- Tā nu sanācis. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc turos pils tuvumā. Maz ticams, ka tik dziļi Hailendā iznāks saskrieties ar angļu patruļu, taču šad un tad viņi pārnāk pāri robežai. Un kur tad vēl sardze, lai gan arī viņi pils tuvumā nerādītos. Tā kā Kolamam ir pašam savi rokaspuiši, tad viņam sardzes pakalpojumi nav vajadzīgi. Džeimijs pasmaidīja un tik ilgi bužināja košsarkanos matus, līdz tie slējās stāvus gaisā kā dzeloņcūkas adatas.
- Zini, es neesmu gluži nepamanāms. Šaubos, vai pilī mīt sūdzētāji, bet kāds pārītis varētu atrasties laukos, kas ar lielāko prieku nopelnītu dažus pensus, dodot angļiem ziņu, kur atrodos, ja vien viņi zinātu, ka mani meklē. Viņš apveltīja mani ar smaidu. Tu jau būsi sapratusi, ka mans uzvārds nav Maktevišs?
- Vai pilskungs to zina?
- Ka esmu izraidītais? 0 jā, Kolams zina. Droši vien to zina vairums cilvēku šajā Hailendas daļā; tas, kas toreiz notika Fortviljamā, sacēla lielu troksni, un ziņas te izplatās ļoti ātri. Bet to, ka meklētais ir Džeimijs Maktevišs, viņi gan nezina; ja vien mani neredz neviens, kas pazīst ar īsto vārdu. Mati joprojām smieklīgi spurojās uz visām pusēm. Man pēkšņi sagribējās tos saglaust, tomēr es to nedarīju.
- Kāpēc tev ir apgriezti mati? es pēkšņi pajautāju un nosarku.
Piedod, tā nav mana darīšana. Man tikai iešāvās prātā tāda doma, jo
lielākajai daļai vīriešu, ko te redzu, ir gari mati…
Džeimijs, tāds kā mazliet sakautrējies, nogludināja asos kušķīšus.
- Man arī agrāk bija gari. Tagad mati ir īsi, jo mūkiem vajadzēja noskūt man pakausi, un paiet vairāki mēneši, līdz tie atkal ataug. Puisis paliecās uz priekšu, aicinādams apskatīt viņa pakausi.
- Stiepjas pāri visai galvai, redzi? Katrā ziņā es varēju rētu sataustīt un, kad pašķīru biezos matus, ari redzēt sešas collas gara nesen saaugušu rētaudu līnija, vēl sārta un mazliet izciļņa. Viegli iztaustīju to visā garumā. Sadzijusi glīti, tas, kurš uzlicis šuves, savu darbu paveicis labi; tāda brūce noteikti bija atvērusies un stipri asiņoja.
- Vai tev mēdz sāpēt galva? es profesionāli apjautājos. Džeimijs atliecās un pieglauda matus virs rētas. Tad piekrītoši pamāja.
- Palaikam, taču ne vairs tik stipri kā agrāk. Pirmo mēnesi pēc trieciena es biju akls un galva man visu laiku plīsa vai pušu. Kad pamazām atkal varēju redzēt, arī galva mitējās sāpēt. Viņš vairākas reizes samirkšķināja plakstus, it kā pārbaudīdams, vai redz labi.
- Šad tad acu priekšā tā kā miglojas, viņš stāstīja, kad esmu stipri piekusis. Gar malu izveidojas tāda kā dūmaka.
- Brīnums, ka tu paliki dzīvs, es teicu. Tev gan noteikti ir biezs galvaskauss.
- Tā ir. Cietpauris, kā saka mana māsa. Mēs abi sākām smieties.
- Kā tas notika? es turpināju prašņāt. Džeimijs sarauca pieri un, likās, samulsa.
- Nu, tur jau tā lieta, viņš, gausi stiepdams vārdus, atbildēja. Es neko neatceros. Kopā ar dažiem puišiem no Lohlegenas bijām pie Kerierikas pārejas. Pēdējais, ko atminos, ka rāpos augšā pa nelieliem brikšņiem apaugušu nogāzi; atceros, ka sadūru roku uz akmeņozola krūma un vēl nodomāju, ka asins piles izskatās pēc ogām. Un pēc tam es atmodos Francijā Svētās Annas de Buprē abatijā, galva man dunēja kā tukša muca, un cilvēks, kuru neredzēju, deva man dzert kaut ko vēsu.
Viņš paberzēja pakausi, it kā atkal justu sāpes.
- Retumis kaut ko atminos lampu, kas šūpojas virs galvas, tādu kā saldenu, kā eļļainu garšu uz lūpām, cilvēki man kaut ko saka, bet es nezinu, vai tā patiešām bij. Zinu, ka mūki deva man opiju, tāpēc es gandrīz visu laiku sapņoju. Džeimijs piespieda pirkstus pie aizvērtajiem plakstiem.
