Kaut kad vēlāk mani atmodināja vai nu pāri slīdoša mākoņa atnestais vēsums, vai kādas izmaiņas vīriešu sarunas noskaņā. Viņi bija atgriezušies pie angļu valodas; tonis bija nopietns, tā vairs nebija zirgu apsēsto brīvi līkumojošā pļāpāšana.
Līdz Saietam atlikusi vien nedēļa, puis, Aleks atgādināja. Vai esi jau ticis skaidrībā, ko tad darīsi?
Džeimijs smagi nopūtās.
- Nē, Alek, neesmu vis. Reizēm domāju šādi, dažreiz atkal citādi. Zināms, te pie tevis un zirgiem ir labi. Jaunā vīrieša balsi skanēja smaids, bet turpinot tas pazuda. Un Kolams man apsolīja… nu, nekad neko nevar zināt. Bet bučot zobenu, saukties par Makenziju un atteikties no visa, kam esmu dzimis? Nē, to es nevaru solīties.
- Kā ta', stūrgalvīgs kā tēvs, Aleks noburkšķēja, kaut ari balsi skanēja parupja atzinība. Citkārt tu izskaties kā atsities viņā, kauč esi garš un gaišiem matiem kā mātes radiem.
- Vai tad tu viņu pazini? Džeimija balsī ieskanējās interese.
- Ak, mazdrusciņ. Vairāk gan esmu par šo dzirdējis. Zini, es strādāju Leohas pilī vēl pirms tavu vecāku kāzām. Un, ja paklausās, ko Dūgals ar Kolamu melš par Mello Braienu, varētu padomāt, ka šis bijis pats nelabais, ja ne vēl ļaunāk. Un tava māte būtu Jaunava Marija, kuru šis aizrāvis uz elli.
Džeimijs sāka smieties.
- Un vai tad es esmu viņam līdzīgs?
- Jā, jā, esi gan, puis. Nūjā, un es labi saprotu, kāpēc tev pāriešana pie Kolama netīk kā suņanagla pakaļā. Bet ir jau arī citas lietas, vai ne? Ja, teiksim, nonāks līdz cīņai par Stjuartiem un Dūgalam būs vaļa darīt, kā ienāk prātā. Ja tajā kautiņā tu nostāsies pareizajā pusē, puis, tad dabūsim savu zemi atpakaļ un vēl vairāk, lai ko darītu Kolams.
Džeimijs atbildēja ar skaņu, ko biju nodēvējusi par "skotisku ņurdienu", ši neartikulētā skaņa veidojās dziļi rīklē un nozīmēja gandrīz jebko. Šis konkrētais ņurdiens, šķiet, pauda zināmas šaubas, ka šāds vēlams rezultāts būtu iespējams.
- Jā, viņš teica, un, ja Dūgals nedabūs cauri to, ko grib, kas tad būs? Vai atkal ja kauja pavērsīsies pret Stjuartu namu?
Arī Aleks noņurdēja.
- Tad tu paliksi te, puis. Un būsi staļļmeistars manā vietā; ilgi es vairs te neķeipšu un nevienu labāku par tevi pie zirgiem neesmu redzējis.
Džeimija pieticīgais ņurdiens norādīja, ka viņš ar komplimentu ir apmierināts.
Vecais turpināja, neņemot vērā šādu iejaukšanos.
- Makenziji ir tev rada; tas jau nenozīmē, ka tu noliegsi savas asinis. Un tas vēl nav viss, tagad viņš ķircināja jaunekli, piemēram, l.eigēras kundzene?
Par atbildi viņš saņēma vēl vienu ņurdienu, šoreiz tas nozīmēja apjukumu un noliegumu.
- Nu jau, puis, jauns vīrišķis neļaus sevi sloksnēt par skuķi, kas viņam ir tukša vieta. Un tu zini, ka tēvs viņai neļaus precēties ārpus klana.
- Viņa ir tik jauniņa, Alek, man sametās meitēna trakoti žēl, Džeimijs taisnojās. Tas arī viss, nekā vairāk. Šoreiz "skotisko ņurdienu" izpildīja Aleks, viņš izdvesa guturālu skaņu, kas nepārprotami apliecināja izsmējīgu neticību.
- To tu man nestāsti, puis; kāds cits ar tukšāku galvu varbūt tev noticētu. Nu, pat ja nebūtu Leigēras un tu varēji izvēlēties krietni sliktāku, ņem vērā -, tev uz precībām būtu labākas izredzes, ja būtu maķenīt vairāk naudiņas un kāds nebūt nodrošinājums priekšdienām; un tāds tev būtu, ja kļūtu par nākamo staļļmeistaru. Tu varētu meitas izvēlēties pēc sirds patikas ja kāda nepagūs izvēlēties tevi! Aleks nospurcās slāpētā jautrībā, kā mēdz darīt cilvēki, kas reti smejas. Mušas ap medus podu nevarētu ar tevi sacensties, puis! Kauc trūcīgs un bez vārda, meitieši pūš un elš vien pēc tevis es esmu redzējis! Atkal šņaukāšanās. Pat šitā ārmaliešu preilene nevar likt tevi mierā, kauc tikai nesen palikusi atraitnēs!
