūs zinātu, kā izmantot kādas no zālēm vai rīkiem.
- Nu… varētu jau. Kāpēc ne? Atklāti sakot, man bija apnicis staigāt pa riņķi dārzs, pieliekamais, virtuve. Mani interesēja, ko mūžībā aizgājušais Bītona kungs bija uzskatījis par noderīgu cilvēku ārstēšanai.
- Vai nu es, vai Enguss varam parādīt dāmai ceļu, kungs, ar cieņu sarunā iesaistījās kalps.
- Neraizējies, Džon. Kolams ar rokas mājienu pieklājīgi raidīja vīrieti projām. Es pats pavadīšu Bīčemas kundzi.
Viņš kāpa lejup lēnām un ar acīm redzamām grūtībām. Tikpat nepārprotami bija tas, ka viņš nevēlas manu palīdzību, un es arī to nepiedāvāju.
Nelaiķa Bītona darba telpa atradās pils attālākajā stūrī, nobēdzināta no ziņkārīgām acīm aiz virtuves. Tuvumā nebija nekā cita kā vien kapsēta, kurā atdusējās arī lazaretes iepriekšējais saimnieks. Šaurajai, tumšajai telpai bija tikai viens sīks lodziņš pils ārējā sienā, tik augstu pie griestiem, ka horizontāls saules laukums pāršķēla gaisu, atdalot velvēto griestu tumšo ēnojumu no vēl dziļākās tumsas lejā pie grīdas.
Cenšoties garām Kolamam ielūkoties lazaretes dzīlēs, es saskatīju lielu skapi ar desmitiem mazu atvilktnīšu, katrai no tām bija piestiprināta etiķete, rakstīta vijumiem rotātā rokrakstā. Visādu formu un izmēru burciņas, kārbiņas un pudelītes bija kārtīgi saliktas plauktos virs galda, uz kura, spriežot pēc traipiem un piekaltuša miezera, šķiet, nelaiķis Bītons bijis radis jaukt zāļu mikstūras.
Kolams pirmais iegāja telpā. Viņš sacēla putekļus, kas saules staru kūlī griezās vizuļojošā virpulī kā pīšļi no uzlauztām kapenēm. Brīdi viņš pastāvēja, ļaujot acīm aprast ar puskrēslu, tad, skatīdamies uz visām pusēm, lēnām spēra soli uz priekšu. Nodomāju, ka šī, iespējams, ir pirmā reize, kad klana vadonis te ienāk.
Vērodama viņa gauso pārvietošanos pa šauro telpu, es ieminējos:
- Ziniet, masāža varētu nākt par labu. Es gribēju teikt: tā nedaudz mazinātu sāpes. Pamanīju, ka pelēkās acis nozibsnī, un vienu brīdi vēlējos, kaut nebūtu neko teikusi, bet skarbumu skatienā gandrīz tūlīt nomainīja ierastā pieklājīgā interese.
- jāmasē spēcīgi, es turpināju, īpaši muguras lejasdaļā.
- Es zinu, viņš noteica. Enguss Mhors mani vakaros masē. Kolams apklusa, grozīdams pirkstos kādu pudelīti. Bet izklausās, ka jūs tomēr šo to saprotat no dziedināšanas.
- Šo to. Izturējos piesardzīgi, cerot, ka Kolams nav nolēmis mani pārbaudīt, jautājot, kam paredzēti savāktie medikamenti. Pudelītei, ko viņš turēja rokās, bija etiķete ar uzrakstu PURLES OVIS. Velns viņu zina, kas tas ir. Par laimi, Kolams nolika pudelīti atpakaļ plauktā un piesardzīgi pārvilka ar pirkstu pār putekļiem, kas klāja pie sienas novietoto lielo lādi.
- Sen te neviens nav nācis, viņš secināja. Likšu, lai Fica kundze atsūta savus meiteņus uzkopt, labi?
Atvēru skapīša durvis un sāku klepot, jo uzvirmoja vesels mākonis putekļu.
- Jā, tā būs labāk, es piekritu. Apakšējā plauktā gulēja bieza grāmata zilā ādas iesējumā. Paņēmu to rokā un ieraudzīju zem tās mazāku grāmatiņu lētos melna auduma vākos un apdriskātām lappušu malām.
Izrādījās, ka tas ir Bītona ikdienas darbu žurnāls, kurā viņš ļoti precīzi bija reģistrējis katra pacienta vārdu un sīku sūdzības un nozīmētās ārstēšanas aprakstu. Metodisks cilvēks, es atzinīgi nodomāju. Viens ieraksts vēstīja: "1741. g. 2. februāris. A. D. Sāra Greiema Makenzija; īkšķa ievainojums, kas iegūts, cenšoties noķert vērpjamā ratiņa spoli. Vārītu palejas mētru apliekamie, pēc tam ziede, kas gatavota šādi: pa vienai daļai no pelašķa, asinszāles, maltām mitrenēm un peļu ausīm iemaisītām labos mālos." Mitrenes? Peļu ausis? Tās noteikti ir kādas no zālītēm, kas atrodamas uz plaukta.