- Vienu sapni es redzēju atkal un atkal. Galvai cauri aug trīs saknes, lielas un mezglainas, tās aug un plešas, izlien man pa acīm ārā, smacējot spiežas rīklē. Sapnis vilkās bezgalīgi, saknes izlocījās, tinās ripuļos un nepārtraukti brieda lielākas. Beidzot tās kļuva tik milzīgas, ka, likās, pārplēsīs man galvaskausu un es pamodīšos no lūstošu kaulu krakšķēšanas. Viņš saviebās. Tāda žļerkstoša krakšķēšana, kā zem ūdens šaujot.
- Fui!
Pēkšņi mums pāri pārslīdēja ēna un mūsu redzeslokā parādījās liels zābaks, es iebakstīju Džeimijam sānos.
- Ak tu slīmest, pienācējs bez dusmām sacīja, sit pa māgu, kamēr zirgi skraida nepieskatīti. Un kad tā ķēvele tiks iejāta, ko, puis?
- Ja man, Alek, kurkstēs vēders, viņa ātrāk nemācīsies, Džeimijs atteica. Bet pa to laiku uzkod ko nebūt; te jau visa kā gana. Viņš ielika siera gabalu artrīta izkropļotā rokā. Līkie un stīvie pirksti satvēra sieru, un to īpašnieks noslīga zālē.
Džeimijs mani ar viesi iepazīstināja pārsteidzoši formāli: Aleks Makmāns Makenzijs, Leohas pils staļļmeistars.
Es nodomāju, ka druknajam vīram pusgarajās biksēs un raupja auduma kreklā, staļļmeistaram, bija pietiekami daudz pašapziņas, lai savaldītu gandrīz jebkuru nepakļāvīgu ērzeli. "Un Marsa skatienu rāt un pavēlēt," man galvā pazibēja vārdi. Acs bija tikai viena, otru sedza melna auduma ielāps. It kā lai atlīdzinātu par zaudējumu, no pieres vidusdaļas kuploja biezas uzacis, garas un sirmas kā kukaiņu taustekļi, kas draudīgi māja no pamatā vēl brūnajiem kušķiem.
Iepazistoties vecais Aleks (jo Džeimijs, bez šaubām, viņu tā sauca, lai atšķirtu no mazā Aleka, kas bija mani atvedis šurp) pamāja man ar galvu, bet vairs nelikās par mani ne zinis, uzmanību sadalīdams starp ēdienu un trijiem kumeļiem, kas pļavā vicināja astes. Es zaudēju interesi par abu viru nebeidzamo sarunu, kurā tika apspriesti gan vairāki neapšaubāmi izcilu rumaku vecāki, kuri šobrīd nebija šeit, sīki iztirzāti visa staļļa vairošanās rekordi vairāku gadu garumā un vēl vairāki neizprotami zirgu audzēšanas jautājumi, kas skāra cīpslas, skaustus, plecus un citas šo cēlo dzīvnieku ķermeņa daļas. Tā kā es, raugoties uz zirgu, pamanīju tikai purnu, asti un ausis, tad man šīs sarunas smalkās nianses neko neizteica.
Es atlaidos pusguļus un, atbalstījusies uz elkoņiem, gozējos siltajā pavasara saulītē. Todien valdīja neparasts miers, it kā viss ritētu savu gaitu, neprasot, lai cilvēks satraukumā un steigā iejaucas. Varbūt tas bija miers, ko cilvēks allaž rod dabas klēpī, tālu prom no ēkām un grabažām. Varbūt šo klusā prieka izjūtu, ka vari pieskarties augiem, gandarījumu, ka palīdzi tiem zaļot, deva darbs dārzā. Varbūt tas gluži vienkārši bija atvieglojums, ka beidzot atradies darāmais, ka nav jāklīst pa pili, jājūtas liekai un acis krītošai kā tintes traipam uz pergamenta.
Kaut arī es nepiedalījos "zirdziskajā" sarunā, es nebūt nejutos lieka. Vecais Aleks izturējās tā, it kā es būtu tikai ainavas daļa, un, kaut arī Džeimijs pa brīžam uzmeta man iesāņus skatienu, arī viņš, kad saruna ieslīdēja gēlu valodas līganajos ritmos, pamazām aizmirsa par mani, un tā bija droša zīme, ka skots ar sirdi un dvēseli iegrimis risināmajā tēmā. Tā kā man nebija ne mazākās nojausmas, par ko Džeimijs ar Aleku runā, valodas rāmais plūdums mani nomierināja tāpat kā bišu dūkšana viršu ziedos. Dīvaini apmierināta un miegaina, es atbīdīju malā visus prātojumus par Kolama aizdomām, par savu nelaimīgo likteni un citām nepatikšanām. "Ikvienai dienai pietiek savu pašas bēdu," es pussnaudā nodomāju, no kādām atmiņu dzīlēm izvelkot vārdus no Bībeles.