Vēlēdamās novērst to, ka man vajadzētu klausīties vēl veselu virkni arvien riebīgāku personiskas dabas izteikumu, es nolēmu, ka pienācis laiks "oficiāli" pamosties. Staipīdamās un žāvādamās es piecēlos sēdus, uzkrītoši berzēju acis, lai nevajadzētu skatīties uz runātājiem.
- Mmmmmm. Laikam biju aizmigusi, es teicu, koķeti mirkšķinādama plakstus. Džeimijs, kura ausis bija stipri pietvīkušas, izrādīja pārspīlētu interesi par ēdiena atlieku salikšanu grozā. Vecais Aleks blenza manī no augšas, acīmredzot pirmo reizi mani ievērojis.
- Vai tev, zeltenīt, patīk zirgi? viņš tieši noprasīja. Šajos apstākļos es diez vai varēju atbildēt noliedzoši. Pēc apliecinājuma, ka zirgi man šķiet ļoti saistoši, saņēmu īsu izklāstu par ķēvīti, kas šobrīd aplokā snauduļoja, ar asti palaikam aizdzenot kādu mušu.
- Nāc vien droši šurpu, meitēn, skatīties, kad gribi, Aleks pabeidza savu sakāmo, ja vien neej tik tuvu, ka novērs zirgu uzmanību. Zini, viņiem jādara darbs. Šī frāze nepārprotami bija domāta kā atļauja iet, bet es, atcerējusies, kāpēc vispār biju šurp nākusi, paliku savās pozīcijās.
- Jā, nākamreiz būšu piesardzīgāka, nosolījos. Bet, pirms eju atpakaļ uz pili, es gribu apskatīt Džeimija plecu un noņemt pārsējus.
Aleks lēnām nolieca galvu, bet, man par pārsteigumu, tas bija Džeimijs, kurš atteicās no maniem pakalpojumiem, pagriežoties, lai dotos atpakaļ uz aploku.
- Ak, nāksies vien pagaidīt, zeltenīt, viņš novērsies atrunājās. Šodien vēl daudz darāmā; varbūt vēlāk, pēc vakariņām, labi? Tas likās pavisam savādi; pirms tam viņš nemaz nebija tā steidzies atgriezties pie darba. Bet es taču nevarēju piespiest slimnieku pakļauties, ja viņš to nevēlas. Paraustījusi plecus, es piekritu satikties pēc vakariņām un pagriezos, lai kāptu atpakaļ kalnā uz pili.
Ejot augšā pakalnā, es domāju par rētas formu Džeimija galvā. Tā nebija taisna līnija, kādu atstātu angļu zobens. Brūce bija puslokā, tāda paliek pēc liekta asmens cirtiena. Piemēram, āvas. Bet, cik es zināju, tādus nāvējošus ieročus nēsā nē, es izlaboju sevi, nēsāja vienīgi klana locekļi.
Tikai tad, kad jau gāju projām, es visu sapratu. Tik jaunam puisim, kurš turklāt vēl bēguļo un nepazīst savus ienaidniekus, Džeimijs pret mani bija izturējies pārsteidzoši vaļsirdīgi.
Atstājusi ēdiena grozu virtuvē, es atgriezos nelaiķa Bītona lazaretē, kas tagad, pēc Fica kundzes sparīgo palīdžu viesošanās, bija tīra un spodra. Pat vairāki duči stikla pudelīšu skapītī mirdzēja pelēkajā gaismā, kas plūda iekšā pa logu.
Zāļu skapītis arī likās piemērotākais, ar kuru sākt manā rīcībā esošo drogu un medikamentu inventarizāciju. Vakar vakarā, pirms mani uzveica miegs, kādu brīdi biju šķirstījusi zilos ādas vākos iesieto grāmatu, ko biju paņēmusi no šejienes. Izrādījās, ka tas ir "Dziednieka ceļvedis un rokasgrāmata", kurā bija apkopotas receptes noteiktu simptomu un slimību ārstēšanai un kuru sastāvdaļas acīmredzot atradās man priekšā.
Grāmata sastāvēja no vairākām nodaļām: "Sviedrēšanas, vemšanas un klepus līdzekļi", "Dražejas un pastilas", "Dažādi plāksteri un to iedarbība", "Tinktūras un uzlējumi" un visai plaša kolekcija ar ļaunu vēstošu nosaukumu vienā vienīgā vārdā "Klistīri".